Foto: Publicitātes foto



Raksts publicēts "Tautas veselības avīzes" jūlija numurā.

Esmu jauna ārste, un strādāju par nefroloģi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Nieru slimību un nieru aizstājterapijas klīnikā. Ir gadījumi, kas ilgi neiziet no prāta un liek sev jautāt – vai tiešām viss ir izdarīts pacienta labā, kad mediķi strādājuši pēc labākās sirdsapziņas, kad mūsdienu zināšanu ir pietiekami, kad pasaulē un mūsu kaimiņvalstīs ir pieejama moderna aparatūra, kad cīņā par slimnieku veselību un dzīvību jāiziet jau ārpus slimnīcas...

Pacientei Annai (vārds ir mainīts) bija 24. Viņa bija jauna un skaista. Visi mūsu klīnikas – Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Nieru slimību un nieru aizstājterapijas klīnikas ārsti bija satriekti, kad viņa mira.

Bija izdarīts viss iespējamais, lai jaunā sieviete izdzīvotu. Un vienlaikus pietrūka ātru un precīzu analīžu. Diemžēl Latvijā uz vietas tās nav pieejamas. Kamēr asins paraugi divas nedēļas ceļoja uz ārzemēm un pienāca diagnozes apstiprinājums, cīņa par jaunās sievietes dzīvību bija zaudēta.

Ja viņa nonāktu slimnīcā Lietuvā, uzņemšanas nodaļā, laboratorijā noskaidrotu, ka viņai ir Vilsona slimība – reta kaite, kuru var diagnosticēt nosakot vara klātbūtni asinīs, kuras ārstēšanai pietiktu izrakstīt nemaz ne tik dārgas tabletes. Bez specifiskām analīzēm ārstēšana uz labu laimi ar darba diagnozi "neprecizēta intoksikācija" diemžēl var beigties letāli vai neatgriezeniski bojāt daudzus orgānus. 

Kāpēc mūsdienās, kad ir pieejams moderns aprīkojums, kad Latvijas ārstu kvalifikācija ļautu palīdzēt, tomēr tā notiek? Kāpēc mūsu kaimiņvalstī Lietuvā jau kopš 2006. gada ir pat četras šķidruma hromatogrāfijas un masspektrometrijas iekārtas, bet Latvijā – nevienas?

Jā, šī iekārta – mūsdienīgs daudzfunkcionāls aparāts – analizators – ir ļoti dārga. Tomēr tas "atmaksājas", cilvēku dzīvības un veselību naudā nepārrēķina – precīza ātra diagnostika, var pacientiem savlaicīgi palīdzēt saglabāt dzīvību.

Šīs iekārtas ir nepārvērtējamas dažādos neskaidros saindēšanās gadījumos, gan pie zāļu nepanesamības vai pārdozēšanas un, kas pēdējā laikā aktuāli, – glābjot sintētisko kanabinoīdu jeb spaisa upurus.

Latvijas ārstu cīņa par pacientu dzīvībām nebeidzas slimnīcā.

Jau kopš 2006. gada Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadošie speciālisti apstaigājuši daudzus kabinetus, lai cīnītos par šīs iekārtas iegādi, tomēr Veselības ministrija gadiem tikai apkopo un izvērtē informāciju, konkrētu viedokli nesniedzot. Toties nav neviena politiķa, kas būtu iebildis pret šīs aparatūras nepieciešamību Latvijā…

Mēs klīnikā esam vienota komanda, un katrs izmanto visas iespējas, lai izcīnītu labāko mūsu pacientiem, bet viss nav atkarīgs tikai no mums pašiem, un tad saskaramies ar bezspēcību, kas man kā jaunam ārstam ir ļoti sāpīgi un nesaprotami. Kad manu brāli Andreju Elksniņu ievēlēja Saeimā, nekavējos izmantot arī viņa padomu un palīdzību.

Brālim nav vienaldzīgi, kas notiek veselības aprūpes nozarē, un viņš darīja visu, lai šo jautājumu aktivizētu, tikās ar Veselības ministrijas pārstāvjiem, ārstiem, Latvijas ārstu biedrību – organizēja visas iespējamās tikšanās. Aizvien aktuālāka kļuva spaisa problēma, un politiķi piekrita, ka iekārta ir jāiegādājas. Šķita, ka modernais masspektromets tūlīt tūlīt jau būs slimnīcā, bet viss atkal ir iestrēdzis.

Atkal dienas kārtībā ir ilgstošas, bezmērķīgas diskusijas, kurai iestādei dārgā aparatūra pērkama – Narkoloģijas valsts aģentūrai, Valsts Tiesu medicīnas ekspertīzes centram vai Rīgas Austrumu Klīniskai Universitātes slimnīcai, kas nodrošina visu intoksikāciju, smagu saindēšanos un multidisciplināru pacientu ārstēšanu. Katra iestāde grib iekārtu sev – šīs analīzes ir ļoti nepieciešamas un ļautu ar tām arī nopelnīt, pārdodot pakalpojumu citām iestādēm.

Protams, ir svarīgi noskaidrot, ko īsti sapīpējies narkoloģijas centrā nonākušais, ir svarīgi tiesu medicīnas ekspertīzes centram noteikt, no kādas vielas pārdozēšanas miris cilvēks, tomēr vissvarīgāk, ka šī iekārta atrastos slimnīcā, kura veic visu šo pacientu neatliekamu hospitalizāciju un ārstēšanu.

Uz jautājumu, cik daudz dzīvību varējām glābt savlaicīgas diagnozes uzstādīšanā, cik daudz dzīvību mēs glābsim turpmāk, vēl atbildes nav.

Esmu jauna ārste – man ir tikai 28 gadi. Gribētos cerēt, ka reiz mūs – ārstus, cīņā par slimnieku dzīvībām un veselību atbalstīs gan politiķi, gan tauta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!