Valdošais noskaņojums arī politiķu vidē diemžēl ir, ka esam taču NATO valsts, tāpēc drošībā. Šķiet, ka itin daudziem politiķiem Latvijā attieksme pret kolektīvo aizsardzības organizāciju apmēram tāda pati kā daļai valsts iedzīvotāju pret valdību jeb "valsti" - "mēs", par kuriem jārūpējas, un "viņi", kuriem tas jādara.
Pievienodamās NATO 2004.gadā, Latvija apņēmās atvēlēt aizsardzībai ne mazāk kā 2% no IKP. Šis solījums nekad nav turēts. Iestāšanās gadā izdevās solīto skaitli skata pēc uzmeistarot, pieskaitot aizsardzības izdevumiem tēriņus robežsardzei, Latvijas Bankas apsardzei, Drošības policijai. (To budžetu, kā smejies, gatavoja toreizējais Einara Repšes valdības finanšu ministrs Valdis Dombrovskis.) Jau nākamajā gadā NATO eksperti aizrādīja, ka Latvija aizsardzībai atvēl patiesībā tikai 1,4%. Repšes vietā nākušais premjerministrs Aigars Kalvītis apsolīja labot "kļūdu" divu gadu laikā.
"Treknajos gados" naudas bija tik daudz, ka kļūdas labošanai neatlika. Sekoja krīze, un aizsardzības budžets tika samazināts par apmēram 60 procentiem. Pērn maijā Saeima apstiprināja aizsardzības koncepciju, kas paredz sasniegt 2% no IKP 2020.gadā. Taču decembrī finanšu ministrs Andris Vilks brīdināja: "Skatoties, kāda ir situācija ekonomikā un valsts budžetā."
Situācija ekonomikā un budžetā atkal uzlabojas. Un šogad izdevumi aizsardzībai ir knapi 1% no IKP jeb 158 miljoni latu. Bet nākamgad atbilstoši aizsardzības koncepcijai plānoto 1,06% no IKP jeb 179,5 miljonu vietā tie būšot vairs tikai 155 miljoni jeb apmēram 0,95% no IKP.
Atkal Krievijas tanki?
NVS valstu Politikas institūta Baltijas nodaļas vadītājs Mihails Aleksandrovs otrdien piedāvāja savu Sīrijas krīzes risinājumu: "Krievijai ir jānoliek Rietumi dilemmas priekšā - jūs uzbrūkat Sīrijai, pārkāpdami starptautiskās tiesības, bet mēs tādā gadījumā ieņemam Pribaltiku."
"Domājams, ka Krievijas karaspēka ievešanas Baltijā gadījumā zaudējumi būs minimāli, iespējams, tādu nebūs vispār," lēš Maskavas speciālists. "Vēl vairāk - domājams, ka puse Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju sagaidīs Krievijas karaspēku ar ziediem, kā tas bija 1940.gadā."
Līdz šim Latvijā maz zināmo Aleksandrovu šejienes mediji raksturo gan kā nenozīmīgu skandalozas popularitātes meklētāju, gan kā "Krievijā ietekmīga institūta" pārstāvi. Institūta dibinātājs ir Konstantīns Zatuļins, Vladimira Putina partijas "Vienotā Krievija" biedrs un Krievijas Domes deputāts, kas sen pazīstams kā cīnītājs par "līdzpilsoņu tiesībām" Latvijā un Igaunijā. Starp viņa institūta dibinātājiem minēta Krievijas Ārlietu ministrija, bet pie klientiem - arī Krievijas prezidenta administrācija.
Aleksandrova teiktais, protams, nav Kremļa oficiāls viedoklis. Taču diezin vai jāsteidz to dēvēt par "murgiem". Drīzāk gan tas ir Krievijā valdošās varas politisko instinktu publisks izvirdums. Un nav pat īsti svarīgi, vai šis dvēseles kliedziens ir spontāni pašdarbniecisks, vai varas sankcionēts, lai pārbaudītu Rietumu reakciju.
Uzbrukumam Sīrijai būšot "katastrofālas sekas", brīdinājusi Krievijas Ārlietu ministrija. Nudien, šāds uzbrukums nozīmētu Krievijas ietekmes sabrukumu Tuvo Austrumu reģionā, prognozē politikas vērtētāji Rietumos. Kremlis zaudētu Sīrijas krīzes risinājumam izšķirīgi svarīga starpnieka lomu, bez kura piekrišanas arī ANO Drošības padome nespēj pakustēties pat tad, kad aizliegtu masu iznīcināšanas ieroču lietošana Sīrijā ir neapstrīdama un reti kurš šaubās, ka šo noziegumu izdarījusi Sīrijas valdība.
Putina režīmam starptautiskā politika ir kā Aukstā kara laikos - cīņa par "ietekmes sfērām", kurā jāpanāk "nulles summa". Savas ietekmes "katastrofu" arī Savienotajām Valstīm svarīgajā reģionā jākompensē ar līdzīgi svarīgu "zaudējumu" Rietumiem. Un skatiens automātiski pievēršas Baltijai, ar kuras zaudēšanu Krievijas politiskā elite nekad nav samierinājusies.
Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs augusta sākumā intervijā Gruzijas televīzijas kanālam "Rustavi 2" par baltiešiem retoriski vaicāja: "Vai jūs domājat, ka mums ir patīkami, ka viņi ir NATO dalībnieki?" Un pats atbildēja: "Mums tas, protams, nepatīk." Un tālāk paskaidroja, ka atbilstoši "mūsu nacionālajai pieejai" arī Gruzijas pievienošanās NATO nozīmētu, ka Krievijai kaimiņos uzrastos "citam militāri politiskam blokam" piederīga valsts.
2008.gada vasarā Krievija iebruka Gruzijā, kura bija apņēmīgi virzījusies uz NATO, un arvien okupē daļu tās teritorijas. Pirms tam ļoti daudzi Rietumos uzskatīja, ka mūslaikos Eiropā kaut kas tāds nav iespējams. Tagad tas ir noticis fakts.
Desantnieki pie robežas
Nav dzirdēts, ka par murgiem un muļķībām kāds būtu dēvējis Zviedrijas Karaliskās akadēmijas biedra, atvaļinātā ģenerālmajora Kārļa Neretnieka pētījumus par Zviedrijas un reģiona valstu aizsardzības spējām. Neretnieks vērtē arī ļaunāko scenāriju - kā Krievija, ja izlemtu to darīt, varētu tik strauji uzvarēt "Baltijas kampaņu", ka NATO neatliktu nekas cits kā vien pieņemt jau notikušu faktu.
Paļāvība, ka esam drošībā, balstās uz pieņēmumu, ka Krievija neko tādu nedarīs, jo tas vienkārši nav iespējams - tāpēc, ka esam taču NATO un Eiropas Savienības valsts! Tikmēr Krievija pēdējos četros gados ir dubultojusi militāros izdevumus un plāno tos turpināt palielināt arī nākamajos gados. Un Aleksandrovs nebūt nemurgo, ieteikdams, ka "jau tagad ir jāsāk audzēt mūsu militāro grupējumu pie Latvijas un Igaunijas robežām" - Kremlis tieši to jau dara.
Rietumu kara apgabala Pretgaisa aizsardzības un Gaisa spēku komandieris Igors Makuševs martā pavēstīja, ka Krievija veido jaunu kaujas helikopteru bāzi Ostrovas lidlaukā Pleskavas apgabalā. Tur būs dislocēti helikopteri, kuri paredzēti specvienību pārvietošanai, neparādoties pretinieku radaros. Aprīlī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu vizītes laikā Minskā paziņoja, ka Krievija plāno nākamgad izvietot Baltkrievijā raķešu sistēmas, bet 2015.gadā izveidot arī Krievijas militārās aviācijas bāzi.
Jau septembrī pie Baltijas valstu un Polijas robežām notiks Krievijas un Baltkrievijas kopīgas vērienīgas militāras mācības "Zapad 2013", kurās piedalīsies apmēram 13 tūkstoši karavīru un kuru laikā, kā ziņo Rietumu militārie avoti, tikšot imitēta Baltijas valstu teritorijas ieņemšana un "preventīvs" kodoluzbrukums Varšavai. (Aleksandrovs piedāvā variāciju par šo tēmu - ka Krievijai būtu jāveic "demonstratīvs" kodolizmēģinājums, "lai parādītu Rietumiem mūsu nodomu nopietnību un gatavību vajadzības gadījumā lietot kodolieročus".)
Atšķirībā no Latvijas, kaimiņvalsts Igaunija pret savu drošību attiecas nopietni. Tās aizsardzības budžets arī nākamgad pārsniegs NATO noteiktos 2% no IKP un arī absolūtajos skaitļos būs gandrīz divreiz lielāks nekā Latvijai - virs 400 miljoniem eiro. Iznāk - kad mūsu politiķi apgalvo, ka nekas ļauns nevarot notikt, jo esam NATO, viņi netieši pauž cerību, ka gan jau Latvijas aizsardzības nepietiekamās spējas kopā ar citiem partneriem kompensēs brāļi igauņi.
No šādām ilūzijām nupat brīdina Somijas prezidents Sauli Nīniste. Somija nav NATO dalībvalsts, un pastāvīgi notiekošajās diskusijās par iespējamo pievienošanos aliansei valsts prezidents nupat aizrādīja, ka nacionālo drošību nevar izkārtot kā braucienu par brīvu. "Mums pašiem jārūpējas par sevi, vai mēs esam, vai neesam NATO," viņš uzsvēra.
Somi prata par sevi parūpēties 1939.gadā, nosargādami savu valsti no pievienošanas padomju impērijai. Latvijas politiķi, atrunādamies ar "šauru fiskālo telpu", šķiet, arī šodien turas pie ilūzijas, ka gan jau viss būs labi, ja vienkārši paliksim savās vietās.