Krievijas "tautiešu politikā" vēstures jautājumiem ir ierādīta ievērojama loma, un arī 16. marta atceres diena Latvijā ir Krievijas varas iestāžu, "nevalstisko organizāciju vēsturnieku" un "tautiešu organizāciju" uzmanības lokā. Ignorējot traģiskās sekas, ko Otrais pasaules karš nesa Latvijas zemei un tautai, 16. martu atsevišķas sabiedriskās organizācijas un Krievijas oficiālās varas iestādes un to kontrolēto masu mediju izvērstā propaganda katru gadu izmanto, lai izvirzītu nepatiesas apsūdzības pret Latviju un tās iedzīvotājiem par nacisma atdzimšanu un tā atbalstīšanu. Notiek mēģinājumi atbildību par kara laikā svešu okupācijas varu veicinātiem un izdarītiem noziegumiem Latvijas teritorijā uzvelt Latvijas valstij.

Šādi apmelojumi tiek izteikti un izplatīti ar nolūku starptautiski diskreditēt Latvijas valsti. Krievijas valsts amatpersonas publiskajā telpā ik gadus aktīvi pauž savu viedokli par šo atceres pasākumu, tās dalībniekus apmelojot un dēvējot par neonacistiem, izvirzot piemiņas gājienu un ziedu nolikšanu par piemēru neonacisma problēmai Baltijā un citur Eiropā. Tā teikt, nacisti bija toreiz, un nacisti ir arī tagad.

Politiskā spektra otrā pusē ir organizācijas, kas uzskata, ka kritušo karavīru piemiņas diena 16. martā ir īstā diena, kad jādemonstrē savs patriotisms un jāapliecina sava identitāte. Abām pretējās ideoloģiskās pozīcijās esošām pusēm šī ir kļuvusi par dienu, kad apliecināt savu principiālo pozīciju. Kara dienu tiešo liecinieku kļūst arvien mazāk, un ar katru gadu politiskajām cīņām šajā dienā, šķiet, kļūst arvien attālinātāks sakars ar traģiskajiem notikumiem pirms vairāk nekā 70 gadiem.

Atgādināsim, ka okupācijas apstākļos Latvijā visi politiskie, administratīvie un militārie lēmumi, kas tika attiecināti uz Latvijas iedzīvotājiem, bija svešu ārējo okupācijas režīmu iestāžu radīti un noteikti un to izpilde kontrolēta, šīs varas nes atbildību par tiem. Līdzīgi var teikt par totalitāro lielvalstu izdarītiem un veicinātiem kara noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu.

Par iekšpolitisko un militāro situāciju Latvijā kara gados ir atbildīgas gan Padomju Savienība, gan nacistiskā Vācija, kuras 1941. gada 22. jūnijā uzsāka savstarpēju karu, kas norisinājās arī Latvijas teritorijā. Gan nacistiskā Vācija, gan PSRS, pretēji starptautiskajām tiesībām, okupācijas apstākļos nelikumīgi mobilizēja vai piespieda daudzus dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus iesaistīties to bruņotajos spēkos.

Jāņem vērā laikmeta kopējais un katra iedzīvotāja individuālais konteksts, kas veidoja, kā arī ietekmēja motivāciju cīnīties pret draudošo otrreizējo padomju okupāciju Latvijā: 1940. gadā Latvijas valstisko neatkarību iznīcināja PSRS, sākās represijas pret Latvijas pilsoņiem; 1941. gada 14. jūnijā padomju iestādes īstenoja noziedzīgu gandrīz 15 000 Latvijas dažādu tautību iedzīvotāju deportāciju uz Sibīriju. Nacistu propaganda šo faktu izmantoja, leģionāriem frontē deva miglainus apgalvojumus, ka viņi cīnās par Latvijas brīvību. Šī pretruna starp cerībām uz valstiskās neatkarības atgūšanu, padomju okupācijas novēršanu un patieso realitāti iezīmēja leģiona traģēdiju Otrajā pasaules karā.

Viens no jautājumiem, kas katru gadu tomēr paliek ēnā, ir – ka leģionāru cīņa, gribēti vai negribēti, daļēji brīvprātīgi, bet lielākoties piespiedu mobilizācijas rezultātā, bija piedalīšanās citas totalitāra režīma lielvalsts bruņoto spēku sastāvā. Šīs lielvalsts – nacistiskās Vācijas – mērķis ne mirkli nebija atdot Latvijai brīvību un neatkarību. Arī tad ne, kad kara iznākums jau bija skaidrs un Vācijas politiskā vadība un militārā mašinērija 1945. gada aprīlī un maija sākumā skaitīja savas pēdējās dienas. Nekādu kompromisu. Nacistu propaganda jau kopš brīža, kad 1941. gada vasarā Vācijas karaspēks okupēja Latviju, šejienes iedzīvotājiem apgalvoja, ka atbrīvo Latviju no boļševisma. Šāda propaganda izrādījās visai iedarbīga, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju neilgi pirms tam padomju okupācijas gadā pārciesto. Vēlāk dienās, kad Vācija īstenoja pretlikumīgu mobilizāciju un izveidoja leģionu, karavīru motivēšanai tika izvirzīts apgalvojums, ka cīņa leģionā esot cīņa par Latvijas brīvību.

Kara laikā konkrēta Latvijas iedzīvotāja rīcība pēc aprēķina vai "mazākā ļaunuma" principa sadarboties ar kādu no okupācijas varām pret otru okupācijas varu gribot vai negribot neizbēgami noveda pie vienas vai otras okupācijas varas interešu veicināšanas, jo abas svešās varas un to propaganda meistarīgi izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs. Abu lielvalstu propaganda skaidroja, ka to intereses esot arī latviešu tautas (un Latvijas iedzīvotāju kopumā) intereses.

Nevar ignorēt faktu, ka kara gados Latviešu leģions tika veidots apstākļos, kad nacistiskā Vācija bija jau zaudējusi iniciatīvu karā un tās karaspēks tika arvien vairāk spiests atpakaļ rietumu virzienā. Ievērojama daļa jauniesaucamo centās dažādā veidā izvairīties no iesaukšanas leģionā, jo uzskatīja, ka negrib piedalīties "zaudētā lietā" un krist par Vāciju. Tas notika pat apstākļos, kad par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja ieslodzījums nacistu koncentrācijas nometnē vai nāves sods. Arvien vairāk jau toreiz kļuva skaidrs, ka Vācija karu zaudēs. Vai leģiona militārā vadība nezināja, ka lietuviešiem leģiona nebija vispār, un kāpēc nebija?

Tomēr nacistu piespēlētais "cīņas par brīvību" priekšstats kļuva plaši izplatīts, un daļa sabiedrības tam noticēja (diemžēl izskatās, ka viens otrs tam tic vēl šobaltdien). Dažkārt vēstures publikācijās tiek citēta kāda leģionāra teiktā doma, ka "ieroču biedri mums nebija īstie, bet ienaidnieks gan bija īstais". Šeit atspoguļojas ideja par cīņas nepieciešamību pret Padomju Savienību, jo tieši PSRS (nevis nacistiskās Vācijas) īstenotā okupācija izpostīja Latvijas valstisko neatkarību 1940. gadā. Arī nacistiskā Vācija vēlāk 1941. gada vasarā bija Latvijas okupants, taču nacistiskās Vācijas neiesaiste Latvijas 1940. gada okupācijā daļai Latvijas sabiedrības radīja nepamatotas cerības, ka tieši PSRS militārā pretiniece Vācija varētu būt tā, kas atdos Latvijai neatkarību.

Nevarētu arī apgalvot, ka leģionāri nebūtu sapratuši tās situācijas traģismu, ka jācīnās citas valsts karaspēka sastāvā. Taču daudzi iedzīvotāji, arī leģionāri, cerēja uz Neatkarības cīņu situācijas un panākumu atkārtošanos, uz iespēju vēlāk pavērst ieročus pret pašiem vāciešiem. Taču 1944.–1945. gadā, atšķirībā no 1919.–1920. gada situācijas, vairs nebija Latvijas suverēnas valdības, Latvijas bruņoto spēku un nebija arī sabiedroto valstu, kas sniegtu militāru palīdzību; turklāt pretinieku PSRS un Vācijas armijas bija ļoti spēcīgas, tās nebūt nelīdzinājās Pirmajā pasaules karā novājinātajām un lielā mērā demotivētajām tolaik brūkošo Krievijas un Vācijas impēriju armijām.

Padomju laikos nebija iespējams dot negatīvu vērtējumu daudzām PSRS darbībām Baltijā kara gados, tolaik pelnīti tika dots negatīvs vērtējums daudziem nacistiskās Vācijas noziegumiem Baltijas reģionā. Trešās atmodas gados situācija mainījās, "slūžas bija atrautas vaļā" un sabiedrība ieguva iespēju atklāti runāt par agrāk nepateikto arī par otru totalitāro režīmu. Toreiz, šķiet, bija objektīvi neizbēgami, ka galvenokārt tas nozīmēja runāt par līdz tam noklusētajiem PSRS staļiniskā totalitārisma noziegumiem. Sabiedrība par tiem uzzināja daudz līdz tam nezināmas vai agrāk atklāti nepaustas informācijas.

Taču šīs uzmanības vai uzsvaru maiņas dēļ nacistiskās Vācijas noziegumi nokļuva it kā ēnā, pat aizmirstībā, jo par tiem jau tāpat bija iespējams runāt un tos pētīt visus līdzšinējos padomju laikmeta gadu desmitus. Vieni, iespējams, uzskatīja, ka tur jau viss izpētīts un pateikts, citi – ka varbūt kaut kas nav patiess, kas par nacistisko Vāciju teikts padomju periodā. Šādos apstākļos viegli varēja rasties vilinājums pāriet "no viena grāvja otrā". Vai tiešām šāda uzmanības pārvirze un uzsvaru maiņa lielā mērā būtu novedusi pie tā, ka daļa Latvijas sabiedrības būtu sākusi uztvert Vācijas noziegumus par "mazāko ļaunumu"? Nedaudz vulgarizējot un varbūt arī vienkāršojot, par šādu nostāju varētu teikt – "padomju laikos tie sarkanie bija tie pareizie, tagad leģionāri, bet Neatkarības cīņu 11. novembris joprojām nobāl uz šī fona".

16. marta atceres tradīcija Latvijā ienāca no trimdas, lai gan liela daļa trimdas to nebūt neatzīmēja. Šo dienu nolēma atzīmēt bijušo leģionāru organizācija "Daugavas Vanagi" Londonā 1952. gadā, turklāt izvēloties datumu to kauju atcerei, kuras nemaz nenotika Latvijas teritorijā. Atceres dienas izvēlē abu leģiona divīziju kopā cīnīšanās arguments tika uzskatīts par svarīgāku nekā kauju vietas arguments.

Latvijas sūtņiem Rietumvalstīs kara gados bija strikta nostāja pret abām svešajām varām. Viņi jau uzreiz pēc 1941. gada 22. jūnija pauda nostāju, ka arī Vācijas okupācija nenesīs brīvību un neatkarību (kamēr kara pirmajās dienās Latvijā vēl daudzi dzīvoja ilūzijās par pretējo). Uz Rietumu sabiedrības pārstāvju jautājumiem (vai nu elementāras nezināšanas izraisītiem, vai provokatīviem) par to, kuri apspiedēji labāki, "ar ko Jūs vēlētos labāk sadarboties – ar lielinieku vai ar vācieti?", sūtņi arvien atbildēja – "ne ar vienu – none of them...".

Tagad, kad paiet jau 25–26 gadi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas (kā nu kuri skaita – vieni no 1990. gada 4. maija, citi – no 1991. gada 21. augusta), vajadzētu izdarīt vēstures mācības, lai turpmāk izvairītos no "krišanas no viena grāvja otrā". Ir jāturpina pūles valsts iedzīvotāju izglītošanai par leģionu un 16. martu. Arī latviešu sabiedrībā nav vienota viedokļa par 16. martu. Kara notikumu skaidrošanā un vēstures faktu pētniecībā ne viss vēl paveikts, par vairākiem aspektiem joprojām ir sarežģīti runāt, jo tas emocionāli skar izdzīvojušo kara dalībnieku un viņu tuvinieku likteņus. Sabiedrībai joprojām neizdodas nonākt pie kopsaucēja – vēsturiskā izlīguma process prasītu atbildes arī uz vienu otru neērtu jautājumu.

Diemžēl divu okupācijas varu atstātie ideoloģiskie mīti (gan lielā mērā atmaskoti, Vācijas gadījumā kā nacistiskās ideoloģijas sastāvdaļa arī nosodīti Nirnbergas tribunālā) pat 70 gadus kopš kara beigām vēl turpina būt iedarbīgi un šķelt Latvijas sabiedrību.

Latvijas Neatkarības cīņu (1918.–1920. g.) dalībnieku paaudze vairs nav mūsu vidū, šos varoņus vairs satikt nevaram. Sabiedrībā joprojām neizdodas pilnībā atzīt, ka Latvijas karavīru piemiņas diena ir 11. novembris un ka Latvijā nav jāatzīmē dienas, kas saistītas ar iekarotājiem no ārvalstīm, Latvijas pakļaušanu citām valstīm, svešām okupācijas varām un totalitāro režīmu noziegumiem. Latvieši savus mērķus savās interesēs ir panākuši tikai gadījumos, kad darbojušies vienoti un cīnījušies saviem spēkiem, savas armijas sastāvā. Otrā pasaules kara laikā, kad Latvija bija zaudējusi neatkarību, Latvijas iedzīvotāji bija lielvalstu izraisīta kara upuri un ķīlnieki.

*Skaidrojošs buklets par 16.marta tematiku skatāms šeit.