"Tie taču ir eiro, nevis lati", pusaudze meita centās pierunāt savu māti, veikalā pētot cenu zīmes šī pavasara modes kurpēm. Kopīga mātes un meitas izpratne par kurpju dārdzību tika atrasta un kurpes nopirktas. Taču stāsts par naudas jaunās vērtības apgūšanu ir plašāks.
Statistika liecina, ka iedzīvotāji precēm šī gada sākumā tērējuši piesardzīgi un tēriņu pieaugums bijis divtik lēns kā pērn. Gada sākumā tika paaugstināta minimālā alga, kā arī neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādājamajiem, tāpat nedaudz tika samazināta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, līdz ar to vidējā neto alga pieauga, šķietami dodot pamatu tēriņu pieaugumam. Arī patērētāju noskaņojums ir bijis salīdzinoši stabils. Tomēr neskatoties uz ienākumu kāpumu un stabilo noskaņojumu, izskatās, ka iedzīvotāji savos tēriņos kļuvuši piesardzīgāki.
Viens no izskaidrojumiem šai piesardzībai ir pierašana pie cenām eiro izteiksmē.
Teorijai par cipariski lielāku cenu bremzējošo ietekmi uz tēriņiem ir pierādījumi - tūristi valstīs, kur vietējā valūta ir mazvērtīgāka un līdz ar to preču cenas tiek rakstītas ar neierasti lieliem cipariem, tērē mazāk nekā tajās, kur vietējā valūta ir vērtīgāka par viņu nacionālo valūtu. Tā kā sākotnējos mēnešos pēc eiro ieviešanas ciparus cenu zīmēs vēl neizjūtam kā savus, skaitliski lielākās cenas, iespējams, mudina mūs būt pieticīgākam tēriņos. Protams, lietas, kuras ikdienā esam ieraduši pirkt, turpinām pirkt bez aiztures, bet retākus pirkumus vai dārgākas lietas eiro cenas mūsu prātā padara nepieejamākas.
Ja paskatāmies, kā ar pierašanu gāja citām eirozonas valstīm, elastīgākie bijuši īri: jau divus mēnešus pēc eiro ieviešanas 42% Eurobarometer aptaujāto īru apgalvoja, ka norēķinoties prātā rēķina eiro valūtā. Vienlaikus tikai 9% somu bija tik progresīvi eiro pieņemšanā. Vidējais rādītājs sākotnējo divpadsmit eirozonas valstu vidū pēc divu mēnešu norēķiniem eiro bija 17%.
Nepilnu gadu pēc eiro ieviešanas ikdienas pirkumus eiro jau rēķināja 42% (86% Īrijā, 29% Vācijā). Gadu pēc gada rādītāji turpina augt palēnām, līdz 10 gadus pēc eiro ieviešanas sasniedz 64%.
TNS jaunākā aptauja saka, ka trīs mēnešus pēc eiro ieviešanas faktiski jau 21% Latvijas iedzīvotāju iepērkoties rēķina tikai eiro. Tātad, mūsu pierašanas tempi būs līdzīgi vēsturiskajiem ar progresa piesitienu, jo arī situāciju vairāk nekā desmit gadus atpakaļ nevar salīdzināt ar šodienu, kur eiro nav nekas svešs arī tām valstīm, kas nav eirozonā. Piemēram, igauņiem 2012.gadā vajadzēja vairs tikai nepilnu gadu pēc eiro ieviešanas, lai 60% aptaujāto apgalvotu, ka viņu atskaites punkts norēķinos ir jau eiro.
Cits būtisks kritērijs pierašanā pie eiro ir sakarība – kādā valūtā ir mūsu ienākumi, tādā valūtā arī rēķinam izdevumus. Nu jau trīs algas esam saņēmuši eiro un lēnā garā mūsu prātā veidojas sakarība, kas kādu dienu nostiprināsies kā intuitīva izpratne par nopelnītās naudas vērtību.
Taču kamēr notiek pierašana pie eiro, mūsu prātā darbojas citi spēki. Proti, 2/3 respondentu eiro zonā apgalvo, ka līdz ar eiro ieviešanu mainījušies viņu patēriņa paradumi - vai nu viņi sākuši tērēt vairāk, nesaprotot cik daudz iztērē, vai sākuši tērēt mazāk, baidoties pārtērēties.
Pircēju paradumu izmaiņas sadalās līdzīgi, ar nelielu to pārsvaru, kas baidās pārtērēties un tāpēc ir piesardzīgi pirkumos. Latvijā, pagaidām, izskatās, ka piesardzība ņem virsroku, kas arī būtu vēlamākais scenārijs Latvijas mājsaimniecību budžetam – tauku slānītis, ko iztērēt uz neplānoti dārgākiem pirkumiem, mums nav necik biezs.
Kad no cenu zīmēm pazudīs lati, būs laiks likt eksāmenu – cik labi esam apguvuši naudas jauno vērtību, lai tērētu tik, cik varam un gribam atļauties, nevis kā nu sanāk…