tiek Ielādēts saturs

Černobiļai - 30

Mirusī zona toreiz un tagad latviešu drošsiržu acīm

Ukrainas "Disnejlenda" jeb viena diena Černobiļā 2016. gadā

“Mēģināsim šo ekskursiju padarīt pēc iespējas jautrāku!” Tie bija vieni no pirmajiem vārdiem, ko gids pateica pārpildītā autobusa pasažieriem ceļā uz Černobiļas slēgto zonu, kas plešas 30 kilometru rādiusā ap bēdīgi slaveno reaktoru.


Neesmu pārliecināts, ka “jautrība” ir pareizā vārdu izvēle, lai apzīmētu to, kas saistīts ar traģiskāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē. Vēlāk secināju – no viņa puses tā nebija nejaušība.

Pazudušais īru paģirainis un selfiju neprāts

Gida vārds bija Žeņa, taču viņš mudināja sevi saukt par Džoniju, lai aptuveni 70 cilvēku lielajai grupai, ko galvenokārt veidoja viesi no ārzemēm, būtu vieglāk. Drošības pasākumi, kā jau to varētu gaidīt, bija šķietami strikti – pāris nedēļas pirms ierašanās bija jāsniedz savi pases dati, kā arī jāiepazīstas ar instrukcijām. Tajās ļoti stingri tika atzīmēts, ka iebraukšana zonā alkohola reibumā vai paģirās ir aizliegta un neviens kavētājs netiks gaidīts. Šis, iespējams, nebūtu pieminēšanas vērts moments, ja mūsu grupā neatrastos stipru paģiru nomocīts īrs spilgti sarkanā treniņtērpā. 

Īra meklēšanā tika patērēts vērtīgais laiks, kas mums bija paredzēts ļoti vecas tualetes aplūkošanai aiz kontrolposteņa. Tas esot potenciāli labs materiāls publicēšanai instagramā.

Sajūta, ka esi ieradies "mirušajā zonā", pirmo reizi izgaisa pirmajā kontrolpunktā. Pēc aptuveni stundu garā brauciena no Kijevas uz robežas mūs sagaidīja ne tikai militāristi, kuri pārbaudīja pases, bet arī vairāk nekā desmit autobusu ar apmeklētājiem – pūlis uz robežas atgādināja nelielu festivālu. Jautras čalas, pirmie selfiji un stāvēšana rindā pie zaļajās formās tērptajiem kungiem.

Žurnālists Jānis Sildniks rindā pie slēgtās zonas. Foto: Jānis Vīksna

No vienas puses gribējās justies īpaši, jo biju piepildījis ilgi gaidīto sapni un spēris kāju stāstiem apvītajā teritorijā, taču no otras – emocionālajai apcerei traucēja apkārtējo joki par to, ka pie kontrolpunkta ir pazudis paģiru mocītais īrs sarkanajā treniņtērpā.

Šis apstāklis ļoti nokaitināja Džoniju, jo īra meklēšanā tika patērēts vērtīgais laiks, kas mums bija paredzēts ļoti vecas tualetes aplūkošanai aiz kontrolposteņa. Tas esot potenciāli labs materiāls publicēšanai instagramā, taču nu tas mums iešot secen. Tāpat gids vairākkārt atgādināja, ka ekskursijas laikā sociālajos tīklos ir jālieto mirkļbirka #chernobyltour.

Dalībniekiem tika izdalīti Geigera skaitītāji, lai varētu pārliecināties, ka tik tiešām atradīsimies radioaktīvās vietās. Es neapšaubu radiācijas klātesamību Černobiļā, tāpēc no šī pakalpojuma atteicos. Kā man apstiprināja gids – tās mērīšana apmeklētājiem ir šova elements, nevis drošības pasākums. Džonijs pat atļāvās izteikt minējumu, ka vietām Černobiļas slēgtajā zonā ir mazāka radiācija nekā Kijevā.

Autobusā aktīvi tiekot uzņemtiem pirmajiem selfijiem ar nule iegūtajiem Geigera skaitītājiem, braucām cauri šķietami parastam mežam. Līdz brīdim, kad koku starpā sāka pavīdēt pamestu un aizaugušu ēku silueti. Tajā brīdī pirmo reizi pārņēma sajūta, ka esam nonākuši citā pasaulē. 

“Sadalīsimies divās grupās. Viena dosies ar manu kolēģi Igoru, bet otra – ar mani. Apskatīsim bērnudārzu, kurā būs iespējams uzņemt dažus iespaidīgus kadrus, kā arī māju, kurā vēl nesen dzīvoja kāda sieviete. Cenšamies būt ātri un lieki nekavēties,” aicināja Džonijs.

Ekskursija bija iesākusies ļoti lielā steigā un ar nemitīgiem pārmetumiem par to, ka grupa kustas pārāk lēni, draudot, ka daļu no interesantākajām vietām ar šādiem tempiem mēs apskatīt nevarēsim. Sākotnēji bija ļoti grūti saprast gida koncepciju – zinošs jaunietis, kurš labi orientējas Černobiļas un tās apkārtnes notikumos, taču izrāda iespaidīgu vienaldzību un pilnīgu bezpersoniskumu pret traģisku katastrofu. 

Džonijs nevarēja nosaukt precīzi, cik cilvēku gada laikā ierodas apskatīt reaktoru un tā slēgto zonu, taču viņš pats šeit ekskursijas vadot vairākiem tūkstošiem. Īpašs apmeklētāju pieplūdums esot jūtams pēc Krimas notikumiem, jo Ukrainas vārds pasaulē izskan daudz plašāk, kā rezultātā augusi interese arī par viņu biznesu.

Veikli sabildējuši bērnudārzu un mājiņu, kurā līdz pērnā gada decembrim dzīvoja viena no vecākajām rezidentēm Roza Ivanova, brīžiem burtiski skriešus devāmies uz autobusu, lai turpinātu foto tūri, pa ceļam satiekot arī citas tūristu grupas. Sapratu, ka doma par depresīvas noskaņas vadītu vēstures stundu ir jāatmet.

Cilvēki zonā strādā maiņās, lai ilgstoši nepakļautu sevi radiācijas riskam. Černobiļā nedrīkstot dzīvot sievietes stāvoklī un bērni.

"Krievu dzenis"

Jau pēc neilga mirkļa atradāmies pie Černobiļas pilsētas zīmes, kur tika dotas piecas minūtes darbam ar kamerām. Tas izdevās salīdzinoši operatīvi, jo teju viss autobusa sastāvs sastājās rindā, lai uzņemtu pa selfijam. Pati Černobiļas pilsēta izskatījās pēc jebkuras mazpilsētas – kopta un klusa. 

Vairāki tūres dalībnieki bija pārsteigti uzzināt, ka reaktors patiesībā nemaz neatrodas Černobiļā un pašā pilsētā aizvien uzturas vairāk nekā 1500 cilvēku. Lielākoties tie ir reaktora strādnieki, robežsargi un citi darbinieki, kuri zonā strādā maiņās, lai ilgstoši nepakļautu sevi radiācijas riskam. Černobiļā nedrīkstot dzīvot sievietes stāvoklī un bērni. 

“Šeit ir ļoti interesanta situācija – pulksten 20:00 stājas spēkā komandantstunda, kad uz ielām neviens atrasties vairs nedrīkst, taču “sausais likums” ir spēkā līdz pulksten 19:00. Darbiniekiem ir precīzi stunda laika iešanai uz bāru un alkohola lietošanai,” skaidro Džonijs. 

Kā nākamais pieturas punkts bija slepenais projekts “Duga-1” – Padomju Savienības veidotais ballistisko raķešu radars, kas, pateicoties starptautiskos sakarus traucējošajam zemas frekvences radiosignālam, plašāk ir pazīstams ar iesauku “Krievu dzenis”.

Metāla konstrukcija, kas slejas 146 metru augstumā un stiepjas 750 metru garumā, funkcionēja līdz 1989. gadam. Neticami iespaidīgais radars iezīmē arī iespaidīgas paranojas un ironijas devu – tā mērķis bija pasargāt Padomju Savienību no citu valstu kodoldraudiem, taču paši savu kodolkatastrofu pāris kilometru attālumā viņi paredzēt nespēja.

Uzrāpties pašā radarā gan laika ierobežojums mums neļāva. Stāstot no pieredzes, Džonijs atklāja, ka ceļš līdz tā virsotnei prasa vairāk nekā 40 minūtes, kā arī drošībnieku piekukuļošana – vismaz divas pudeles. Arī šajā ziņā laiks tiešām ir iekapsulējies.

"Protams, tas pulkstenis neapstājās tieši tajā brīdī"

Ekskursijas laikā salīdzinoši daudz dzirdējām par drošības pasākumiem un radiācijas līmeņa mērīšanu, pametot zonu. Tikām pat biedēti ar stāstiem par reizēm, kad kontrolpostenī nācies atstāt ar radioaktīvu zemi aplipušus apavus vai piedzīvot mazgāšanu. Mērierīcei bija jāiet cauri, kad ieradāmies atomreaktora kafejnīcā. Nevienam ar radiācijas līmeni problēmu nebija un varējām baudīt autentiskās Černobiļas pusdienas kopā vairākiem simtiem citu ekskursantu pirms došanās svarīgākajā uzdevumā – bēdīgi slavenā ceturtā reaktora aplūkošanā un pastaigā pa spoku pilsētu Pripjatu. 

1986. gadā celtajā sarkofāgā iekapsulētais ceturtais reaktors. Foto: Jānis Vīksna

Ap reaktoru norit aktīva dzīvība, galu galā jaunā sarkofāga celtniecībai jau tuvojas gala termiņš. Zināmā mērā mums ir paveicies, jo, iespējams, jau nākamajā gadā reaktora vietā būs redzams vien masīvs kupols. Garām braucošie darbinieki izmantoja situāciju, lai pavīpsnātu par saujiņu ārzemnieku, kuri cītīgi rūpējas par heštaga #chernobyltour ilgtspējību. Tikmēr Džonijs un Igors savukārt dusmojās uz tūristiem, kuri fotografēja aizliegtās zonas – ieejas vārtus un sētu.

Ekskursijas gaitā gids dalībniekiem pārregulēja Geigera skaitītājus, lai tie pārstātu nemitīgi signalizēt par “bīstamu radiāciju”: “Jums viņi ir uzlikti uz maksimālo jūtību, lai visu laiku pīkstētu. Ļoti kaitinoši.”

Ir skaidrs, ka ar viena vakara pastaigu būtu par maz, lai tuvāk iepazītu visu pilsētu, tāpēc galvenais uzstādījums bija apskatīt pēc iespējas vairāk ikonisko vietu. Panorāmas ratu, skolu, kurā mētājas bērnu gāzmaskas, baseinu, boksa ringu… Džonija pieredzē ilgākā ekskursija piederot kādam amerikāņu fotogrāfam, kurš Pripjatā savulaik ieradās uz 26 dienām.

Tūristi lielā mērā ir vainojami pie “spoku pilsētas” atmosfēras graušanas: “Cilvēki vienmēr grib drūmus un emocionālus kadrus, tāpēc viņi dara to, ko nedrīkst – iejaucas vēsturē un piekārto pa savam atstātās mantas. Tā arī rodas kadri ar lellēm, kam uz sejas uzvilkta gāzmaska un tā tālāk.” Džonijs man norādīja uz kādas skolas pulksteni, kam laiks ir pārgriezts uz katastrofas brīdi (pulksten 01:23): “Protams, ka tas pulkstenis neapstājās tajā brīdī.”

Toties uzkāpšana uz kādas augstceltnes jumta izglāba visu ekskursiju. Paveroties uz Pripjatu no augšas, nevarēja redzēt tūristu samestos atkritumus krūmos vai kokos sakarinātās rotaļlietas. Vienā pilsētas pusē bija Černobiļas atomelektrostacija, otrā tālumā virs mežiem slējās biedējošais "Duga-1" radars, taču pa vidu – tukša pilsēta, no kuras pirms 30 gadiem tika evakuēti 50 tūkstoši iedzīvotāju, atstājot aiz sevis teritoriju, kurā vēl ilgi daba ņems virsroku.

Pametot teritoriju, braucām cauri diviem kontrolposteņiem, kuros katrs individuāli tika inspicēts. Visi apzinājās, ka paaugstinātas radiācijas iespējamība ir niecīga, tomēr neliels atvieglojums pēc zaļās lampiņas iedegšanās bija. Galu galā pēc tik aktīvi staigātas dienas vismazāk gribētos palikt bez apaviem vai iet robežsardzes dušā.

Vienā no posteņiem visiem par lielu šoku kāds poļu tūrists lika iemirdzēties sarkanajai lampai un brīdinājuma signālam. Pieņemot, ka aparāts kļūdās, viņš izmēģināja citu. Arī tas brīdināja par paaugstinātu radiāciju. Neliels apjukuma moments un samulsuši skatieni tūristu vidū, bet absolūti nekādas reakcijas nevienā citā sejā. Bez nekādiem komentāriem vai norādēm devāmies uz autobusiem un mājupceļā pulksten 19:35 pabraucām garām Černobiļas veikalam. Pie tā stāvēja gara, gara rinda. Pēc 25 minūtēm sāksies komandantstunda.


Radioaktīvie zābaki vēl tagad kādam stāv šķūnītī, pieļauj Zatlers

1986. gada aprīļa beigās un maija sākumā Latvijā virmoja baumas – ierobežotā informācija no ārzemēm liecināja, ka Černobiļā, iespējams, notikusi traģiska kodolkatastrofa. Par tās apmēriem nevienam ziņu nebija.


Kad pēc ķirurga Valda Zatlera ieradās padomju armijas pārstāvji, viņš nojauta, ka tiek sūtīts nevis uz mācībām Ķīšezera krastā, kā tika apgalvots, bet gan uz Ukrainu. 22 gadus vēlāk Zatlers Černobiļā atgriezās jau kā Latvijas prezidents. 

"Mani iesauca 8. maijā - [kopš avārijas] bija pagājis pavisam īss brīdis. Mēs zinājām, ka bija katastrofa. Mēs to uzzinājām tikai tad, kad parādījās Zviedrijas dati par paaugstinātu radiācijas līmeni. Tas viss notika tik ātri, ka cilvēki pat neapjēdza, kādās briesmās viņi ir nonākuši," intervijā portālam "Delfi" atminas Zatlers. 

Sākumā padomju armijai bija ilūzija, ka no apkārtējām mājām varētu notīrīt virskārtu, to aizvest prom un cilvēki varētu atgriezties, lai tur dzīvotu.

Turklāt tas attiecās ne tikai uz "vienkāršiem cilvēkiem no ielas", kas bija ietērpti karavīru formās un nosūtīti uz Černobiļu, bet arī ģenerāļu formu valkātājiem, kam vajadzēja vadīt katastrofas seku novēršanu. "Padomju armija bija gatava kodolkaram, bet nebija gatava atomstacijas avārijai."

Radiāciju neviens nemērīja

Vēl 9. maijā, kad rezervisti krāvuši mantas vilcienā, viņiem nekāda oficiāla informācija netika sniegta. Vien tad, kad nonākuši galamērķī un vairākas stundas bija "braukājuši pa zaļām pļavām", meklējot vietu nometnei, armijas pārstāvjiem nācies atzīt, ka iesauktie rezervisti ieradušies Černobiļā, stāsta Zatlers.

Rīkojumu un informācijas vakuumā tie, kam bija medicīnas izglītība, lika kopā informācijas drumslas, kas bija "aizķērušās" no mācību gadiem – gan par sevis un citu aizsardzību no radiācijas, gan par palīdzības sniegšanu cietušajiem. Daudzi no avārijas seku likvidētājiem gan nesaprata un nevēlējās ticēt tam, kādās briesmās ir nonākuši, ko vecināja arī attieksme no vadības – virsniekiem un ģenerāļiem –, kas pret visu situāciju izturējās kā pret joku, jo "te taču nekas nenotiek".

Neviens radiācijas līmeņus nemērīja, un veselu mēnesi iesauktie Černobiļā atradušies bez individuāliem dozimetriem, tādēļ neviens nezina, kādas radiācijas devas saņēma tur nokļuvušie.

Mierinājumu meklē maijpuķītēs

Savā biogrāfijā Zatlers atceras kādu epizodi no sadzīves Černobiļā: "Padomju armijā briljantzaļo šķīdumu tolaik gatavoja uz vietas, sajaucot zaļo medikamenta pulveri ar spirtu, kas tika izsniegts atsevišķi. Zinājām, ka alkohols mazina radiācijas ietekmi uz organismu, tāpēc grādīgo šķidrumu lielākoties lietoja “iekšķīgi”. Sākās kandžas dzeršanas ēra. Tomēr septiņiem simtiem cilvēku atļaut katru dienu piedzerties arī nevarēja.

Fakti

No Latvijas uz Černobiļu pēc atomstacijas reaktora avārijas tika nosūtīti aptuveni 6000 cilvēku.

3374 no viņiem ir kļuvuši par invalīdiem, 458 personas ir zaudējušas darba spējas 10 – 25% apmērā.

Pērn valsts reģistrā bija 5058 Černobiļas AES avārijas seku likvidētāji un 1755 cietušās personas, tostarp 1602 bērni, liecina Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra un Latvijas Savienības “Černobiļa” apkopotie dati.

Tas bija aizliegts, tomēr smagi par to nesodīja. Reiz puiši vietējā veikalā nopirka odekolonu "Landiš" un atgriezās armijas daļā, stipri smaržodami pēc maijpuķītēm. Virsnieks gribēja viņus sodīt, bet nespēja valdīt smieklus, un sods izpalika."

Visvairāk Zatleru šokējis tas, ka nebija nekāda plāna - viss atgādināja kustības, nevis konkrētas darbības. Par Černobiļas sakopšanu atbildīgajiem bija jāziņo partijai un valdībai par to, cik cilvēki iesaukti armijā un iesaistīti glābšanas darbos, jo tas bija vienīgais rādītājs par avārijas seku novēršanas gaitu. Tajā pašā laikā sākumā vēl nebija skaidrs, ko īsti darīt, tādēļ, iespējams, ar cilvēku dzīvību un veselību neviens neuzdrošinājās riskēt tā, kā tas tika darīts vēlāk. "Iespējams, mēs saņēmām mazākas devas nekā tie, kas tur bija vēlāk, kad ar cilvēku dzīvību vairs nerēķinājās un viņi gāja uz reaktora jumta. Viņiem deva minūti vai pusminūti, lai nomestu kādu radioaktīvu priekšmetu, šķembu vai atlūzu," viņš atceras.

Sākumā padomju armijai bija ilūzija, ka no apkārtējām mājām varētu notīrīt virskārtu, to aizvest prom un cilvēki varētu atgriezties, lai tur dzīvotu. "Kas ir pilnīgas muļķības (..), tu nevari pasargāt vienu vai desmit kvadrātmetrus visā šajā piesārņotajā teritorijā."

Cits absurds bija autotehnikas mazgāšana: pirmkārt, cilvēki nezināja, ko tieši viņiem liek mazgāt un kādu starojumu viņi, to darot, uzņem, otrkārt, procesā izmantotais ūdens notecēja vienā bedrē, kas pārvērtās lielā radiācijas avotā. 

Mājās atgriezās bez drošības pasākumiem

Neko nevar noslēpt – pat armijā ne, atzīst Zatlers. Iesauktie zināja, ka virsnieki štābā mainās ik pēc trīs nedēļām, kamēr no Latvijas atvestie Černobiļā atradās jau divus mēnešus. Pavēle paredzēja iesaukumu uz diviem mēnešiem, tādēļ paziņojums, ka "jūs te paliksiet pusgadu" nekādu sajūsmu neizraisīja.

Tie paši zābaki, ar ko armijnieki staigāja pa avārijas zonu, bija viņiem kājās arī tad, kad viņi atgriezās mājās, un, iespējams, vēl tagad stāv kādā šķūnītī.

"Reakcija bija ļoti asa, bet interesanti, ka arī atrisinājums bija ļoti ātrs - dienas laikā varēja atrast lidmašīnu, kurā mēs sagājām iekšā un mūs izlaida ārā tā, it kā nekas nebūtu bijis – bez nekādām instruktāžām, atindēšanas vai nomazgāšanas."

Tie paši zābaki, ar ko armijnieki staigāja pa avārijas zonu, bija viņiem kājās arī tad, kad viņi atgriezās mājās, un, iespējams, "vēl tagad stāv kādā šķūnītī".

Zatlers atzīst, ka pats pret veselības pārbaudēm izturējies nievājoši, kas beidzies ne pārāk labi. 2012. gadā Zatleram tika diagnosticēts prostatas vēzis.

Černobiļa ir ukraiņu darīšana

Izirstot Padomju Savienībai, Ukraina kļuva par kodollielvalsti – gan kā enerģijas ražotāja, gan kodolieroču īpašniece. Tomēr Ukraina ekonomiski nevarēja nodrošināt šo resursu drošību, tādēļ tā piekrita kodolieroču izvešanai no valsts, pretī saņemot garantiju par savu robežu neaizskaramību, skaidro Zatlers.

Viņš norāda, ka šajā stāstā iespējams vilkt paralēles ar Černobiļas mantojumu. "Krievija to neuzskata par savu lietu. Kad es Maskavā runāju ar prezidentu Medvedevu par to, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas piedalījušies darbos un Latvijas valsts par viņiem rūpējas (..), atbilde bija ļoti vienkārša - tā nav mūsu darīšana, tā ir ukraiņu darīšana."

22 gadus pēc avārijas Zatlers atriezās Černobiļas katastrofas vietā kā Valsts prezidents valsts vizītes laikā Ukrainā 2008. gadā. "Es ar grūtībām pazinu visas tās vietas, kur mēs bijām. Lielāko emocionālo efektu uz mani radīja nevis avārijas bloks, bet tas bloks, kas vēl nebija uzbūvēts. Tie ceļamkrāni, kas ir sastinguši virs nepabeigtas celtnes, tā, it kā laiks būtu apstājies… Tas bija liels emocionāls pārdzīvojums." 

Esot prezidenta amatā daudzi uzskatījuši, ka "Zatlers noteikti ir pret atomstacijām", tādēļ centušies politiķi izmantot viņa Černobiļas pieredzes dēļ. Tomēr esot otrādi – gan tolaik, gan tagad viņš ir pārliecināts ka atomenerģija ir droša. "Ir jāsaprot, ka Černobiļā pie vainas bija cilvēku faktors. Cilvēki iedomājās, ka ir gudrāki par tehnoloģijām, sāka eksperimentēt ar lietām, ar kurām nevajag eksperimentēt. Savukārt Fukušimas gadījumā tā tomēr bija dabas stihija. Ir jāsaprot, kur var būvēt atomelektrostacijas."

Černobiļas katastrofa soli pa solim: notikumu hronoloģija.

Unikālas fotogrāfijas – latvietis iemūžināja brīdi pēc katastrofas

Preses fotogrāfs Ojārs Lūsis ir viens no aptuveni sešiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem 1986. gadā nācās novērst Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas sekas. Strādājot radioaktīvajā zonā, neskatoties uz stingrajiem aizliegumiem, viņam izdevās uzņemt vairākas fotogrāfijas, dokumentējot “černobiliešu” ikdienu.

“Būtībā mums vajadzētu piešķirt represēto statusu. Mūsu visus sadzina lopu vagonos un uz Černobiļu aizsūtīja pret pašu gribu,” stāsta Ojārs Lūsis. Viņš tika pirmajā ešelonā no Latvijas, kuru 1986. gada maijā sūtīja uz Ukrainu. “90 procenti no pirmajā ešelonā iesūtītājiem bija latvieši. Tas pats arī no citām Baltijas valstīm – no Lietuvas lielākā daļa bija lietuvieši, no Igaunijas igauņi. Tāda bija tā PSRS nacionālā politika,” norāda fotogrāfs. Tikai pēc tam sāka lēnām sūtīt arī kriminālnoziedzniekus un dažādus citus “šaubīgus elementus”.

Ojāra Lūša militārā dienesta specialitāte bija ķīmiķis – izlūks. 1986. gada maija sākumā uz viņa darbavietu Preses namā atnāca pavēste, ka divu stundu laikā jāierodas kara komisariātā un jādodas uz Černobiļu.

Vispirms Ojāra Lūša vienība atradās 24, bet pēc tam jau 19 kilometrus no uzsprāgušā reaktora. Sanitārās apkopes punkts, kur viņš kopā ar citiem puišiem no Latvijas strādāja, mazgāja gan no zonas braucošās mašīnas, gan cilvēkus. “Katru dienu mums bija jānomazgā aptuveni 300 cementvedēji, kas atgriezās no uzsprāgušās atomelektrostacijas. Tobrīd visa PSRS cementa rūpniecība strādāja vienam mērķim - sarkofāgam ap uzsprāgušo reaktoru,” stāsta Lūsis. 

Lai arī ap slēgto zonu bija vairāk nekā 10 kontrolposteņu un daudz sargu, dažas evakuētās večiņas pamanījās iešmaukt atpakaļ savās mājiņās un lasīt, piemēram, radioaktīvos lokus.

Mazgāti arī cilvēki, kuri strādāja pie reaktora. “Tie bija ekstrēmisti. Šiem vīriem solīja, ka viņi ātrāk tiks mājās, bet veselību viņi sačakarēja pilnībā,” norāda fotogrāfs. Viņu drēbes katru dienu pēc maiņas savāca un apraka zemē, bet pēc tam izsniedza jaunas. Lai arī ap slēgto zonu bija vairāk nekā 10 kontrolposteņu un daudz sargu, dažas evakuētās večiņas pamanījās iešmaukt atpakaļ savās mājiņās un lasīt, piemēram, radioaktīvos lokus. “Citas arī lasīja avārijas seku likvidatoru atstātās drēbes, kas arī bija saņēmušas krietnu radiācijas devu. Nu bet ko tu vecam cilvēkam iestāstīsi”, piebilst Lūsis.

Esot Černobiļas pievārtē, Ojāram Lūsim izdevās tikt pie pulka praporščika fotoaparāta un ar pamatojumu, ka fotogrāfijas tiek knipsētas sienas avīzei, uzņemt vairākus kadrus. “Grūti bija, filmiņas man ņēma nost un gaismoja, nekas lāgā nesanāca. Beigās izdevās izglābt dažus kadrus, kuros redzams, ka mums tur gāja,” saka fotogrāfs.

Pasaules fotoaģentūru kadri 1986

Aizvien bīstami radioaktīvs ir gan piens Krievijā, gan ziemeļbrieži Norvēģijā

Cilvēces vēsturē traģiskākā atomkatastrofa notika, kad šķietami parasta testa laikā eksplozija sabojāja reaktora kodolu, noārdīja ēkas jumtu un atmosfērā izmeta milzīgu daudzumu radioaktīvu putekļu. Nāvējošu starojumu guva tūkstošiem cilvēku. Radiācija nonāca gan tuvējā apkārtnē, gan sasniedza zemeslodes otru pusi, un sekas tam ir jūtamas joprojām.

Dažu nedēļu laikā pēc AES avārijas īpaši radioaktīvs mākonis šķērsoja plašu teritoriju no Ukrainas līdz Balkāniem un pāri Centrāleiropai līdz pat Skandināvijas ziemeļiem. Katrā vietā, kur sniga vai lija, reizē ar nokrišņiem zemi sasniedza radioaktīvie putekļi.

Latvijas teritorijā pēc Černobiļas avārijas nonāca daudzkārt mazāk radioaktīvo putekļu nekā, piemēram, Baltkrievijā, tomēr arī šeit tika fiksēts paaugstināts radioaktīvo elementu izotopu līmenis. 

Joda 131 pussabrukšanas periods ir astoņas dienas, tādēļ tā līmenis vairs nav nosakāms, tomēr, kā skaidro Apvienoto Nāciju organizācijas Zinātniskā komisija, šo elementu cilvēki var uzņemt gan no gaisa, gan patērējot piesārņotu pienu un dārzeņus. Jods koncentrējas vairogdziedzerī, tādēļ var izraisīt vairogdziedzera problēmas.

Savukārt radioaktīvie izotopi cēzijs 134 (ar pussabrukšanas periodu diviem gadiem) un cēzijs 137, kura pussabrukšanas periods ir 30 gadi, ir nosakāmi ilgākā periodā. 

  Avots: ANO

Zinātnisko publikāciju arhīvu materiāli liecina, ka Latvijā augtākais piesārņojums ar cēziju 137 fiksēts Kurzemē, bet ķērpjos un sūnās tas konstatēts arī Vidzemes augstienē. 

No sūnām uz briežiem, no briežiem – uz cilvēkiem

Vissmagāk 1986. gada pavasarī lija un sniga Norvēģijas vidienē esošajā Snasas reģionā, ar radiāciju smagi piesārņojot ziemeļvalsts kalnus un mežus. Ķērpji un sūnas, būdami dabīgi radiācijas absorbētāji, uzņēma lielāko daļu piesārņojuma. Tie ziemas periodā ir šajā apgabalā dzīvojošo ziemeļbriežu galvenā barība, un ragaiņu saindēšanās ar radiāciju smagi skāra Norvēģijā mītošo sāmu tautu, kuru dzīvesveids savukārt lielā mērā ir atkarīgs no šiem dzīvniekiem. 

Sāmi tradicionāli trīsreiz gadā sapulcina briežus vienkopus, daļu vakcinē, bet daļu nokauj, vairumu no tiem pārdodot. Mērījumos, kas tika veikti drīz pēc kodolkatastrofas, zinātnieki konstatēja, ka daudzu ziemeļbriežu radioaktivitāte apdraud cilvēku dzīvības. Bīstamākie no tiem tika likvidēti, bet pārējiem uzsākta regulāra novērošana.

Ņemot vērā to, ka no ziemeļbriežu gaļas tirgošanas ir atkarīga vesela kopiena un tās produkti Skandināvijā ir ikdienišķa maltīšu sastāvdaļa, Norvēģija nolēma palielināt pieļaujamo radioaktivitātes līmeni ziemeļbriežu gaļā līdz 3000 bekereliem uz kilogramu (bq/kg). Salīdzinājumam, ES noteiktais radioaktivitātes līmenis pārtikā ir 600 bq/kg, bet dažu notverto briežu radioaktivitāte sasniedza pat 140 000 bq/kg.

Tiek lēsts, ka sāmu zemes saindējušās radiācijas starojums šobrīd jau samazinājies uz pusi. Tomēr vēl 2014. gadā tika konstatēts ievērojams ziemeļbriežu radioaktivitātes pieaugums, kas tika skaidrots ar ļoti labvēlīgu radiāciju absorbējošo sēņu sezonu, kuras brieži labprāt ēd, raksta “Radio Brīvā Eiropa”.

Sēnēs radiācija aizvien 16 reizes virs normas

Lai gan kopš katastrofas ir pagājuši jau 30 gadi un drīzumā uzsprāgušais AES bloks tiks apslēpts zem jauna drošības sarkofāga, arī Ukrainā un Krievijā daļa veikalos un tirgū atrodamo pārtikas produktu joprojām ir radioaktīvi, marta sākumā publicētā ziņojumā norāda “Greenpeace”.

Izpētes laikā īpaša uzmanība tika pievērsta radioaktīvajam izotopam cēzijam 137, kuru augi viegli absorbē. Tas tika konstatēts pienā, sēnēs, ogās un gaļā. Piemēram, aptuveni 200 kilometrus no Černobiļas esošajā Rivnes reģionā, visos 50 piena paraugos tas konstatēts devās, kas pārsniedzis cilvēka patēriņam pieļaujamo normu, bet kaltētajās sēnēs radiācijas līmenis to pārsniedzis pat 16 reizes.

Šobrīd radiācijas līmenis dabā ir samazinājies uz pusi, salīdzinot ar 1986. gadu, taču būs nepieciešami vēl vairāki gadsimti, lai radiācija pārtikas produktos neradītu draudus cilvēku veselībai. "[Radioaktivitāte] ir tajā, ko viņi ēd un dzer. Tā ir kokos, ko viņi izmanto māju būvniecībā un dedzina, lai sasildītos. Un šis piesārņojums, kā arī apdraudējums veselībai ar viņiem būs vēl nākamās desmitgades. Tūkstošiem bērnu, pat tie, kuri ir dzimuši 30 gadus pēc Černobiļas katastrofas, joprojām ir spiesti dzert ar radioaktīvām daļiņām saindētu pienu," teikts ziņojumā.

Tāpat radioaktivitātes līmeņi ikreiz krasi pieaug pēc mežu ugunsgrēkiem Ukrainā un Baltkrievijā, jo to laikā gaisā nonāk kokos ieslēgtās radioaktīvās daļiņas. "Greenpeace" norāda, ka starp 1993. un 2013. gadu tikai Černobiļas slēgtajā zonā vien konstatēti aptuveni 1100 ugunsgrēki.

Nāvējošā deva astoņās minūtēs

Radioaktivitāte briežos, pienā, sūnās un kokos gadu desmitu un simtu laikā pamazām izzudīs, taču zem Černobiļas AES sarkofāga tā saglabāsies dzīvībai bīstamā koncentrācijā vēl tūkstošiem gadu. Tur apslēpts glabājas arī viens no radioaktīvākajiem objektiem pasaulē – katastrofas laikā radusies “ziloņa pēda”.

To veido atomdegvielas, betona, smilšu un reaktora kodola apvalka materiāla sakausējums, kurš lielajā karstumā ir izdedzinājis reaktora pamatu un nonācis līdz pagrabam. 1986. gadā tā radiācijas līmenis tika noteikts 10 000 rentgenos stundā.

Tas nozīmēja, ka jebkurš, atrodoties “ziloņa pēdas” tuvumā tikai nedaudz mazāk nekā minūti, jau saņēma nāvējošu radiācijas devu. Cilvēku 30 sekunžu laikā pārņemtu nespēks un reiboņi, bet pēc nedēļas – nāve. Piecu minūšu klātbūtnes gadījumā nāve iestātos jau pēc divām dienām.

Katastrofas seku likvidēšanas laikā “ziloņa pēda” tika uzieta un nofotografēta ar robotu palīdzību. Tolaik zinātnieki noteica, ka īpatnējais veidojums ir vismaz divus metrus plats, simtiem tonnu smags un ārkārtīgi radioaktīvs. Desmit gadus pēc nelaimes sakausējuma radioaktivitāte jau bija kritusies desmit reizes, bet joprojām astoņu minūšu klātbūtne šai vielai būtu letāla.

Drīz pēc traģēdijas - 1986. gada maijā - tika sākta sarkofāga būve, lai bīstamās AES 4. korpusa drupas noslēgtu no ārpasaules. Savukārt nākamgad paredzams pabeigt jau otro drošības kārtu – milzīgu arku. Tomēr paredzams, ka abu drošības struktūru iekšienē esošais sakausējums būs bīstams cilvēkiem vēl vismaz  100 000 gadu.

Radioaktīvi tanki Donbasā, zombiji un HIV – Černobiļas baumas

Pirms 30 gadiem notikusī katastrofa un tās sekas daudzus gadus ir bijis pateicīgs temats dažādām baumām, aizdomām, spekulācijām uz sazvērestības teorijām. Vēl šogad prokremlisko separātistu avoti Donbasā apgalvoja, ka Ukrainas armija karā izmanto Černobiļas katastrofas laikā ar radiāciju piesārņotu kara tehniku… 

Foto: DELFI

Baumu rašanos par katastrofu un tās sekām veicināja neziņa: jāatceras, ka PSRS varasiestādes nesteidzās cilvēkus plaši informēt un skaidrot viņiem par Černobiļā notiekošo. Pilnīgas informācijas par negadījumu sākotnēji nebija arī vietējai Ukrainas PSR valdībai.

Tāpēc pirmās baumas radās jau uzreiz. Kad slimnīcā Maskavā tika nogādāti ugunsdzēsēji, kuri pirmie bija pabijuši katastrofas vietā, viņi ticējuši – notikusi kādas ārvalsts veikta sabotāža. Tādu viedokli pauduši arī karavīri un katastrofas seku likvidatori, kas uz AES nosūtīti neilgi pēc eksplozijas. 

Taču arī tad, kad jau bija zināms, ka katastrofa notika kļūdas dēļ, veicot eksperimentu ceturtajā reaktorā, baumas par nelaimes iemesliem nerima. Ne visi paļāvās uz oficiālo notikušā versiju. Bija tādi, kas ticēja, ka katastrofā ir iesaistītas būtnes no citām planētām. Klīda runas, ka aculiecinieki virs AES incidenta brīdī redzējušu NLO. 

Tas līdzinājies cilvēkam bez galvas ar trīsmetrīgiem spārniem un sarkanām acīm. Parādība vēl ilgi apciemojusi cilvēkus šausminošos murgos.

Runā arī, ka dažas dienas pirms katastrofas debesīs virs Černobiļas novērota būtne, kas tiek saukta par Černobiļas melno putnu. Tas līdzinājies cilvēkam bez galvas ar trīsmetrīgiem spārniem un sarkanām acīm. Parādība vēl ilgi apciemojusi cilvēkus šausminošos murgos.

Spoku pilsēta Pripjata

Ne mazums stāstu un baumu saistītas ar Černobiļas katastrofas seku novēršanas darbiem AES apkārtnē. Klīda stāsti, ka seku likvidatori redzējuši divgalvainus veprus, lielus ežus un tumsā spīdošas koku lapas. Lai gan radiācija patiešām var izraisīt mutācijas, tam jānotiek augļa attīstības stadijā nevis jau pieaugušam dzīvniekam, tāpēc tūlīt pēc katastrofas novērot mutācijas dzīvniekiem nebija iespējams. Tiesa, mutācijas dzīvniekiem novērotas pirmajos gados pēc katastrofas.

Turpmākai mēļošanai par Černobiļas AES apkārtnē notiekošo par labu nāca fakts, ka 30 kilometru rādiusā ap staciju tika izveidota slēgtā zona ar stingri ierobežotu piekļuvi, līdz ar to vairumam pasaules iedzīvotāju ilgu laiku nebija nekādas informācijas par tur notiekošo un nedaudzo bīstamajā zonā dzīvot palikušo cilvēku gaitām. Tā stāsti par milzu sēnēm, žurkām suņu izmērā un citām briesmu lietām turpināja dzīvot. 

Daudzi ir pārliecināti, ka spoku un mistisku būtņu apsēsta ir Pripjatas pilsēta – apdzīvota vieta līdzās Černobiļas AES, kurā dzīvoja gandrīz 50 000 stacijas darbinieku un viņu ģimenes locekļu, līdz 1986. gada 27. aprīlī viņi visi tika steigā evakuēti. Iedzīvotājiem tika dotas vien divas stundas laika, lai savāktu mantas, tāpēc ar visu iedzīvi pamestā pilsēta rada iekonservēta laika sajūtu. Pripjata tika apjozta ar dzeloņstiepļu žogu. 

Tie, kam vēlāk bijusi iespēja iekļūt spokainajā pilsētā, stāstījuši par sajūtu, ka viņi tiek vēroti no tumšajiem ēku logiem, bieži nozibot spokainas ēnas, citiem pat esot pieskārušās kādas neredzamas būtnes. 

Zombiju stāstu cienītāji mēļo, ka Ukrainas valdība ar ieročiem cīnās pret Černobiļas zombijiem. Par laimi, tie reti tiekot ārpus slēgtās teritorijas.

Stāsti par dīvainām parādībām slēgtajā zonā pamudinājuši arī kino ļaudis un datorspēļu veidotājus pievērsties šim tematam. Tā 2012. gadā ASV izlaista šausmu filma Černobiļas dienasgrāmatas, kurā seši jaunieši dodas ekstrēmā tūrisma braucienā uz Černobiļas AES darbinieku pamesto Pripjatu. Ekskursija, protams, izvēršas šausminošā pārdzīvojumā, sastopoties ar zombijiem mutantiem. 

Zombiju stāstu cienītāji mēļo, ka Ukrainas valdība ar ieročiem cīnās pret Černobiļas zombijiem. Par laimi, tie reti tiekot ārpus slēgtās teritorijas. Taču zombiju populācijas ilgtspēju uztur marodieri un citi cilvēki, kas regulāri nelegāli iekļūst slēgtajā teritorijā vai apmetas pamestajos mitekļos, nereti paši kļūstot par zombijiem.

Černobiļas HIV 

HIV izplatība Ukrainā ir aktuāla problēma, taču gadus pēc katastrofas sāka klīst baumas par īpašu “Černobiļas HIV” – neārstējamu infekcijas slimību, ar kuru var aplipināties saskarsmē ar AES katastrofas skartajām personām. Lai gan tādām baumām nav pamata, panikas cēlāji ir parūpējušies par tās tālāku izplatību, kas tikai apgrūtina Černobiļas katastrofas izdzīvojušo un viņu pēcnācēju sociālās iespējas, kā arī neveicina uzņēmumus investēt reģiona attīstībā, raksta laikraksts “The Huffington Post”.

Tikmēr amerikāņu rakstnieks un žurnālists Glens Alans Čeinijs grāmatā “Černobiļa. Satikšanās radioaktīvajā zonā” raksta, ka par “Černobiļas HIV” sauc imunitātes deficīta sindromu, kas piemeklē piesārņoto teritoriju iedzīvotājus, bet tā neesot ne slimība, ne lipīga. 

Radioaktīvi tanki 

Pripjatas pilsētā pamestā iedzīve bija gards kumosiņš marodieriem. Jau drīz Kijevas komisijas veikalos parādījušies televizori no radiācijas skartās zonas. Latvijā mēļoja, ka radioaktīvie televizori nopērkami arī Rīgā.

Katastrofas seku novēršanai izmantotā glābšanas dienestu, speciālā un militārā tehnika, tostarp helikopteri un bruņutransportieri, lielā radioaktīvā piesārņojuma dēļ vairs nebija turpmāk izmantojami, tāpēc tika noglabāti poligonos turpat slēgtajā zonā. 

Taču tagad, jau 30 gadus pēc traģēdijas, interneta lietotāji norāda uz dīvainu parādību –  vēl nesen atsevišķi ar simtiem tehnikas vienību pildītie laukumi, kā liecina jaunākie satelītuzņēmumi, kļuvuši tukši.

Kamēr vieni uzskata, ka pamestā tehnika ir nozagta, citi pieļauj, ka tā tagad kļuvusi noderīga Ukrainas armijai karā ar Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem valsts austrumos. Otrās teorijas piekritējus iedrošina kāds video, kurā prokremliskie kaujinieki apgalvo, ka ir Ukrainas spēkiem atņēmuši radioaktīvu tanku. 

Skeptiskāk noskaņotie gan piebilst, ka pamestā tehnika jau bija labi izlaupīta, apskrūvēta, un laika zoba skarta, lai to kāds vēl spētu atdzīvināt un padarīt lietojamu karam. Tāpat nav zināms, vai AES katastrofas seku likvidēšanai patiešām izmantoti arī tanki. Tomēr iespēja, ka radioaktīvā tehnika iztirgota rezerves daļās, vai pārkausēta metālā un tiek izmantota jaunu preču izgatavošanai, nerosina optimismu. 


Projekta autori


Jānis Sildniks – "Delfi" žurnālists, Černobiļā viesojās šā gada marta beigās.

Viesturs Radovics, Guna Gleizde, Ansis Īvāns, Andris Kārkluvalks – tekstu, infografiku un video autori. Fotogrāfi - Ojārs Lūsis un Jānis Vīksna.

Maija Kuzņecova, Kārlis Dambrāns – video montāža, fotogaleriju atlase.

Ilze Vanovska - dizains.

Edgars Dāvidsons, Artūrs Orinskis - tehniskā izstrāde.

Ingus Bērziņš - ideja.