Ārlietu ministrijas paziņojums trešdien par Krievijas prezidenta Vladimira Putina bijušā padomnieka un izdevniecības Regnum prezidenta Koļerova, kā arī ziņu aģentūras Regnum.ru pašreizējā galvenā redaktora vietnieka Igora Pavlovska pasludināšanu par Latvijā nevēlamām personām ir skops: "Lēmums pieņemts, balstoties uz Latvijas kompetentās iestādes sniegto informāciju par M. Koļerova un I. Pavlovska Latvijā slēptā veidā īstenotajām aktivitātēm, kas vērstas pret Latvijas drošības interesēm, tai skaitā teritoriālo vienotību un valsts ekonomisko drošību."
"Kompetentajai iestādei" ( Satversmes aizsardzības birojam vai Drošības policijai) droši vien ir pamats uzskatīt Koļerova darbošanos Latvijā par apdraudējumu valstij. Katrā ziņā ārlietu ministram Edgaram Rinkevičam, kura partija pēc ārkārtas vēlēšanām iestājās par SC "ņemšanu valdībā", SAB argumenti laikam šķiet gana nopietni, lai sekotu Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas piemēram, kuras jau agrāk nolēmušas, ka "polittehnologa" Koļerova darbība ir vērsta pret šo valstu drošību.
Filozofija un spēks
Deviņdesmito gadu sākumā Koļerovs strādāja žurnālos "Zināšanas — spēks" un "Filozofijas jautājumi". Pēc tam kļuva par to, ko Krievijā dēvē par polittehnologu — vienkop saplūdušā valsts varas, politikas, mediju un biznesa lauka operatoru, sabiedriskās domas manipulētāju un vēlēšanu kampaņu inženieri. 2002.gadā dibināja informācijas aģentūru Regnum, bet 2005.gadā līdztekus kļuva arī par Krievijas prezidenta Starptautisko un pārrobežas kultūras sakaru pārvaldes priekšnieku.
"Polittehnologa" darbs ir uzkonstruēt ideoloģisku pamatojumu un saplānot pasākumus politisku mērķu īstenošanai. Putina čekistu mērķis "tuvējās ārzemēs" un Baltijas valstīs vienmēr bijis Kremļa impēriskās ietekmes atjaunošana un nostiprināšana.
Koļerovs to skaidri un nepārprotami atgādināja 2003.gadā, kad kopā ar vēl vienu "polittehnologu" un Putina padomnieku Gļebu Pavlovski publicēja, kā paši to dēvēja, "memorandu" par Krievijas politiku Baltijas valstīs. Tajā tika pasludināts, ka "Krievijas nacionālās intereses Baltijas reģionā balstās uz Krievijas mūžīgajām prioritātēm ziemeļrietumos", proti, "īstenot stratēģisko kontroli pār Baltijas jūras piekrasti". Tādēļ esot svarīgi šajā reģionā aizstāvēt to iedzīvotāju "civilizētās tiesības", kuri "orientējas uz Krieviju un ir lojāli Krievijai, kā arī atbalstīt krievu diasporu un visus bijušās PSRS pilsoņus politiskajā, tiesiskajā un kultūras jomā, ņemot vērā Krievijas kā Padomju Savienības tiesību pārņēmējas statusu".
Taču minētajā publikācijā Koļerovs ar Pavlovski ieteica pārskatīt Krievijas politiku Latvijā, kuras pamatā līdz tam bijis "atbalsts dažādiem politiskajiem spēkiem, kuri deklarēja — bieži vien bez jebkādiem pierādījumiem — Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizsardzību". Turpmāk esot jābūt citādi: "Pirms atbalstīt kāda politiku, Krievijai ir tiesības interesēties par tās rezultātu efektivitāti. Ar pārmērīgu atbildības izjūtu nepārslogotajiem "Krievijas draugiem" ir jāaiziet pagātnē.
"Sākās "Krievijas draugu" revidēšana un viņu taktikas būtiska pārkārtošana. 2005.gadā no četrām partijām tika uztaisīts Saskaņas centrs ar "civilizētu seju" Nilu Ušakovu priekšplānā, kas nobīdīja malā gan līdz tam galveno Kremļa triecienspēku Latvijā PCTVL un latviešu naida izraisīšanā nepārspējamo Tatjanu Ždanoku, gan Putinam pie rokas pasēdējušo "eiropeisko", taču politiski impotento Jāni Jurkānu. Pastāvīgas etniskās spriedzes un politiskas konfrontācijas vietā, kas bija izrādījusies pagalam neefektīvs līdzeklis Kremļa ietekmes atjaunošanai un tam lojālu politisku veidojumu iedabūšanai Latvijas valsts varas struktūrās, nāca "pragmatisms" un "konstruktīvisms". Un aicinājumi "dzīvot draudzīgi", kā mēdza atkārtot viens no SC līderiem Jānis Urbanovičs.
Koļerovs 2005.gada rudenī ieradās Rīgā sludināt jauno draudzīgumu un izpelnījās masu mediju un arī politiķu lielākoties labvēlīgu interesi. Pirmām kārtām jau ar solījumu, ka Krievija pirms 9.Saeimas vēlēšanām vairs neatbalstīšot "nevienu" politisko spēku, tātad savu līdzšinējo favorītu PCTVL. Un vēlēšanās 2006.gadā PCTVL tiešām tikai ar grūtībām pārvarēja 5 procentu barjeru. Toties jaunā, Kremļa ieskatā acīmredzot gana atbildīgā apvienība SC dabūja uzreiz 17 un sāka ceļu uz Latvijas valdību.
Atpakaļ ierakumos
Pirms 10.Saeimas vēlēšanām 2010.gadā Urbanoviča pasludinātais, ka "es būšu vara!", būtu izpildīts, ja vien nepilnu gadu vēlāk prezidents Valdis Zatlers nebūtu ierosinājis Saeimas atlaišanu. Vēlētāji izmeta no politikas SC varas ņemšanas biznesa partnerus Sķēli un Šleseru un noīsināja Lemberga "zaļo zemnieku" deputātu soliņu. Bet pats SC izrādījās tik neveikls varas ņēmējs, ka neprata izmantot pat Zatlera partijas un daļas Vienotības gatavību to pieļaut. Pēc šīs izgāšanās irstošā elektorāta saturēšanai nācās uz valodu referenduma altāra upurēt pat "mēreno" Ušakovu. Taču viņa vadītā apvienība kā varas iegūšanas projekts līdz ar to bija norakstīts.
Un Koļerovs atkal steidza uz Latviju. Jūnijā viņš teju pa taisno no lidostas ar SC Saeimas frakcijas mašīnu tika aizvizināts uz Latgali — Daugavpili un Līvāniem —, kas līdzās Rīgai būs galvenais promaskavisko spēku placdarms pašvaldību vēlēšanās nākamgad. Pēc tam Rīgā prezentēja savu jauno grāmatu ar daiļrunīgu nosaukumu "Impērijas pulsēšana", kurā viņš Baltijas valstis atkal neslēpti uzrāda kā Krievijas ienaidnieces.
Koļerova priekšnesuma klausītāju pulkā cerībās pulsēja daudzi potenciālie kandidāti topošajām Kremļa politiskajām konstrukcijām — līdzās SC deputātiem arī, piemēram, krievu valodas referenduma organizētājs Aleksandrs Gapoņenko un Lindermana partijas reģistrētājs Ilarions Girss. Bet goda vietā pirmajā rindā — Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kas divas nedēļas pirms tam bija piedalījusies arī "Baltijas foruma" konferencē Jūrmalā.
Ne Ārlietu ministrija, ne drošības iestādes neinformē, kādas "aktivitātes" līdztekus publiskajām Koļerovs veicis Latvijā slēptā veidā. Taču SAB pavasarī bija paziņojis, ka viena no Saeimas partijām saņēmusi naudu no ārzemēm, un ir liedzis pieeju valsts noslēpumam jau trim SC frakcijas deputātiem. Martā ĀM pasludināja par Latvijai nevēlamām personām divus Kremļa impēriskās ideoloģijas meistarotājus jeb "vēsturniekus". Tagad Krievijas vēstniecības "dziļais izbrīns" par divu "polittehnologu" ielikšanu melnajā sarakstā gan šķiet pārspīlēts, toties "iespaids, it kā esam atgriezušies aukstā kara laikā", labi raksturo Krievijas pašreizējo attieksmi pret kaimiņvalstīm.
"Pragmatiskā konstruktīvisma" taktikas laiks Kremļa attiecībās ne tikai ar Latviju vien ir beidzies. Vecā jaunā prezidenta Putina moto būs "impēriju vai neko". Šajā neoimperiālisma politikā Koļerovs ir bandinieks. Taču viņa politiskā biogrāfija ir bijusi cieši saistīta ar Kremļa politiskajiem projektiem Latvijā, un arī uzreiz pēc ĀM lēmuma teiktais, ka Latvija "tuvojas nacionālajai katastrofai", nav šaubu, ir ne tikai viņa personiskais, bet arī Krievijas vadoņu vēlējumies. "Kompetentajām iestādēm" mūsu valstī darba netrūks arī turpmāk.