Taču centieni attaisnot, pamatot un nostiprināt Krievijas politiskās intereses bijušajā PSRS telpā bieži konfrontē ar šo valstu interesēm. Šobrīd esam liecinieki tam, ka vēstures jautājumi kā svarīgs ierocis tiek pielietoti arī Krievijas politikā un agresijā pret Ukrainu. Vēstures jautājumu izmantošana Krievijas publiskajā diplomātijā ir sevišķas uzmanības vērta arī Latvijā, jo tā konfrontē un sašķeļ Latvijas sabiedrību. Turpmākajā tekstā centīšos ieskicēt, kā vēstures jautājumi tiek regulāri un mērķtiecīgi izmantoti sabiedrības šķelšanā, bet galējā situācijā pat kara darbības pamatošanā.
Vēstures interpretācija - sabiedrības mobilizācijas instruments
Viens no Krievijas politikas stratēģiskajiem mērķiem ir ietekmēt sabiedrisko domu bijušajā PSRS telpā, atkalapvienot to Krievijas informatīvajā, politiskajā un kultūras telpā. Tāpēc vēstures jautājumu skaidrojumi Krievijas publiskajā diplomātijā tiek virzīti uz bijušās PSRS valstu sabiedrību, lai panāktu šo valstu iedzīvotāju identitātes maiņu par labu Krievijas stratēģiskajām interesēm un uzlabotu Krievijas tēlu šo valstu iedzīvotāju skatījumā.
Līdzīgi kā PSRS laikmetā, vēstures jautājumi Krievijā tiek uztverti kā ideoloģiskās cīņas sastāvdaļa. Krievijas tautiešu portālā "russkie.org" ir atsevišķa sadaļa "Cīņas par vēsturi". Vēstures interpretācija ir vērsta uz vēlamas ievirzes pārliecības nostiprināšanu mērķauditorijā. Tiek veidotas jaunas vērtības, patiesības, uzskati u.tml. Vēstures jautājumi tiek izmantoti ideju konkurencē un argumentēšanā. Vēstures interpretācija kļūst par sabiedrības mobilizācijas instrumentu iekšpolitikā un ārpolitikā.
Krievijas specifiskais skatījums uz savas un citu valstu vēstures notikumiem tiek aktīvi izplatīts pāri Krievijas robežām - uz bijušajām PSRS republikām. Bieži šīs ietekmes izplatīšana notiek nevis ar valsts iestāžu, bet ar NVO palīdzību, kuras vēstures jautājumus nereti politizē. Krievija izmanto tautiešu organizācijas bijušajās PSRS republikās arī kā sociālo tīklu tās oficiālās vēstures versijas izplatīšanai.
Destaļinizācija tā arī neizdevās
Gan pašā Krievijā veiktās aktivitātes vēstures jautājumos, gan Krievijas valsts iestāžu un NVO veiktie publiskās diplomātijas pasākumi - vēstures jautājumu skaidrojumi kaimiņvalstu sabiedrībai - lielā mērā izriet no Krievijas iekšpolitiskās situācijas.
Laikā kopš PSRS sabrukuma, par spīti atsevišķiem centieniem destaļinizācijas virzienā, Krievija nav spējusi izvērtēt un nosodīt PSRS laikmeta totalitāro pagātni, valstī desovjetizācija nav notikusi. Tieši otrādi - komunisma nosodīšanas mēģinājumi tiek uztverti kā mēģinājumi vērsties pret Krieviju kā valsti. Par padomju totalitārā režīma noziegumiem netiek runāts tikpat daudz, cik par nacistiskā režīma noziegumiem. Daudzi no bijušā komunistiskā totalitārā režīma pārstāvjiem un viņu idejiskajiem atbalstītājiem aicina, lai sabiedrība nerakņājas pagātnē un nemeklē vainīgos, labāk lai skatās nākotnē, "atstājot vēsturi vēsturniekiem". Krievijā vēršas pret tēzi par nacistiskā un komunistiskā režīma vienādu atbildību par Otrā pasaules kara izcelšanos. Šādas tēzes izvirzīšanu uzskata par kara "vēstures pārrakstīšanu" un pat globālu izaicinājumu Krievijas valsts pastāvēšanai.
Plāksteris impērisko "fantoma sāpju" mocītajiem
Identitātes un nākotnes perspektīvas neskaidrības atstāj ietekmi uz Krievijas sabiedrības izpratni un nostāju vēstures jautājumos. Krievijas grūtības savas vēsturiskās pagātnes un sevišķi komunistiskā totalitārisma izvērtēšanā ir novedusi pie lielvalstiskas varenības nostaļģijas atgriešanās sabiedrībā. Krievijas varas iestādes neskaidro sabiedrībai PSRS sabrukuma cēloņus, tāpēc sabiedrības vairākums uzskata, ka sabrukumā bija vainojams ārējais faktors - citas valstis.
Laika periodā kopš PSRS sabrukuma Krievijā nav izveidojusies cita jauna identitāte, kas būtu vērsta uz nākotni. Tieši pretēji - tiek propagandēts uzsvars uz impērijas varenību pagātnē. Aptuveni kopš 2000. gada skolu vēstures grāmatās, masu informācijas līdzekļos un daļēji zinātnē priekšplānā izvirzījās Krievijas vēstures "nacionāli patriotiskā interpretācijas līnija". Krievijā pastāv centieni atjaunot tādu skatu uz vēsturi, kāds tas bija PSRS laikā. Situāciju var saistīt arī ar padomju totalitārisma tradīciju, kas izglītības jomā izpaudās arī kā kontrole pār vēsturi.
Kā uzskata Krievijas politologs A. Lukins, Krievijas pūles publiskās diplomātijas jomā apgrūtina tas psiholoģiska rakstura šķērslis, ka Krievijas politiskā elite ir padomju politiskās elites mantiniece un tāpēc tai nav pieņemama PSRS politikas nopietna analīze, kas neizbēgami novestu pie komunistiskā režīma patieso centienu un noziegumu atklāšanas.
Postimpērijas traumas apzīmēšanai bieži tiek lietots "fantoma sāpju" jēdziens, ko lieto medicīnā, apzīmējot sāpes pēc ķermeņa daļas noņemšanas, kad pacientam pastāv izjūtas, it kā ķermeņa noņemtā daļa vēl būtu klāt. Tiek veicināta "padomju identitātes" uzturēšana, un, iespējams, tāpēc impēriskās "fantoma sāpes" nomoka lielu daļu Krievijas sabiedrības.
Par vēstures "kanonisku versiju" ģeopolitisku interešu labā
Postimpērijas trauma tiek izvirzīta kā pamats revizionisma un pat revanšisma idejām. Krievu Pareizticīgo baznīca jau 2005. gadā deklarēja, ka krievu tautai ir tiesības atkalapvienoties savas vēsturiskās teritorijas ietvaros.
Šāda ideja arvien vairāk iespaido arī vēstures mācību grāmatu saturu. Kā uzsvērusi vēsturniece V. Zelče, Krievijas vēstures jaunās mācību grāmatas satur tādus Krievijas vēstures notikumu vērtējumus, kas stiprinātu Krievijas valsts varenības vēsturisko tēlu gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas jomā un kalpotu Krievijas "pilsoņu-patriotu" audzināšanas uzdevumiem.
2013. gada septembrī Krievijas laikraksts "Kommersant" publicēja jauno mācību un metodisko koncepciju Krievijas vēstures jautājumos. Pirms tam plašas diskusijas bija izraisījuši piedāvātie formulējumi "mācību līdzeklis bez iekšējām pretrunām un divdabīgiem skaidrojumiem" un piedāvājums pasniegt vēstures grūtos jautājumus, "vadoties no Krievijas ģeopolitiskajām interesēm". Kad 2013. gada pavasarī Viskrievijas tautas frontes kongresā skāra jautājumu par vēstures mācību grāmatām skolām, V. Putins atzīmēja, ka ir jābūt izstrādātai Krievijas vēstures "kanoniskai versijai".
"Vēstures saskaņošana" - vienoti Krievijā un bijušās PSRS telpā
Neīstenotais desovjetizācijas process Krievijas iekšpolitikā apvienojumā ar "nacionāli patriotisko līniju" ir radījis attiecīgu Krievijas īstenotu "vēstures eksportu" uz bijušajām PSRS republikām, kā arī prasību pēc tikpat "vienprātīgas" vēstures izpratnes un vienotām vērtībām ne tikai Krievijā, bet arī visā bijušās PSRS telpā. Ar informatīvās telpas (masu mediju, interneta, audio un video materiālu u.tml.) un Krievijas tautiešu ārvalstīs NVO starpniecību Krievija kaimiņvalstīs izplata Kremļa veicinātās versijas par pēcpadomju telpā esošo republiku vēsturi. Tika izvirzīta ideja par "kopīgās vēstures nekonfliktējošas pieejas" nepieciešamību un par visu NVS dalībvalstu skolām paredzētas vienotas vēstures grāmatas uzrakstīšanu par "kopīgo vēsturi". Izvirzītās idejas nozīmē šo valstu pievienošanos Krievijas viedoklim vēstures jautājumos, citas alternatīvas netiek atbalstītas.
Pretējā gadījumā tiek veidotas un apzināti veicinātas konflikta situācijas sabiedrībā. Tiek sniegts tāds kaimiņvalstu vēstures notikumu skaidrojums, kas nevis veicina akadēmiskas diskusijas par vēsturi, bet gan sašķeļ šo valstu sabiedrību. Arī uz Latviju Krievija eksportē savu vēstures versiju - tas veicina nevis diskusijas par vēsturi, bet gan sabiedrības šķelšanu. Krievijas atbalstīto struktūru attīstīšana un Latvijā izvērstā darbība ir radījusi un turpina uzturēt iekšēju konfliktu Latvijas sabiedrībā vēstures jautājumos. Krievijā tiek kritizēta citu bijušās PSRS valstu politika vēsturiskās atmiņas un taisnīguma atjaunošanā, ja tā ir atšķirīga no Krievijas viedokļa. Bijušo PSRS republiku vēsturnieki regulāri saņem Krievijas oficiālo vēsturnieku pārmetumus par vēstures falsifikāciju.
Krievijā ir iznākušas vēstures grāmatas par vairāku Krievijas kaimiņvalstu vēsturi. Tiek tiražēti propagandas izdevumi, kuros arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vēsture ir sagrozīta, lai diskreditētu neatkarīgās Baltijas valstis.
Krievijas publiskās diplomātijas veiktie pasākumi vēstures jautājumos Latvijā ir guvuši atbalstu Krievijas tautiešu organizācijās Latvijā. Šīs Latvijā esošās organizācijas galvenokārt atbalsta nevis Latvijā, bet gan Krievijā dominējošo viedokli Krievijas un PSRS vēstures jautājumos, kā arī izplata to Latvijas sabiedrībā.
"Krievu pasaule" - no mierlaika idejas līdz karadarbības argumentam
Pēdējos gados "Krievu pasaules" ideja tikusi informatīvi un ideoloģiski kāpināta un stiprināta arī Latvijā, tostarp izvirzot vēstures jautājumu argumentāciju. Krievijas veiktie pasākumi vairāk nekā 20 gadus kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām rada šķēršļus vienotas politiskas nācijas un tās identitātes veidošanai mūsu valstī.
Kopš 2014. gada pavasara praksē ir redzams, kādā veidā (ar ieročiem) "krievu pasaules" ideju izmanto Krievijas interešu aizstāvji Ukrainā, atsaucoties arī uz vēsturisko pamatojumu "krievu pasaules" paplašināšanai agrākās cariskās Krievijas impērijas "vēsturiskajās teritorijās".
Ukrainas gadījums ir piemērs, kad Krievijā pastāvošā interpretācija par Ukrainas vēsturi ilgus gadus tika vispirms izmantota informatīvajā telpā mierlaika apstākļos. Pēc tam sekoja nākamais solis - šogad šī interpretācija jau tiek pielietota militāra konflikta attaisnošanai Kremļa propagandas interesēs pret Ukrainu. Tas, pie kā ir novedis informatīvais karš, rada bažas par līdzīgu scenāriju iespējamu īstenošanu arī citās bijušās PSRS republikās.
Lai par vēstures jautājumu izmantošanu citu valstu ietekmēšanā un ar citiem Krievijas ietekmes instrumentiem uzzinātu vairāk, iesaku iepazīties ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra tikko veikto pētījumu "Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors". Tas ceļu pie saviem lasītājiem sāks jau šonedēļ - ceturtdien, 25. septembrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
