Aivars Ozoliņš, 'Ir': Baltijas vienotība vai ilgas pēc impērijas?  (166)

Tikai Baltijas vienotība izšķirs, vai mūsu zemnieki dabūs gribētos tiešmaksājumus ES jaunajā septiņu gadu budžetā, plašsaziņas līdzekļi mums pagājušās nedēļas nogalē dramatiski vēstīja ES valstu līderu budžeta sanāksmes sākumā. Taču jau tobrīd varējām berzēt rokas, ka ar to vienotību labi nebūs. Televizoru ekrānos redzējām, kā zemnieku piketā Briselē (kur piketētāji nezin kāpēc dziedāja par "brīvību Baltijai") Latvijas karogiem līdzās plīvoja Igaunijas valsts karogi, taču Lietuvas karogus tur tikpat kā nemanīja. Vai tiešām atkal nebūs vienotības? Jā! - drīz mums ziņoja, ka Baltijas vienotība izrādījusies "trausla" un esot "sabirzusi" Eiropas naudas dalīšanas dzirnavās. Ak, saldi rūgtā un ilgotā vilšanās katarse!

Patiesībā jau maksājumi par hektāru Latvijai nākamajos septiņos gados pieaugs no 35% līdz 80% no ES vidējā līmeņa. Un tas - par spīti kopējā ES budžeta samazināšanai par 3%, kurā turklāt īpaši jūtami samazināts tieši lauksaimniecībai paredzēto līdzekļu apjoms, kuru īpatsvars no līdzšinējiem 42% sarucis līdz 38%.

Tik un tā - premjerministrs nav izpildījis Zaļo un Zemnieku savienības prasības (ka jābūt 80% jau no nākamā gada) un esot piekāpies "ES diktātam", gandarīti secināja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis.

Citi pamāca, ka Latvijai vajadzēja uzlikt veto šādam budžetam, kurā tā kopā ar Lietuvu un Igauniju ir lielākā ieguvēja jeb, ja vēlaties sevi tomēr pamocīt, mazākā zaudētāja, ja ņem vērā, ka gribēto nedabūja neviena no 27 valstīm (pat Lielbritānija ne, kas ir gan panākusi prasīto kopējā budžeta samazinājumu, tomēr ne tik lielu, kā bija vēlējusies). Veto būtu nozīmējis arī turpmāk ik gadu dzīvot ar pašreizējo budžetu - iedomājieties, cik sāpīgi patīkami būtu Latvijas zemniekiem turpināt justies kā visvairāk apdalītajiem visā Eiropā!

Raudāšanas saraksts

Premjerministrs Valdis Dombrovskis nesāka taisnoties Brigmanim, ka par divkārt pieaugušajiem tiešmaksājumiem zemniekiem jāvaino Igaunija un Lietuva, kuras nebija izrādījušas pienācīgu solidaritāti, lai izplēstu Latvijai vēl lielākus. Laikam arī tāpēc, ka tām nav tādu Lemberga partiju, kāda mums ir ZZS, kura no visa ES nākamo septiņu gadu budžeta par vissvarīgāko izbazūnējusi tieši lauksamniecības subsīdiju jautājumu.

Pēc naudas daudzuma, ko Latvija nākamajos septiņos gados saņems uz vienu iedzīvotāju, esam trešie ES, un, tavu netaisnību, atpaliekam tikai no Lietuvas un Igaunijas. Vai tad tā ir Baltijas vienotība? Kāpēc premjerministrs neuzlika veto budžeta pieņemšanai, ja tādā gadījumā šie līdzekļi mums, taču arī abām pārējām Baltijas valstīm, būtu krietni mazāki?

Lai lielajā nelaimes sajūtā par Briselē iegūto nepazūd mazākā, bet tik svarīgā vilšanās par atkal nepiedzīvoto Baltijas vienotību, der atgādināt, kad tad tāda ir bijusi. Tā īsti - Atmodas laikā, kad visām trim tautām bija viens vissvarīgākais mērķis izkļūt no PSRS cietuma un atgūt savas valstis.

Kopš tam tikpat svarīga un visām trim kopīga mērķa nav bijis, bet ikdienas intereses reizēm sakritušas, reizēm atšķīrušās. Ir bijis un arvien ir daudz Baltijas valstu sekmīgas sadarbības praktisku piemēru, taču nekad nav bijis tās "Baltijas vienotības", par kuras nepieciešamību vaimanā tie, kuri diezin vai prastu izskaidrot, kāds būtu ideālais viņu piesauktās vienotības saturs. Kaut vai vienkārši tāpēc, ka nekad vairs nav bijis tāda kopīga posta kā okupācija, no kura kopīgi vēlēties atbrīvoties.

Toties viņiem ir garš saraksts, pie kura sērst par zudušo viena vienīga mērķa vienotību. Varbūt ar pirmo numuru tajā jāliek utopiskā un pamācošā ideja par Baltijas tirgus ūniju, kas uzvirmoja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, taču drīz arī izplēnēja, līdzko visām trim valstīm par galveno stratēģisko mērķi kļuva pievienošanās ES ūnijai jeb kopīgajam tirgum. (Šis piemērs ir tipisks un pamācošs tādā ziņā, ka, no vienas puses, ļauj Baltijas vienotības apraudātājiem netieši vainot "Eiropu" par šīs vienotības trūkumu, no otras - parāda šādas pašmērķīgas vienotības nesamērojamību ar daudz svarīgākiem, tiešām reāliem mērķiem.)

Baltijas Brīvās tirdzniecības līgums gan bija, taču tas nebūt ne vienmēr ļāva izvairīties no strīdiem, kurus radīja atšķirīgās intereses. Rūpes pirmām kārtām katram par savu tirgu izraisīja olu, cūku, gaļas un piena "karus" Baltijā. Jūras robežas strīdu ar Igauniju saucām par "reņģu karu". Jūras robežas strīds jeb "karš" par iespējamo naftu ar Lietuvu mums nav beidzies joprojām.

Arī kopīgo stratēģisko mērķu sasniegšanā - dalībā ES un NATO - taktika bijusi palaikam atšķirīga un izraisījusi pat konfliktus. Igauņi bija pirmrindnieki ceļā uz pievienošanos ES un, mums par laimi, neiedomājās fiktīvas vienotības vārdā piebremzēt, līdz iztuntuļosies abas brāļu valstis. Leiši bija ieņēmuši galvā tikt vispirms vieniem pašiem NATO, taču, par laimi, mūsu sabiedrotie šādu politiku neatbalstīja.

Taču kopumā NATO un ES veicinājusi tik ciešu Baltijas valstu sadarbību, kādas tām nekad pirms tam nebija bijis. Katrā ziņā ne Baltijas vienotības apdziedātāju romantizēti mitoloģizētajos pirmskara jeb "īstās Latvijas" laikos, kad mūsu valstis nebija spējīgas vienoties faktiski ne par ko. Un arī bez Baltijas "vienotā tirgus" mūsu valstu ekonomikas nekad nebija tik cieši integrētas kā pašlaik. Decembrī Lietuva bija svarīgākais Latvijas eksporta tirgus, Igaunija ir trešais svarīgākais. Pārmetīsim igauņiem un leišiem, ka ne pirms kara, ne padomju laikos viņi no mums ne tuvu tik daudz nepirka?

Ilgas pēc impērijas?

Pirmīt sākto sarakstu var turpināt papildināt ar vienmēr jauniem vienotības trūkuma piemēriem. Var vaicāt, vai Latvijai vienotības vārdā nevajadzēja solidarizēties ar Lietuvas valdību tai tik svarīgajā Visaginas atomelektrostacijas projektā? Un vai nevajadzēja pašai piedāvāt Igaunijai, lai taču būvē pie sevis to sašķidrinātās gāzes termināli, nevis paļauties uz Eiropas Komisiju labākās vietas izvēlē (še tev - EK uzskata, ka vislabāk to būvēt vispār Somijā!). Un vai tad patiesu vienotību nevairotu latviešu atbalsts Igaunijas mērķim attīstīt Rail Baltica dzelzceļu uz Rietumiem, tā vietā, lai turpinātu siekaloties Austrumu virzienā?

Vēl interesantāk ir ar pašlaik vislielāko stratēģisko ilgtermiņa projektu - pievienošanos eiro. Vai igauņi nodeva Baltijas vienotību, vieni paši ieviesdami eiro jau 2011.gadā, un vai Latvijai nebūtu tagad solidaritātes vārdā jāpagaida vismaz līdz 2015.gadam, kad pievienoties eirozonai sasparojusies arī Lietuva?

Baltijas vienotības karsējiem šie ļoti konkrētie jautājumi varētu šķist neērti. Vēl neērtāka varētu būt atbilde uz jautājumu, kas tad īsti ir visām trim tautām vienojošais un kopīgais, kura vārdā būtu vērts tā solidarizēties. Jo vispār jau leišiem savulaik bija kopīga valsts ar poļiem, ko viņi joprojām turpina dalīt vismaz teorētiski (kaut gan palaikam pat arī pavisam muļķīgi praktiski - kā pašlaik konfliktā par poļu mazākumtautību Lietuvā). Savukārt latviešiem un igauņiem kopīga Livonijas vēsture (jeb "vācu krustnešu jūgs"), tomēr ziemeļu kaimiņiem valodas un kultūras ziņā tuvāki laikam tomēr šķiet somi.

Stingri ņemot, tiešām monumentāli kopīga visām trim Baltijas tautām ir vēsture Krievijas impērijā. Kopīga ir izkļūšana no tās un savu valstu nodibināšana pagājušā gadsimta sākumā, pēc tam - kopīga vardarbīga iekļaušana atpakaļ jau padomju impērijā un tad atkal kopīga atbrīvošanās no okupācijas 1990.gadā.

Diezin vai ir vērts ilgoties pēc šāda vienotības ideāla. Jēdzīgāk ir vienoties par kopīgu rīcību, kad tas atbilst līdzīgām interesēm, un meklēt saprātīgus kompromisus, kad intereses atšķiras. Taču - bez neauglīgas vaimanāšanas par neiespējamo Baltijas vienotību vienmēr un par visu. (Ar ko šādas vienotības neesamības apraudātāji gribot vai negribot vairo savstarpēja aizvainojuma sajūtu un sarežģī sadarbību arī jomās, kurās tā ir objektīvi iespējama. Tāpēc jāvaicā hrestomātiskais "kam tas ir izdevīgi?".)

Ja kaut kas Briselē pagājušonedēļ sabirza un izira, tad vienīgi kārtējo reizi klišejiska fikcija. Tas nu gan nav nekāds zaudējums.