Ziemeļatlantijas līguma 5.pantā, ko mēdzam automātiski piesaukt kā savas drošības garantiju, ir runa par "bruņotu uzbrukumu" vienai vai vairākām līguma parakstītājām valstīm, kas tiks uzskatīts par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Krievijas uzbrukums Gruzijai 2008.gadā būtu bijusi klasiska "5.panta situācija", ja Gruzija būtu NATO valsts. Taču Krievijas agresija Ukrainā vairs nav tik viennozīmīgi nepārprotama, kaut gan arī apdraud valsts suverenitāti un teritoriālo vienotību.
Ukrainā Krievijas armija tradicionālā izpratnē vēl nav iebrukusi. NATO politiķi un militārie komandieri brīdina par Krievijas karaspēka bīstamu koncentrāciju un paaugstinātu kaujas gatavību pie Ukrainas robežas, taču pāri robežai krievu tanku kolonnas nedodas. Tomēr Krima jau ir anektēta, un Krievijas okupācija kā ļaundabīgs audzējs plešas tālāk uz valsts dienvidaustrumu reģioniem.
Kremlis diezin vai gatavo Latvijai Gruzijas scenāriju. Arī Ukrainas okupācijas versijas burtisks atkārtojums šeit nederētu - Putins nevarētu draudēt NATO un Eiropas Savienības dalībvalstij, lai nemēģina pretoties viņa "zaļo cilvēciņu" provokācijām, un rīkot antikonstitucionālus "referendumus" par tās teritorijas daļu pievienošanu Krievijai. Taču varam nešaubīties, ka nekavēsies izmantot izdevību vājināt Rietumu galveno drošības organizāciju un arī veicinās šādas izdevības rašanos. Latvija viņam varētu šķist šādiem vingrinājumiem piemērots poligons.
Vienkāršākais risinājums
NATO Eiropas spēku komandieris ģenerālis Filips Brīdlovs 23.martā paziņoja, ka NATO ir jāmaina savu spēku izvietojums Eiropā un jāpastiprina klātbūtne Baltijas valstīs. Jau pirms tam bija trīskāršots NATO lidmašīnu skaits gaisa patrulēšanai Baltijā, bet ASV bija nosūtījušas papildus kaujas lidmašīnas un atbalsta personālu uz Poliju. Kuluāros notika diskusijas par vēl citiem pasākumiem. Baltijas valstīm labākais risinājums šķita NATO, pirmām kārtām tieši ASV vienību pastāvīga bāzēšana reģionā.
Latvija būtu vēlējusies NATO pretgaisa aizsardzības un sauszemes vienības Latgalē, jūras spēku kuģus Liepājā, lidmašīnas Lielvārdē. Iespējams, vismaz daļa no tā var kļūt nepieciešama, pašreizējie lēmumi nav galīgi. Taču dažu Eiropas dalībvalstu politiķiem acīmredzami nebija vēlmes "provocēt" Krieviju, tāpēc pašlaik pieņemamākais izkārtojums šķita NATO mācību virkne, kas rotācijas kārtībā nodrošinātu sabiedroto vienību klātbūtni, nepiesaistot tās pastāvīgas dislokācijas vietām.
ASV lēmums izvietot Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā 600 karavīru - pa 150 cilvēku vienībai katrā - ir šādu pirmīt apsvērto pasākumu minimālā versija un diemžēl arī mūsu Eiropas sabiedroto neizlēmības viests risinājums. ASV karavīru atrašanos šajās valstīs nodrošina divpusējas vienošanās, nevis kopīgs NATO lēmums. No otras puses - tas, ka tie būs tieši amerikāņu karavīri, apliecina mūsu galvenā stratēģiskā partnera nodomu nopietnību.
Kā paziņoja Pentagona preses sekretārs Džons Kērbijs: "Vēstījums Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautām ir, ka ASV nopietni attiecas pret saviem pienākumiem pret Eiropas drošību." Un turpināja: "Ja ir kāda vēsts Maskavai, tad tā ir tieši tāda pati - ka mēs attiecamies pret saviem pienākumiem Eiropas kontinentā ļoti, ļoti nopietni."
Pentagona pārstāvis uzsvēra, ka ģenerālis Brīdlovs devis rīkojumu pārvietot ASV vienības uz šo reģionu nevis kā NATO spēku komandieris, bet gan kā ASV spēku komandieris Eiropā. Un piebilda, ka "ikreiz, kad jūs sūtat kaut kur savus karavīrus, tas ir vairāk nekā tikai simboliski."
Tas, ka amerikāņu karavīri ir šeit, nozīmē, ka viņi ir gatavi karot. Tas, ka tā ir tikai viena rota, var nozīmēt, ka vismaz tuvākajā laikā jākaro nebūs.
Latentais apdraudējums
Amerikāņu karavīru klātbūtne Latvijā var likt Kremlim atturēties no tik atklātām provokācijām kā Ukrainā un kliedēs arī spriedzi sabiedrībā, ko bija viesušas bažas par Ukrainas notikumu iespējamo atkārtošanu šeit.
Dažiem tas nepatīk. "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputāts Valērijs Agešins trešdien LTV Panorāmai neslēpa nīgrumu par amerikāņu ierašanos, taču, šķiet, netieši izpauda gan savas partijas, gan Kremļa taktiku situācijas destabilizēšanai. "Varbūt valstī vajag apvienot aizsardzības ministriju ar iekšlietu ministriju, lai ir papildu nauda policijai, bet robežas lai sargā NATO un ASV karavīri," Agešins ironizēja.
Nudien, NATO domāta kopīgai aizsardzībai, taču ne iekšējās kārtības nodrošināšanai dalībvalstīs. Agešina mājiens uz robežu pusi izklausās īpaši nelāgi un būtu jāņem vērā. Taču amerikāņu desantnieki tiešām nedarīs Latvijas policistu darbu, ja kādi vietējie "zaļie cilvēciņi" provocēs etniskus vai sociālus konfliktus.
Radikālākie "krievvalodīgo tiesību aizstāvji", kuri rīko vietējos "Maidanus pret tirāniju" vai skaļi protestē pret "NATO bāzēm", ir tikai maza redzamā daļa no Kremļa atbalsta bāzes Latvijā. Varam sašust par dažu Eiropas valstu atkarību no biznesa un politiskām saitēm ar Krieviju, kuras neļauj tām krasāk iebilst pret Kremļa agresīvo rīcību kaimiņvalstīs, taču Latvijā līdzīgas biznesa un politiskās intereses sakrājušās ne mazāk biezā slānī. To publiskas izpausmes gan bremzē piecdesmit okupācijas gadu pieredze, tomēr vai ik dienas dzirdam no kādiem šprotu vai šņabja ražotājiem uztraukumus par kaitējumu, ko mums nodarītu stingrākas sankcijas pret Krieviju.
Pārstāvēt šīs intereses nupat skaļi pieteicies smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils saimnieks Aivars Lembergs, kas ir paziņojis - "ja ieved NATO karaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija". (Nez, būtu arī gatavs par "Krievijas ostu" pasludinātās pilsētvalsts suverenitātes aizsardzībai lūgt Putina palīdzību?) Taču latentais promaskaviskums mēdz izlauzties arī negaidīti biedējošā veidā - kā gadījumā ar Ukrainas un Lietuvas karogu atņemšanu hokeja karsējiem pirms spēles ar Krievijas komandu pagājušās nedēļas nogalē. Krievijas sporta politikā integrēto mūsmāju hokeja funkcionāru tēlotais izbrīns par notikušo ir nevietā - raugoties no Maskavas, karogu atņemšana bija politiski loģiska un, protams, nebija apsargu pašdarbība.
Tikmēr Putina partijas partneris "Saskaņas centrs" klasiskā Kremļa propagandas stilā TV reklāmās pūš, ka "Latvijas problēma nav krievi, Latvijas problēma ir nabadzība". Ainārs Šlesers savos reklāmas rullīšos piebalso, ka neatdošot Latvijas "krievus" Krievijai un nepieļaušot Latvijā Ukrainas scenāriju. Bet Inguna Sudraba nevilkšot "sarkanās līnijas".
Latvijas problēma nav ne "krievi", ne "nabadzība", lai kā Kremļa polittehnologi censtos iztēlot Latviju par etniski sašķeltu "neizdevušos valsti". Un "Saskaņas centra" putinisti nav visi Latvijas krievi. Bet Krimas aneksija un Krievijas specvienību provokācijas Ukrainā nav "sašķeltas sabiedrības" sekas, kā Kremļa propagandai piebalso Ušakovs ar Šleseru.
Latvijas drošības lielākā problēma būtu Ušakova, Lemberga, Šlesera, Sudrabas un līdzīgu Putina draugu nonākšana valdībā pēc Saeimas vēlēšanām šoruden. ASV desantnieki nevar mūs pasargāt no promaskaviskas valdības. Un NATO līgums neparedz aizsardzību pret politiķu nevērību vai ļaunprātību pret savas valsts drošību un suverenitāti. Pašu novilktās "sarkanās līnijas" tiklab ekstrēmistiem, kā arī melīgi mīlīgiem putinistiem būtu efektīvākais Latvijas drošības problēmu risinājums. Turklāt par "NATO bāzēm" pieklātos spēt pašiem arī maksāt.