„Jaunais vilnis" bez Raimonda Paula ir kā Kremlis bez Vladimira Putina. Pasākumam zūd leģitimitāte. Tādā ziņā, kā tas ir mūslaiku Krievijā - priekš kam Kremlis, ja tajā nesēž Putins?
Kaut gan Pauls bija lielākoties kāzu ģenerālis, bet lietas droši vien grozīja citi, tieši viņa klātbūtne piešķīra šim pasākumam jēgas šķitumu un nodrošināja attaisnojumu. Jeb, ja vēlaties, ģeopolitisku aizbildinājumu, kāpēc tam jānotiek tieši Latvijā. Nu, tāpēc, ka to taču Maestro rīko! Vairs ne. Pauls ne tikai nav žūrijā, bet solīja arī neapmeklēt nekādus „starptautiskā konkursa" sarīkojumus.
„Jaunais vilnis" līdz ar to kļūst savā ziņā godīgāks. Kāpēc tas notiek Latvijā? Kurš tad to nesaprot - tāpēc, ka tā ir „mūsu Latvija"! (Kā padomjlaiku pateicienā (krievu val.): „Skaista ir mūsu pilsēta Rīga, tikai žēl, ka latviešu daudz.") Izlikšanās būs mazāk, politiskais vēstījums - vēl skaidrāks.
Jaunais izpildītājs Ušakovs
Konkursa vietējā aizbildņa pienākumus pārņem Rīgas mērs Nils Ušakovs. Aizstāt Paulu lojālā nacionālā aborigēna lomā viņš, protams, nevar. Arī klavieres diezin vai spēlēs. Taču iedomāties viņu konkursa žūrijā var itin labi.
Nudien, pērn konkursā uzvarējusi (un pat no muzikāli mazprasīgajiem klausītājiem pēc „uzvaras" esot izsvilpta) kāda Nilufara Rasulmuhamedova, kas konkursa gaitā esot kūlusies pretendentu otrajā pieciniekā, taču viņas tēvs Elmurods Rasulmuhamedovs ir Putina partijas „Vienotā Krievija" valdē. Ušakovam un viņa „Saskaņas centram" attiecības ar Putina partiju daudz nopietnākas nekā Nilufarai Elmurodovnai - oficiāls līgums par sadarbību.
Ušakovs, protams, saprot konkursa īsto jēgu un nozīmi, lai kādas muļķības stāstītu par „reklāmu Rīgai" un „tūristu piesaistīšanu". Un apzinās savu pienākumu. Kurā citā Eiropas pilsētā tās vadītāji nedēļas vidū slēgtu satiksmi noslogotā centra ielā uz trim dienām, lai tur varētu sarīkot „nakts diskotēku" vislētākā gala mūzikas pasākuma dalībnieki? Rīgā gan var tam slēgt 11.novembra krastmalu no ceturtdienas vakara līdz pat sestdienas pēcpusdienai.
Taču šogad to vairs nevar saukt par sasniegumu kā pagājušogad, kad šāda „diskotēka" pirmo reizi notika krastmalā Rīgas centrā. (Teritorijas ārpus Jūrmalas rīkotāji sāka apgūt 2009.gadā, kad viņu diskotēka pirmo reizi notika Rīgā, taču tolaik vēl tikai kādā naktsklubā.) Arvien nav īstenots pērn nopietni apsvērtais plāns pārcelt visu nedēļu ilgo pasākumu no Jūrmalas uz Vecrīgu, pie kā Ušakovs solīja „aktīvi strādāt", ja Jūrmalā tas vairs nenotiktu. (Rīkotājiem bija gadījusies saķeršanās ar toreizējo Jūrmalas domi, kura varbūt gribēja un laikam taču dabūja vismaz dažiem jūrmalniekiem lielākus ieguvumus no šā pasākuma.) Vasaras vidū nedēļu slēgta vecpilsēta noteikti būtu vēl efektīvāks tūristu piesaistīšanas veids nekā tikai trīs dienas slēgta krastmala.
Politiskā konjunktūra gan pašlaik nav īsti tam labvēlīga. Nav vairs valdība tik draudzīga kā vēl tikai pirms trim gadiem, kad tajā bija Ainārs Šlesers. Viņš bija pat izfantazējis Krievijas un NVS (jeb, kā pats to dēvēja, „Eiropas") pilsētu mēru salidojuma laikā uzbūvēt virs Doma laukuma stikla kupolu, bet „Jaunā viļņa" vajadzībām droši vien uzņemtos ierīkot arī metro līniju un dirižabļu satiksmi maršrutā „Dzintari - Doma laukums". Šlesers tagad ir tikai vienkāršs konkursa mākslas baudītājs, kas ir tikai paziņojis par nodomu atgriezties politikā.
Toties vide krastmalā šogad ir tīkamāka. Līdzās esošajai Rīgas pilij nupat veiksmīgi nodedzis jumts. Un arī Okupācijas muzeja ēka slēgta remontdarbiem. It kā sīkumi, taču dažiem droši vien uzlabo svētku omu.
Tikai Rīgā
Ušakova stāsti par tūristu piesaistīšanu diezin vai ir arguments Krievijas telekanāliem, kuri labprāt translē šo „starptautisko" (proti, Krievijas un tās bijušo koloniju pārstāvju, kā arī dažu skata pēc no citām valstīm piepirktu dalībnieku) pasākumu.
Vēl nenopietnāki šķiet argumenti, ka tas notiek Rīgā un Jūrmalā tāpēc, ka te esot „lētāk" nekā citur Eiropā. Pirmkārt, kur Romānam Abramovičam un sīkāku miljardieru pulciņam, kas te mēdz ierasties, vispār kaut kas ir par dārgu? Otrkārt, kur citur pasaulē galdiņš koncerta laikā par 20 tūkstošiem latu, vīna pudele par 500 un nakts viesnīcā par 5000 skaitītos lēti?
Rīkotāju piedraudējumi pērn, ka viņi varētu pārcelt savu konkursu uz kādu „citu pasaules pilsētu", izklausījās vismaz nenopietni, ja ne sirreāli. Pietiek iedomāties, ka šāds „jauno izpildītāju konkurss" notiek, teiksim, Braitonā, Nicā, Venēcijā vai pat tikai kādā Grieķijas, Maltas vai Kipras kūrortā, lai būtu skaidrs, ka tad tas vienkārši nenotiktu, bet var notikt tikai un vienīgi „mūsu Jūrmalā" un „mūsu Rīgā".
Taču arī Rīgā ne jau jebkurā vietā. Piemēram, pie Uzvaras pieminekļa ne, tā jau ir atgūta teritorija. Cita lieta - nožogot 11.novembra krastmalu, pēc tam, vēlams, visu Vecrīgu, pieķerot klāt arī Brīvības pieminekli. Tāda „mūzika" nudien būtu iedvesmojoša.
Tikai kā lai to tagad dēvē? Par mākslu un mūziku nopietni nevar. Pat mūza Alla Borisovna nav atbraukusi. Atklāti nosaukt par „uzvaru pār fašismu" arī laikam tomēr vēl ne. (Bet varbūt var, kad jau Ušakova partijas biedrs un Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs avīzē „Vesti Segodņa" atļaujas dēvēt Dziesmusvētku dalībniekus par „Waffen SS 19.grenadieru divīzijas muzikālo vadu"?) Krievu kultūras festivāls Rīgā? Daudzi krievi Latvijā un Krievijā varētu justies aizskarti un iebilst.
Paziņodams par savu nepiedalīšanos, Raimonds Pauls pauda, ka iespējama sadarbība pat starp „vēsturiski vislielākajiem ienaidniekiem", kā to parādot, piemēram, Putina vizīte Vācijā pie kancleres Angelas Merkeles. Tas ir vērā ņemams novēlējums. Krievijas vidējam iedzīvotājam Latvija pašlaik šķiet Krievijai trešā naidīgākā valsts. Tāpēc varam saukt sarīkojumu 11.novembra krastmalā vai nu padomju garā par tautu draudzības svētkiem, vai nu Kabanova stilā - par balli ienaidnieka uz laiku iegūtā teritorijā. „Visu rīdzinieku labā," kā mēdz teikt Ušakovs.