Diskutējot par instrumentiem, kas palīdzētu pasargāt cilvēkus no nonākšanas neatmaksājamu parādu jūgā, būtu vērtīgi lielāku nozīmi piešķirt kādai būtiskai šķautnei – indivīda personībai. Proti, pirms ieskaitīt cilvēka kontā naudas žūksni, noskaidrot, vai viņš vispār apzinās, ko nozīmē aizņemšanās, un vai spēj uzņemties atbildību par savu rīcību.
Psihologa praksē esmu pārliecinājusies, ka ātro jeb nebanku kredītu ņemšana visbiežāk tomēr ir atkarības sekas. Tāpēc pamatots ir jautājums – vai, izsniedzot nebanku kredītus, pietiekami tiek izvērtēta kredītņēmēja spēja parādu atdot? Varbūt ātro kredītu izsniedzēju klienti vienkārši ir personas, kuru kredītvēsture vai spēja uzņemties parādsaistības (un tās nokārtot) bankās neiztur nopietnākas pārbaudes?
Ja nopietnāk tiktu izvērtēta arī kredītņēmēja personība, ne tikai finanšu aprēķini, visticamāk, riskus varētu atklāt savlaicīgi.
Praksē redzams, ka visbiežāk, piemēram, no azartspēļu atkarības cieš personas, kuru ģimenē dominējušas ir materiālās vērtības. To apstiprina arī pētījumi. Riska grupā ir arī tie, kuriem līdzekļu bijis tik maz, ka sapnis par lielāku naudas summu realizējas kredīta veidā, taču viņiem nav pieredzes finanšu plānošanā. Tāpat kā pilsētas bērni reizēm pieņem, ka piens rodas veikalā, šie – jau pieaugušie – cilvēki var domāt, ka nauda rodas bankomātā. Atkarība veidojas pamazām – azartspēles, impulsīvi pirkumi, tukšs bankas konts un nepārvarama vēlme pēc iespējas ātrāk to piepildīt, izvairoties no nepatīkamām rīcības sekām, gūstot ātru risinājumu. Kas būs pēc tam? Gan jau paveiksies! Tieši šie cilvēki aizņemšanos attaisno ar to, ka, piemēram, bija nepieciešama nauda jaunām kurpēm, pat nepadomājot, ka pie pirkuma varēja tikt arī citā ceļā. Piemēram, laikus iekrājot vai iegādājoties lētākus apavus, kam pietiek līdzekļu. Tās ir nenobriedušas personības, kuru domāšanā un rīcībā dažādu iemeslu dēļ dzīves laikā neizveidojas cēloņu un seku sakarība.
Pētījumi parāda saistību starp personības iezīmēm un finanšu uzvedību. Ja cilvēka finanšu uzvedībai šobrīd nedaudz ir iespējams izsekot, personības "izvērtējums" notiek, tikai iestājoties sekām – kredīts netiek atdots.
Dzīvē aptuveni deviņi no katriem desmit ātro kredītu ņēmējiem manu klientu vidū ir cilvēki ar azartspēļu atkarību. Bieži impulsīvi, ar ārēju kontroles lokusu. Proti, cilvēki, kuri uzskata, ka viņu dzīvi nosaka apstākļi, veiksme un citi no paša neatkarīgi spēki. Viņi bieži vien problēmu risinājumu saredz kredīta ņemšanā un paļaujas, ka arī tā atdošana notiks no viņiem neatkarīgu notikumu rezultātā. Piemēram, vajadzīgo summu laimējot loterijā vai spēļu zālē. Viņi ir tendēti uz veiksmi, apstākļu sakritību vai cerību, ka kāds viņu problēmas atrisinās.
Ātro kredītu var būt gadījies paņemt arī cilvēkiem ar iekšēju kontroles lokusu jeb tiem, kuri uzskata, ka paši ir atbildīgi par savu dzīvi un pašiem jātiek galā ar savām problēmām. Viņi var paņemt šādu kredītu ārkārtas situācijā vai izmisuma brīdī, kad citi resursi šķietami ir izsmelti un tā liekas vienīgā iespēja tikt pie steidzami nepieciešamās naudas. Domāju, ka šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti un pēc vienas šādas reizes jauni kredīti vairs netiek ņemti. Turpretī cilvēki ar ārēju kontroles lokusu turpina ņemt aizvien jaunus kredītus un paļauties, ka "kaut kā jau atdošu".
Cilvēki ātros kredītus ņem un tērē neatkarīgi no ikmēneša ienākumu apmēra. Vienīgi turīgāko cilvēku vidū kredītņēmēju īpatsvars ir mazāks, taču nauda tiek izlietota luksusa pirkumiem vai kazino. Piemēram, trešā daļa ātro kredītu ņēmēju mēnesī pelna no 500 līdz 1000 eiro un paralēli ņem lielus kredītus ceļojumu apmaksāšanai, dārgu mantu iegādei un azartspēlēm.
Lai pēc iespējas mazinātu risku iekrist parādu jūgā, vajadzētu samazināt iespēju cilvēkiem ar riskantu finanšu uzvedību viegli tikt pie naudas. To pierāda "Entrepreneurial Finance Lab" eksperiments. Šī iestāde izstrādāja psiholoģijas testus bankām, lai iepazītu potenciālā kredītņēmēja personību. Tajos par cilvēka raksturu tiek spriests pēc netiešiem jautājumiem, piemēram, vai viņu aizrauj doma par lidojumu uz Marsu, vai katru dienu uz darbu dodas pa vienu un to pašu ceļu un tā tālāk. No tā psihologi nosaka, vai indivīds ir vērsts uz riskantu rīcību un vai ir azartisks. Rezultāti ir visnotaļ iespaidīgi. Kopš 2006. gada kāda pēc šīs metodes strādājoša banka neatmaksāto kredītu apjomu samazināja par 72%.
Ņemot vērā, ka pagājušogad Latvijā turpināja pieaugt neatgūto parādu skaits, skaidrs, ka līdzšinējās metodes nedarbojas. Problēmas risinājumam nepieciešams citāds, kompleksāks skatījums, ietverot kredītņēmēju personības analīzi. Psihologs var palīdzēt, izstrādājot risku izvērtēšanas instrumentus un apmācot aizdevēju darbiniekus korekti sniegt informāciju par riskiem pašam klientam. Bet šobrīd bieži vien psihologa darbs ar klientu sākas brīdī, kad jau ir iestājušās sekas, – cilvēks vēlas saņemt palīdzību, jo kredītu dēļ ir nokļuvis bezizejas situācijā, krīzē, viņam ir pašnāvības domas, un tuvinieki meklē palīdzību, nezinot, ko darīt.
Nav aprēķinu, kā šādas krīzes situācijas ietekmē cilvēka darbaspējas, attiecības ģimenē, bērnu sekmes un ģimenes medicīnas izdevumus. Mēs to nemērām, diemžēl. Var jau, protams, teikt – pats kredītņēmējs vainīgs, katram pašam jāuzņemas atbildība. Skumjākais, ka ar atbildību ļoti bieži kredītņēmējs "nedraudzējas" un tieši tāpēc ņem kredītu. Izveidojas apburtais loks.
Problēmas nopietnību cilvēks apzinās vien tad, kad piedzīvo negatīvas sekas, piemēram, izjūk ģimene. Un arī ne vienmēr.
Diemžēl atkarīgais nespēj pats sev palīdzēt, jo viņš noliedz savu psiholoģisko problēmu, meklē vainīgos citur un neuzņemas atbildību par savu rīcību. Viņa skatījumā vainīgs ir vai nu aizdevējs, kurš uzlicis augstus procentus, vai kaimiņš, kurš nav aizdevis naudu, lai atdotu parādu citam aizdevējam. Pats parādnieks ir izmisis, naktīs neguļ, trauksme pieaug, bet viņš nevienam nestāsta par savām problēmām. No tā cieš ģimene, jo nesaprot, kas notiek. "Latkredits.lv" statistika apliecina, ka pat tie cilvēki, kuri ar tuvinieku palīdzību izkļuvuši no parādu jūga, 40–50% gadījumu tuvāko 3–6 mēnešu laikā atkal paņem jaunu ātro kredītu.
Šeit nonākam pie loģiska secinājuma – "ārstējot" finanšu grūtības, vajadzētu rūpīgāk noteikt diagnozi, tad arī finanšu palīdzība būtu adekvāta.