Ukraina ir uz pilsoņu kara robežas, trešdien paziņoja bijušais valsts prezidents Leonīds Kravčuks.
Tas varētu šķist pārspīlēti, ņemot vērā, ka prezidents Viktors Janukovičs acīmredzami piekāpjas protestētāju prasībām - ir atlaidis premjerministru, piekritis atbrīvot politieslodzītos, piedāvā amnestēt nemieru dalībniekus, ir atcēlis represīvos likumus, kuri bija izraisījuši pašreizējās krīzes saasināšanos.
Taču opozīcijai, kas atteikusies no Janukoviča šķietami dāsnā piedāvājuma uzņemties jaunas valdības vadīšanu, ir nopietni iemesli uzskatīt prezidenta soļus par taktiskiem laika novilcināšanas pasākumiem, nevis gatavību patiesam krīzes noregulējumam. Vēl jo mazāk krīzes atrisinājumu vajag Krievijai, kurai konflikts Ukrainā ir jo katastrofālāks, jo labāks līdzeklis savas ietekmes nostiprināšanai.
Trešdien, dienu pēc Ukrainas premjerministra Mikolas Azarova atkāpšanās, Krievijas prezidents Vladimirs Putins pastiprināja spiedienu, paziņodams, ka Maskava pagaidīs, līdz Ukrainā būs jauna valdība, pirms piešķirs tai kārtējo 2 miljardu ASV dolāru maksājumu no decembrī apmaiņā pret atteikšanos no asociācijas līguma ar Eiropas Savienību noslēgtās vienošanās paredzētajiem 15 miljardiem. Tajā pašā dienā Krievija pastiprināja Ukrainas importa robežkontroli, nepārprotami likdama saprast Janukovičam, lai neiedomājas pieļaut tādu jaunu valdību, kura būtu draudzīgāka Rietumiem.
"Pagaidīsim līdz jaunas Ukrainas valdības izveidošanai," Putins trešdien pateica tikšanās laikā ar Krievijas valdības pārstāvjiem. Patiešām citādu valdību ukraiņi var arī nesagaidīt, bet Putins acīmredzot nogaidīs, līdz būs aizvadītas olimpiskās spēles Sočos.
Janukoviča taktika
Pašlaik Ukrainas prezidents it kā būtiski piekāpjas. Taču opozīcijas ieskatā viņa piekāpšanās nozīmē drīzāk "frontes nostiprināšanu", nevis gatavību runāt par miera nosacījumiem.
Janukoviča mērķi ir taktiski. Nomierināt Rietumu sabiedrisko domu un politiķus ar "kompromisa" un "normalizēšanas" gatavības izrādīšanu, lai paglābtu ārzemju bankās nobēdzinātos "ģimenes" miljardus un novērstu rietumvalstu iespējamās sankcijas pret viņu pašu un viņa tuvākā loka oligarhiem. Un nekaitēt drauga Putina galvenajam gada pasākumam - Soču olimpiskajām spēlēm -, liekot pavisam atklāti iejaukties Ukrainas iekšējās lietās.
Taču Janukoviča stratēģiskais mērķis ir palikt pie varas, turklāt, ja iespējams, vienmēr, kā tas izdevies viņa "lielajam brālim" Putinam Krievijā un draugam Aleksandram Lukašenko Baltkrievijā. Janukovičam tā vairs nav tikai plika varaskāre, bet arī elementāra izdzīvošanas nepieciešamība - prezidenta amata zaudēšana viņam gandrīz droši nozīmētu nonākšanu cietumā.
Kamēr prezidents piedāvā "kompromisus", ziņas no Ukrainas par varas iestāžu rīcību nemainās - desmitiem jaunu apcietināto, cilvēku nolaupīšana ielās un slimnīcās, nolīgtu huligānu bandu provokācijas un izrēķināšanās ar demonstrantiem, nemitīga opozīcijas aktīvistu terorizēšana, it īpaši valsts austrumos. Valdības kvartālu Kijevā nu apjož svaigi uzslietas dzelzsbetona barikādes. Pirmdien valdība nolēma palielināt bēdīgi slavenās Berkut specvienības personāla sastāvu no 5 līdz 30 tūkstošiem un piešķīra sev tiesības izsludināt ārkārtas stāvokli bez parlamenta piekrišanas.
Janukoviča "piekāpšanās" tikai ārēji izskatās pēc kompromisa. Premjerministra Azarova atkāpšanās nebūt nenozīmē valdības reformu. Ukrainas pašreizējā konstitūcija paredz prezidentam tiesības iecelt un atcelt jebkuru valdības ministru. Turklāt it kā demisionējusī valdība var bez jebkādām izmaiņām turpināt "pildīt pienākumus" 60 dienas, bet pašreizējos apstākļos tas nozīmē, ka praktiski bez termiņa ierobežojuma.
Deviņu represīvo likumu atcelšana, kuri tika pieņemti 16.janvārī un kuru īstenošana nozīmētu totalitāra režīma iestāšanos, izskatās pēc nopietnas piekāpšanās. Taču šie likumi praksē nekad nav darbojušies un galu galā iznāk esam bijuši tikai tirgošanās priekšmets, ko mēģināt iemainīt pret opozīcijas pielaidīgumu.
Tikai teorētiski izskatās pēc kompromisa arī solījums iecelt koalīcijas valdību, kurā būtu pārstāvēta gan valdošā Reģionu partija, gan opozīcija. Ukraina nav Rietumu parauga demokrātija. Konstitūcija ļauj prezidentam pēc paša ieskatiem atlaist jebkuru ministru kaut vai nākamajā dienā pēc iecelšanas. Janukovičs kontrolē arī tiesu varu, un ģenerālprokuratūra un tiesas ir viņa varas rīki, nevis tās ierobežotājas. Tāpēc ir divkosīgs arī viņa piedāvājums veidot darba grupu konstitūcijas grozījumiem - konstitucionālā tiesa ir prezidenta gribas pildītāja (tās priekšsēdētājs ir Janukoviča paziņa no viņa dzimtās pilsētas). Janukovičam nevajadzētu nekādu "darba grupu", ja viņš tiešām vēlētos atgriezties pie iepriekšējās, demokrātiskās konstitūcijas - pietiktu, ja liktu savam novadniekam to izdarīt.
Uz šāda fona arī prezidenta gatavība amnestēt visus apcietinātos nemieru dalībniekus - ar nosacījumu, ja nemiernieki pārtrauks protestus, nojauks barikādes un atbrīvos ieņemtās valdības ēkas, - izskatās pēc trika, ar ko likt opozīcijai vai nu pārtraukt protestus, vai nu Rietumu acīs izskatīties pēc radikāļiem, ar kuriem kompromiss nav iespējams.
Ārkārtas scenāriji
Turpmāko notikumu prognozes svārstās starp sliktām un vēl sliktākām. Vēl tikai nupat ļaunākais scenārijs šķita esam varas un opozīcijas konfrontācijas strupceļa turpināšanās mēnešiem ilgi. Tas nozīmētu pastāvīgu ekonomikas stāvokļa un dzīves līmeņa pasliktināšanos, opozīcijas "centrisko" spēku sarukšanu un radikāļu ietekmes pieaugumu, kas darītu jebkādu kompromisu arvien mazāk iespējamu.
Taču pēc premjerministra atkāpšanās un prezidenta māņu kustībām it kā risinājumu virzienā, bet it īpaši, ņemot vērā milzīgo nozīmi, kāda Ukrainai ir Putina impērijas atjaunošanas projektā, daudzi Rietumos prognozē vēl sliktākus scenārijus.
The Economist komentētājs Edvards Lūkass min, ka daļa no Putina un Janukoviča darījuma varētu būt Kremļa saimnieka vēlme likt savam partnerim "iemērkt rokas asinīs", lai Janukovičs nogrieztu sev atkāpšanās iespējas, zaudētu leģitimitāti demokrātisko valstu skatījumā un neatgriezeniski sarautu attiecības ar Rietumiem. Tas ir noticis - ir nogalinātie un bez vēsts pazudušie, kuru liktenis var izrādīties traģisks.
Janukovičs acīmredzami nolēmis turēties pie varas par katru cenu. Tas sola Ukrainai grimšanu arvien lielākā politiskā haosā, ja valsts rietumu reģioni atteiktos atzīt Kijevas varu un pasludinātu autonomiju. Ukraina ar autoritāru centrālo varu, kurai pretī ir sadrumstalota, radikāla, savā starpā konfliktējoša opozīcija, atgādinātu situāciju, kāda ir Sīrijā. Bet valsts faktiskā sadalīšanās būtu citur bijušajā Padomju Savienībā - Moldovas Piedņestrā, Gruzijas Abhāzijā un Dienvidosetijā, Armēnijas Kalnu Karabahā - īstenota scenārija atkārtojums.
Vēl sliktāka būtu "kārtības ieviešana" ar spēku, kuras īstenošanai Janukovičam acīmredzot vajadzētu Krievijas "brālīgu palīdzību" jeb militāru intervenci. Tas nozīmētu asinsizliešanu un droši vien arī pilsoņu karu. Rezultāts būtu totalitāra, iespējams, sadalīta Ukraina ar Krievijas "miera uzturēšanas" jeb okupācijas armijas klātbūtni.
Putina Olimpiskais miers
Kremlim der jebkurš no šiem scenārijiem. Vadāms vai pat nevadāms konflikts kaimiņvalstī ļautu tai saglabāt gan ietekmi Ukrainā, gan vidutāja tēlu starptautiski. Vienīgais scenārijs, ko Putins mēģinās nekādā gadījumā nepieļaut, ir patiesas demokrātiskas pārmaiņas un Ukrainas pagrieziens atpakaļ uz Rietumiem.
Ukrainas kļūšana par faktisku Krievijas protektorātu un pievienošanās Putina veidotajai militāri politiskai savienībai nozīmētu būtisku Eiropas drošības līdzsvara pārkārtojumu. To pirmās izjustu Moldova un Gruzija, kuru "iesaldētos konfliktus" Kremlis vairs nekautrētos atsaldēt, bet nākamās rindā būtu Baltijas valstis, kurām nāktos izbaudīt vairs nebūt ne tik "maigas" Krievijas varas iespaidu.
Putins un Janukovičs droši vien nemēģinās saasināt situāciju tuvākā mēneša laikā, kamēr nebūs pagājušas Olimpiskās spēles. Ko rietumvalstis tikmēr var izdarīt, lai novērstu vismaz vissliktākos scenārijus Ukrainā? Diemžēl iespējas ir ierobežotas, un acīmredzami trūkst arī politiskās gribas riskēt pazaudēt Krievijas "partnerību".
Varbūt efektīvākais, ko varētu darīt Eiropas valstis un ASV, būtu nopietns spiediens uz Janukoviča varas balstu un reizē vājāko posmu - viņa "oligarhiem". Viņu kontu iesaldēšana un iebraukšanas aizliegums tiklab oligarhiem, kā arī par represijām atbildīgajiem varas pārstāvjiem varētu nopietni sašķobīt pašreizējā režīma varas bāzi.
Jebkāda mierīga krīzes risinājuma priekšnoteikums arvien vairāk ir Janukoviča aiziešana no amata un jaunas vēlēšanas, kā to prasa opozīcija. Taču tieši to mēģinās nepieļaut ne viņš pats, ne viņa patrons Kremlī. Šādu risinājumu pašlaik neveicina arī rietumvalstis, kuras šaubās, cik aktīvi iesaistīties notikumos Ukrainā. Tas Krievijai atstāj rīcības brīvību, bet Putinam - iespēju turpināt rakstīt sev vēlamo krīzes scenāriju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
