Aivars Ozoliņš, 'Ir': Cilinskis un leģions  (143)

Valdība otrdien pieņēma lēmumu, ka tās ministri nepiedalīsies gadskārtējā 16.marta izrādē pie Brīvības pieminekļa. Vides un reģionālās attīstības ministrs Cilinskis (VL–TB/LNNK) balsoja pret un pošoties piedalīties, kā esot darījis iepriekšējos 16 gadus, kad nebija ministrs.

Premjerministre Laimdota Straujuma līdz šim bija izvairījusies nepārprotami pateikt, vai Cilinskis zaudēs amatu, ja rīkosies pretēji valdības lemtajam. Taču ceturtdien oficiāli brīdināja koalīcijas partnerus, ka to darīs, ja viņš paziņos par piedalīšanos 16.martā organizētajās sapulcēs, gājienos vai piketos pie Brīvības pieminekļa. Cilinskim jāizvēlas vai nu viens, vai nu otrs, un visgodīgāk būtu pašam atstāt ministra amatu, ja svarīgāk šķiet doties gājienā. Jo valdība nevar pretēji pašas lemtajam ar atpakaļejošu datumu atbalstīt valsts diskreditēšanas pasākumu, un Straujumai būs jāprasa ministra demisija, pat ja tas nozīmētu Nacionālās apvienības aiziešanu no valdības koalīcijas.

Cilinskis piektdien rīkošot preses konferenci, un tad mēs uzzināšot "visu argumentāciju" par viņa lēmumu arī šogad piedalīties ikgadējā pasākumā. Taču jau ir pateicis priekšā, kādu "argumentāciju" varam sagaidīt. Trešdien viņš Latvijas Radio skaidroja, ka latvieši cietuši no diviem vienlīdz noziedzīgiem režīmiem, un "mums arī 16.martā jānosoda abi šie režīmi, bet cita lieta ir godināt karavīrus, kuri savā sirdī cīnījās par neatkarīgu Latviju". Taču piebilda, ka 17.martā jāgodina arī "tie cilvēki, kuri parakstīja Latvijas Centrālās padomes manifestu, iestājoties pret abiem šiem režīmiem".

Tas ir līdz šim no "cietajiem nacionālistiem" nedzirdēts tonis. Diemžēl Cilinskis laikam nepateiks, ka leģionāri 16.martā jāpiemin kapos un baznīcā, bet pie Brīvības pieminekļa jāiet 17.martā, lai godinātu tos, kuri cīnījās pret abām okupācijas varām. Latvijas Centrālo padomi, kas nacistu okupācijas laikā prasīja atjaunot Latvijas Republiku, ministrs acīmredzot nu piesauc, lai aizbildinātu savu piedalīšanos 16.marta pasākumā un tomēr saglabātu amatu.

Abu režīmu vajātie

17. martā aprit 70 gadi, kopš LCP sagatavoja memorandu, kurā prasīja atjaunot Latvijas Republiku uz 1922.gada Satversmes pamata un nosodīja latviešu mobilizāciju leģionā. To parakstīja 189 cilvēki, ļoti labi apzinādamies, ka riskē ar dzīvību. Viņus vajāja vispirms Gestapo, pēc tam čeka. Vācieši apcietināja arī LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti (Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēlu), kurš pēc ieslodzīšanas Štuthofas nometnē nomira.

Bet LCP militārā spārna — ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas vienības — SS un SD spēki 1944.gada novembrī aplenca Kurzemē. Astoņus virsniekus nošāva kāpās pie Liepājas, vairākus simtus karavīru nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Pēc tam Latvijā palikušos kureliešus un LCP locekļus vajāja un uz lēģeriem sūtīja jau Staļina čekisti.

VL–TB/LNNK politiķiem 17.marts nekad nav bijis pieminamo dienu kalendārā un nav arī šogad. Apvienības mājaslapā neatradīsiet arī skaidru valodu par diviem vienlīdz noziedzīgiem režīmiem un abu nosodījumu. Ir tikai teikts, ka "16. marts — latviešu leģionāru piemiņas diena, kurā godinām mūsu zēnus un vīrus, kas 2. Pasaules kara laikā Latviešu leģiona rindās cīnījās pret Padomju Savienību".

Latvieši karoja arī padomju armijā, un droši vien arī daudzi no viņiem — "sirdī par neatkarīgu Latviju". Tomēr būtu absurdi iedomāties, ka tāpēc būtu jāsvin 17.jūnijs, kad 1940.gadā Latvijā ienāca padomju okupācijas karaspēks, vai 13.oktobris, kad 1944.gadā Rīgu ieņēma padomju armija.

Scenāriji un aprēķins

Jau tik daudz resursu un enerģijas ir ieguldīts, lai 16.marts šogad izdodas īpaši skaļš! 6.martā sarīkots pikets "krievu skolu aizstāvībai", 10.martā — Krimas aneksijas atbalstam, 15.martā notikšot "Nacisma baltās grāmatas" atklāšana, bet 18.martā plānota āfterpartija — Nila Ušakova hepenings pie Rīgas domes "Latvija — mūsu dzimtene" (akcijas dalībnieki balvā saņemšot nozīmītes ar uzrakstu "Nil support team", sola pats Nils). Un tagad iedomājieties, ka no šīs programmas izņem galveno posmu — vadoņa Raivja Dzintara un ministra Cilinska iznācienu pie "antifašistiem" 16.martā. Pēkšņi viss Latvijas "fašisms" pajūk.

Ilggadējais VL–TB/LNNK Saeimas deputāts komponists Imants Kalniņš (tagad Aināra Šlesera "manifesta" parakstītājs), komentēdams Ukrainas notikumus jeb "antikonstitucionālo valsts apvērsumu, kas rada tiešus draudus Krievijai", nupat portālam Delfi.ru paziņojis: "Krievijas stabilitāte, spēks un drošība atbilst Latvijas valsts interesēm." Viņa dzimtās partijas biedri 16.martā mums un visiem citur pasaulē droši vien parādīs, kas Latvijā šobrīd vislabāk atbilst Putina interesēm.

Maz cerību, ka "īstenie latvieši" pat Krievijas nu jau pavisam reāla militāra apdraudējuma apstākļos pārstās domāt tikai ar mugurkaula smadzenēm un izlems patiešām pieminēt latviešu karavīrus, nevis izmantot viņus provokācijām. Taču arī valdībai un tās vadītājai būs jābūt stingrai. Ja ministram Cilinskim valsts intereses un drošība nav svarīga, viņam nav vietas valdībā.

Vai sekotu VL–TB/LNNK aiziešana no valdības koalīcijas? Par to laikam satraucies "nacionālistu" aizbildnis Aivars Lembergs (kas pasludinājis Ventspili par Krievijas ostu un vienojies ar kaimiņvalsts vēstnieku Aleksandru Vešņakovu, ka Maskavai attiecības ar Ventspili labākas nekā ar Latvijas valsti). Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais tagad uzmeties par Cilinska advokātu — viņaprāt, valdības lēmums par ministru nepiedalīšanos leģionāru piemiņas pasākumos pie Brīvības pieminekļa esot "neloģisks" un "netaisnīgs" pret Cilinski. "Ja viņš tur runā kā fiziska persona, tad viņš var runāt, ko grib," Lembergs atļauj. Un māca: "Ja tas diskreditē Latviju, tad tas ir jāpierāda."

Par Nacionālo apvienību var teikt to pašu, ko tās politiķi saka par Krieviju — ja būs izlēmusi, ieganstu vienmēr atradīs. Pašreizējā koalīcijā tā acīmredzami jūtas ērti, taču, ja izrēķinātu, ka pirms Saeimas vēlēšanām izdevīgāk pasēdēt opozīcijā kopā ar Saskaņas centru, ieganstu aiziet droši atrastu. Vienīgi pašlaik vairs nevar ar to šantažēt valdību, kurai arī bez VL–TB/LNNK būtu vairākums Saeimā.

Taču šādam savtīgam cinismam nav sakara ar divu totalitāru režīmu upuru pieminēšanu. Valdības ministri šajā pasākumā nepiedalās jau 16 gadus, un šogad tas noteikti nav jāmaina. Cilinskim jāizvēlas. Bet viņa mēģinājumi piesegties ar Latvijas Centrālo padomi ir patiesu Latvijas patriotu piemiņas zaimošana.