Kārļa Ulmaņa dzimšanas diena ir 4.septembris. Tas būtu īstais datums, kad pieminēt ievērojamā latviešu politiķa nenoliedzamos nopelnus Latvijas valsts tapšanā un veidošanā. Taču partija "Visu Latvijai!" (VL!) izvēlējusies svinēt Latvijas valsts gala sākumu 1934.gada 15.maijā, kad Ministru prezidents Ulmanis veica vardarbīgu valsts apvērsumu.
VL! vadonis Raivis Dzintars trešdien Tviterī ierakstīja: "1934. g. 15. maijs - sākums Kārļa Ulmaņa valdīšanai. Apsveicu visus, kam tas šķiet nozīmīgi!"
Sak, savējie sapratīs, kāpēc brīvās un demokrātiskās vēlēšanās Saeimā ievēlētai un Latvijas valdībā pārstāvētai partijai ir "nozīmīgi" svinēt Satversmes apturēšanu, Saeimas padzīšanu, partiju aizliegšanu, cenzūras ieviešanu un politisko pretinieku ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē.
Citi laiki
Partijas mājaslapā gan varam lasīt par "garīgu apvērsumu", kas nupat esot vajadzīgs Latvijā. Taču ideoloģizētu vārdu plāksteri nepadara Ulmaņa visnotaļ fizisko apvērsumu par garīgu.
Tāpat arī VL! atsaukšanās uz "tautas atmiņu", kurā Ulmaņlaiki esot palikuši kā Latvijas uzplaukuma gadi, neatceļ vadoņa Ulmaņa vienpersonisko lēmumu 1939.gadā ļaut ierīkot Latvijā padomju Krievijas karabāzes, bet 1940.gada 17.jūnijā Latvijas Radiofonā pavēstīt pilsoņiem un pilsonēm: "Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību."
Vēsturei nav pieļāvuma izteiksmes, un diezin vai ir jēga zīlēt, vai būtu bijis 1940.gada 17.jūnijs, ja nebūtu bijis 1934.gada 15.maija un uz Maskavas ultimātu būtu jāatbild Saeimai, nevis vadonim vienam pašam. (Somijā, kas tolaik arvien bija demokrātiska republika, parlaments 1939.gadā noraidīja Maskavas piedāvājumu noslēgt "militārās sadarbības līgumu", un somi ar ieročiem rokās nosargāja savu valsti.) Latvija droši vien tiktu okupēta tā kā tā, tikai tagad, kad valsts ir atjaunota, varbūt nebūtu jādiskutē, vai okupācija vispār ir bijusi.
Vēl VL! gribot atgādināt, ka "arī mūslaikos iespējama latviešu nacionālā vienotība", kāda esot bijusi Ulmaņlaikos.
Vai vienotība tiešām bija, par to gan arī "tautas atmiņā" nav vienprātības. Ulmaņa biogrāfs Edgars Dunsdorfs diezin vai šajā jautājumā ir mazāk zinošs nekā VL! ideologi. Viņš raksta: "Ar bardzību vēršoties pret jaunā režīma kritiku, Ulmanis Latvijas atjaunošanu nevis veicināja, bet gan gremdēja. Vienotās tautas ideāls palika nesasniegts - 15.maijs sašķēla tautu daudz vairāk nekā jebkurš cits notikums valsts neilgajā pastāvēšanas laikā."
Ciniķi aiz Brīvības pieminekļa
Bet VL!-TB/LNNK vadoņiem diezin vai vajag diskusijas patiesības noskaidrošanai. Viņus diemžēl vada nevis godīgi maldi vai labdabīgas ilūzijas, bet gan rūpīgi kopti autoritāri instinkti kopā ar merkantilu aprēķinu, ko tie slēpj aiz patriotiskiem saukļiem un iemudžina ideoloģiskās klišejās.
Cinisms ir mūsmāju "nacionāli konservatīvo" politiķu tradīcija kopš Latvijas atjaunošanas. Deviņdesmito gadu sākumā viņi metās veikli šiverēt mežonīgās privatizācijas džungļos rokrokā ar čekas stukačiem un jukjukām ar bandītiem treniņtērpos, tikai vienmēr bīdīdami pa priekšu latviešiem svēto Brīvības pieminekli - "Tēvzemei un brīvībai". Partijas vecāko brāļu tradīcijas turpina "dedzīgais jauneklis ar Latviju sirdī" Raivis Dzintars, kurš nu arī "visu Latvijai" kārto atbilstoši politiskajai konjunktūrai.
VL! svin 15.maiju kopš 2005.gada, kad tā bija vēl tikai "jauniešu organizācija". 2008.gadā, kad patriotisko lāpnešu partija vēl nebija apvienojusies ar oligarhu darījumos rūdītajiem TB/LNNK veterāniem, Dzintars 15.maijā vēstīja, ka svinot nevis apvērsumu, bet gan to, ka Ulmanis daudz devis "kultūras, tautiskuma un Latvijas labā". "Toreiz bija citi apstākļi," viņš skaidroja un partijas vārdā paziņoja, ka pašlaik Latvijā demokrātija esot tikai formāla, bet patiesībā valdot "oligarhu diktatūra".
Tagad Saeimas deputāts Dzintars dēvē par "populismu" vēršanos pret oligarhu patriarhu Aivaru Lembergu - valdības koalīcijas partneru mēģinājumus ierobežot smagos kriminālnoziegumos apsūdzētu pašvaldību deputātu pilnvaras. Savukārt Lembergs nu slavē "politiķi Dzintaru" par "godīgumu un atklātumu" un drošina Krievijas vēstnieku, ka ar "nacionāļiem" varot "vest konstruktīvas sarunas".
Konstruktīvas sarunas Dzintars savulaik acīmredzot risinājis arī ar Jevgeņiju Osipovu, ko Drošības policija klasificējusi par ekstrēmistu. Viņš pats skaidrojis šo fotogrāfijās iemūžināto bēdīgi slaveno tikšanos gan kā žurnālista darbu, gan kā izlūkgājienu pie ienaidnieka. Saprotamāka tomēr šķiet versija, ka "Raivis un Žeņa tolaik abi dibināja partijas, kurām pamatā nacionālā ideja", kā nācies dzirdēt no partijas ļaužu aprindām.
Pret to, iespējams, neiebilstu arī komponists un ilggadējs TB/LNNK deputāts Imants Kalniņš, kam sirds tik pilna, ka janvārī atklātā vēstulē avīzei NRA novēlēja Latvijai tādus "valstsvīrus" kā Krievijas valdnieks Vladimirs Putins (kas "neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu") un Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, kurš arī sargājot savu tautu un valsti no "bankrotējušās Rietumu "demokrātijas" šakāļiem".
Brīvība ir smaga, demokrātija - piņķerīga. "Viens vadonis, viena tauta" dažiem joprojām šķiet vienkāršāks risinājums, un ne jau tikai latviešu, krievu vai baltkrievu tautai. Taču laiki tik tiešām ir citi nekā pirms kara. Ulmanis nezināja nākotni, un mēs nevaram zināt, kā viņš būtu rīkojies, ja būtu zinājis, kāds liktenis sagaida latviešu tautu. Toties Dzintars zina pagātni un totalitāro režīmu nodarīto postu latviešu un citām Eiropas tautām. Tad ko īsti viņa partija svin 15.maijā un novēl mums visiem?
Tomēr ir arī labā ziņa - VL!-TB/LNNK pasākumu pie Ulmaņa pieminekļa trešdienas vakarā apmeklēja tikai apmēram simts cilvēku.