Foto: Publicitātes foto
Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē laikam ir tik smaga nasta valsts politiskajiem vadītājiem, ka palaikam izraisa halucinogēnas blaknes. Politiķi labprāt mēdz piesaukt dažādas "vīzijas", taču Latvijas politisko līderu uzvedība brīžiem rada fantomu efektus.

Divas šādas spocīgas blaknes ir Latvijas atteikšanās pievienoties četru valstu aicinājumam Eiropas Savienībai sniegt vienotu atbildi uz Krievijas propagandu, aizbildinoties ar prezidentūras lielo atbildību būt neitrālai vidutājai, un pošanās prasīt visām ES valstīm pilnvarojumu Valsts prezidenta Andra Bērziņa braucienam uz 9.maija svinībām Maskavā, atsaucoties uz šādas rīcības lielo simbolisko nozīmi visai Eiropai.

Šie abi fantomi baro pašlaik topošo trešo - nostāju jautājumā par sankcijām Krievijai, ko ES sāks apspriest jau pirmdien, bet lēmumu pieņems marta sākumā. Spēcīgais prokrieviskais lobijs dažu Eiropas valstu galvaspilsētās un arī Briselē aktīvi nopūlas drupināt un mīkstināt šo nostāju.

Pirmie divi rēgi gribētu turpmāk ļaunos sapņos vajāt valsts ārpolitikas veidotājus. Bet trešais var iegūt reālu miesu un kļūt par triumfējošu krievu lāci pie ES vienotas ārpolitikas sasistās siles.

Pārprastā atbildība

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pilnam izmanto prezidentūras sniegtās iespējas būt redzamam un dzirdamam. Taču viņa piesauktā prezidējošās valsts atbildība būt taisnīgai vidutājai un visu 28 dalībvalstu interešu koordinētājai labākajā gadījumā ir prezidentūras mandāta ārpolitikā pārspīlējums, bet sliktākajā var kļūt par aizbildinājumu valsts ārpolitisko principu atšķaidīšanai.

Citāts no Rinkēviča paša parakstītā informatīvā ziņojuma par Latvijas prezidentūras darba programmas projektu: "Svarīgi ir atzīmēt, ka Ārējās darbības dienesta vadītāja/Augstā pārstāve vada lielu daļu Ārlietu padomē izskatāmo jautājumu, nevis prezidējošā valsts."

Proti, Latvija kā prezidējošā valsts ir labākajā gadījumā privileģētās attiecībās ar ES Ārējās darbības dienestu, kurš vada un koordinē ES kopējās ārpolitikas veidošanu, taču ne šā procesa vadītāja un koordinētāja. Prezidentūra ir iespēja likt labāk sadzirdēt savu balsi 28 līdztiesīgu solistu korī, nevis šo kori diriģēt. Diemžēl paliek iespaids, ka Latvija šo privilēģiju tulko kā iespēju paklusēt, aizbildinādamās ar it kā diriģentes pienākumiem.

Lietuva, Igaunija, Dānija un Lielbritānija 9.janvārī aicināja Briseli sagatavot vienotu ES plānu cīņai pret Krievijas propagandas kampaņu, kuras mērķis ir "diskreditēt ES pozīciju, maldināt rietumvalstu politiķus un graut brīvu, neatkarīgu mediju sistēmu", teikts vēstulē, kas adresēta ES augstajai pārstāvei ārlietās Federikai Mogerīni. Taču Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Latvija nepievienosies šim aicinājumam.

Ministra Rinkēviča un viņa padoto skaidrojumi, kāpēc ne, vieš vairāk jautājumu nekā skaidrības. Ministrijas pārstāvis stāstīja, ka Latvija uz šādām "lietām skatās, lai tās būtu ļoti konstruktīvas un līdzsvarotas". Latvija esot piedāvājusi savus labojumus un precizējums, taču laiks to saskaņošanai esot bijis pārāk īss.

Latvija neesot nobijusies no šāda aicinājuma, Rinkēvičs apgalvoja trešdien un atkārtoja, ka "tās bija straujas konsultācijas". Tomēr Latvija dokumentu nebūtu parakstījusi arī tad, ja konsultācijas nebūtu bijušas tik straujas un Latvijas ieteiktie "formulējumu precizējumi" būtu ņemti vērā, viņš atzina. Bet aicinājumu viņš atbalstot un prezidentūras laikā "virzīs idejas šajos dokumentos".

Latvija diezin vai ir "nobijusies". Vērotājam no malas drīzāk varētu rasties aizdomas, ka par privilēģiju tikt īpaši laipni uzklausītai ES ārlietu resorā Latvija maksā ar gatavību būt par tā vadītājas Mogerīni politikas instrumentu.

Kā atcelt sankcijas?

Bijušās Itālijas ārlietu ministres Mogerīni labvēlība Maskavai lāgiem bijusi tik skandaloza, ka viņas kandidatūru ES augstās ārlietu pārstāves amatam Eiropadome pērn jūlijā noraidīja. Tomēr ar otro piegājienu un "paketes" darījuma rezultātā (tajā galvenais bija Polijas premjerministra Donalda Tuska ievēlēšana par Eiropadomes prezidentu) viņa šo amatu ieguva.

Mogerīni 8.janvārī Rīgā kopīgā preses konferencē ar Rinkēviču paziņoja, ka ES varētu pilnībā vai daļēji atcelt sankcijas pret Krieviju, ja situācija Ukrainā uzlabosies, un arī Latvijai prezidentūras laikā būšot "brīnišķīga iespēja risināt krīzi Ukrainā".

Trešdien ES augstā pārstāve nosūtīja dalībvalstīm četru lappušu dokumentu ar priekšlikumu atcelt ES noteiktās sankcijas Krievijai un atjaunot ar to pilnā apjomā sadarbību, ja Maskava pārstās "destabilizēt" situāciju Austrumukrainā. Viņas priekšlikumi formulēti tā, ka sankcijas varētu atcelt pat tad, ja Krievija tikai izrādītu dažus pretimnākšanas žestus.

Pirmkārt, Mogerīni piedāvā sadalīt sankcijas divās daļās. ES atstātu spēkā tās, kuras pavasarī pieņēma pēc Krimas aneksijas. (Vīzu liegumu virknei amatpersonu un aizliegumu investēt Krimā; kā droši vien atceramies, šīs sankcijas tolaik izpelnījās plašu kritiku kā pārāk maigas un neefektīvas.) Bet atceļamas būtu tās, kuras ES vasaras beigās noteica Krievijas militāri rūpnieciskajam kompleksam, valsts naftas un gāzes kompānijām un finanšu un banku sistēmai. Tieši šīs sankcijas bija Putinam patiešām sāpīgas.

Otrkārt, divi galvenie priekšnoteikumi, kas Krievijai jāizpilda, lai ES šīs sankcijas atceltu, ir vai nu miglaini, vai nu pavisam dīvaini.

Pirmais ir - pārstāt destabilizēt situāciju Ukrainā. Taču formulējumi ir ļoti neskaidri un palaikam klaji pretrunīgi. Piemēram, vienā vietā ir runāts par Minskas vienošanās "pilnīgu īstenošanu" (kas nozīmētu promaskavisko bruņoto formējumu izvešanu no Doņeckas un Luhanskas un Kijevas kontroles atjaunošanu pār valsts robežu), tomēr citā tiek pieļauta "selektīva un pakāpeniska" sankciju mīkstināšana, kas "būtu samērojama ar Krievijas atbildes pakāpi".

Vēl brīnišķīgāks ir otrais priekšnoteikums sankciju atcelšanai - Krievijai jāapņemas turpināt piegādāt gāzi Eiropai. Prasīt to Krievijai, kurai naftas cenas un rubļa vērtības krišanas apstākļos gāzes eksports ir viens no nedaudzajiem atlikušajiem naudas avotiem, ir apmēram tas pats, kas piedraudēt slimniekam, lai turpina elpot, citādi viņu pārstās ārstēt. Šis otrais nosacījums izskatās pēc aizbildinājuma sankciju atcelšanai, pat ja Krievija nepildītu pirmo - pārtraukt iejaukties Ukrainas iekšējās lietās.

ES ieviesto sankciju termiņš pakāpeniski beigsies laikposmā no marta līdz jūlijam, ja dalībvalstis nelems tās pagarināt. Vairākas valstis - Francija, Austrija, Čehija, Ungārija, Slovākija, arī Mogerīni dzimtā Itālija - ir paziņojušas, ka vēlētos sankciju beigšanos. Citas - piemēram, Polija, Lielbritānija, Baltijas valstis - stingri prasa Krievijai izbeigt agresiju Ukrainā. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele ir noraidījusi iespēju, ka sankcijas varētu atcelt, ja Minskas vienošanās netiek pilnībā izpildīta.

Vizītes laikā Maskavā Rinkēvičs svētdien teica, ka ES sankcijas varētu atcelt, "ja mēs redzam progresu". Taču Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pēc sarunas ar Rinkēviču paziņoja: "Mēs neko neapspriedīsim."

Latvijas ārlietu ministram diezin vai ir ilūzijas par Maskavas vēlmi pildīt starptautiskās vienošanās un ES sankciju atcelšanas nosacījumus. Tomēr pēc izvairīšanās atbalstīt priekšlikumu par vienotu ES atbildi uz Kremļa informatīvo karu rodas bažas par to, kā Latvija izvēlēsies "redzēt" Maskavas darīto Ukrainā.

P.S. Kā apturēt Bērziņu?

Latvijas prezidentūra diemžēl ir arī iespēja globālā līmenī risināt iekšpolitikas ķēķa problēmas. Rinkēvičs Maskavā intervijā radio "Eho Moskvi" paziņoja, ka 19.janvārī ES ārlietu ministru sanāksmē uzdošot jautājumu, vai Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam ir jāpiedalās 9.maija svinībās Maskavā - "kā ES prezidējošās valsts galvai". Šajā jautājumā esot jābūt "vienotai ES austrumu politikai".

Tātad pirmais dižākais Latvijas prezidentūras ārpolitiskais panākums solās būt prezidenta Bērziņa nebraukšana uz okupantu uzvaras svinībām.

Vai Bērziņš tiešām gribētu Sarkanajā laukumā aplaudēt "Krimas atbrīvotāju" militāro vienību parādei, vai vienkārši mēģina sev nodrošināt "Saskaņas" balsis Saeimā, kad būtu izlēmis palikt amatā uz otro termiņu, vienota ES politika par viņa austrumu tieksmēm nav iespējama.

Čehijas prezidents Milošs Zēmans ir paziņojis, ka brauks uz Maskavu svinēt "dižo uzvaru". Savukārt Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nemainītu savu lēmumu nebraukt, pat ja ES augstā ārlietu pārstāve Mogerīni uzskatītu, ka pareizā ES austrumu politika būtu braukt.

Jācer, mums nebūs jāsāk taujāt, vai Latvijai vēl ir sava ārpolitika. Kopīga ES politika Latvijai principiāli svarīgos jautājumos nav iespējama bez Latvijas principiālas nostājas šajos jautājumos. To nevar aizstāt ar vēlmju domāšanu un halucinācijām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!