Aivars Ozoliņš, žurnāls 'Ir': Atklāti par slepeno un acīmredzamo  (53)

Arī Igaunijas drošības galvenās iestādes KAPO (Kaitsepolitseiamet) ģenerāldirektors Raivo Aegs 16.aprīlī publicētā ziņojuma priekšvārdā pauž cerību, ka tā būs "interesanta lasāmviela".

Drošības policijas pārskats par 2011.gadu nepieviļ gaidas un jau ir izraisījis rezonansi. (Visi KAPO gadskārtējie ziņojumi: http://www.kapo.ee/eng/annual-reviews .) Uzreiz pēc tā publicēšanas Tallinas mēra vietnieks Mihails Kolvarts paziņoja, ka sūdzēs drošības iestādi tiesā. Krievijas televīzijas kanāla RT korespondents Aleksejs Jaroševskis, kura pūliņi iztēlot Igauniju par "atdzimstoša fašisma zemi" arī izpelnījušies drošības dienesta uzmanību, izsaucās: "Es esmu slavens!"  

Kolvarts, kas aktīvi iestājās pret krievu skolu reformu, un Krievijas vēstniecības darbinieks Jurijs Cetkovs, kurš, kā teikts ziņojumā, "iespaidojis un vadījis" Kolvartu, kā arī Jaroševskis un viņa cīņubiedrs "pret fašismu" Maksims Ševčenko ir tikai dažas no daudzajām ziņojumā vārdā nosauktajām personām, kuru darbība vērtēta kā pret valsts drošību vērsta. Šādu personu un organizāciju saraksts ir ļoti garš. Protams, ka "Maskavas roka"

Taču Igaunijas konstitūcijas sargātāju atklātība neaprobežojas ar valstij naidīgu aktīvistu vārdā saukšanu un viņu darbību aprakstīšanu. Ziņojumā atklāti un pilnīgi nepārprotami norādīts arī uz šādām vietējām aktivitātēm kā tiešu Krievijas politikas izpausmi. Atšķirībā no Latvijas, kur politiķi un pat žurnālisti pastāvīgi taisnojas, ka nevarot šejienes acīmredzami promaskaviskajiem spēkiem pārmest saites ar Maskavu, kamēr tas neesot kaut kā īpaši "pierādīts", Igaunijas drošībnieki pavisam pašsaprotami raugās uz ziņojumā aprakstītajām aktivitātēm Krievijas publiski deklarētās un tiklab atklāti, kā arī slēpti īstenotās politikas kontekstā.

Turklāt šis konteksts un Krievijas ietekme ir skatīta pat plašāk nekā ikvienam acīmredzamajā saistībā starp Krievijas oficiāli sludināto tautiešu jeb līdzpilsoņu un krievu valodas atbalstīšanas politiku un vietējo politiķu un aktīvistu darbībām Igaunijas valstiskuma vājināšanai. Bez aplinkiem vērtēta arī Krievijas propagandas postošā ietekme, kas galējos gadījumos var novest pie vardarbīgas rīcības.

Skaļākais no šādiem gadījumiem pērn Igaunijā bija bruņotas ielaušanās mēģinājums Igaunijas Aizsardzības ministrijā. Promaskaviskās Igaunijas apvienotās kreisās partijas aktīvists Karens Drambijans 11.augustā iegāja ministrijas ēkā, piedraudēja uzspridzināt līdzpaņemto spridzekli, tad atklāja uguni, bet tika nošauts.

Ziņojumā teikts, ka Drambijana un viņam līdzīgi domājošo ideoloģiju var raksturot kā "radikālu šovinismu, kas iekļauj gan kreisā, gan labējā ekstrēmisma elementus", kuri tiek slēpti aiz atsaucēm uz "antifašismu". Un norādīts uz saistību starp "mērķtiecīgu informācijas izplatīšanu internetā un vardarbīgu radikālu rīcību". Lai nebūtu šaubu: "Sistemātiska Igaunijas nomelnošana Krievijas kontrolētajā mediju vidē un pirms Karena Drambijana uzbrukuma augustā no Krievijas nākušie vēstījumi (ieskaitot Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumus) parāda, pie kā var novest mērķtiecīga manipulācija ar indivīdu, kuram uz to ir nosliece."

Ziņojumā uzskaitīti Krievijas ārlietu resora paziņojumi un citi dokumenti par nepilsoņu, "līdzpilsoņu" un "krievvalodīgo" it kā diskrimināciju Igaunijā un par Baltijas valstu it kā brīvprātīgu iestāšanos PSRS un secināts, ka "apvainojumi neonacismā un ksenofobijā turpina dominēt Krievijas pret Baltijas valstīm vērstajā retorikā". Un prognozēts, ka tuvākajos gados "Krievija plāno būtiski pastiprināt ietekmēšanas operācijas".

Latvijā cits stils

Līdzās Maskavas pret Igauniju vērstās politikas un propagandas operāciju detalizētam aprakstam drošībnieku ziņojumā uzmanība veltīta arī tradicionālai spiegošanai, kurā visaktīvākā ir, protams, Krievija. Taču šajā ziņojuma daļā gan ir raksturoti dažādi informācijas iegūšanas un aģentu vervēšanas veidi, taču konkrētu personu uzvārdi neparādās. Kā norāda KAPO vadītājs: "Visu informāciju, kas ir drošības dienestu rīcībā, nekad nevar publiskot - tas padarītu dzīvi pārāk vieglu tiem mūsu robežas otrā pusē, kuri cenšas jaukties mūsu iekšējās lietās, nemaz nerunājot par spiegiem un citiem kriminālnoziedzniekiem."

Jādomā, zem tā varētu parakstīties arī mūsu Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš. Tikai varbūt papriekš izrediģētu no teksta atsaukšanos uz "mūsu robežas otru pusi". Atšķirībā no KAPO tradicionāli plašās, SAB nesen publicētā gadskārtējā atskaite ir tradicionāli lakoniska. Tā gan arī neliek šaubīties, ka lielākie draudi valsts drošībai nāk no Krievijas, tomēr nodēvēt to par tikpat "interesantu lasāmvielu" diezin vai var.

Abi dienesti strādā tam pašam mērķim, un svarīgākais ir nevis to atskaišu valoda, bet gan darba rezultāts - valsts drošība. Bet ziņojumu stila atšķirības varētu būt mūsu valstu politiskās kultūras atšķirību rādītājs. KAPO vadītājs Aegs uzsver, ka maksimāla atklātība "dara Drošības policiju stiprāku un spējīgāku pildīt savus pienākumus". Latvijā līdz šim bijis otrādi. Oligarhu un viņu politisko apkalpotāju cīņā par drošības un tiesībsargāšanas iestāžu privatizēšanu viens no ieročiem ir bijis pārmetums tām par "politizēšanos", kam iegansts varēja būt jebkas no šo iestāžu vadītāju publiski pateiktā.

Tomēr viņu atturība palaikam izskatās sirreāli. Kažociņš marta beigās paziņoja, ka viena no 11.Saeimā iekļuvušajām partijām priekšvēlēšanu laikā ir saņēmusi aizliegtu finansējumu no ārvalstīm, taču neatklāja, kura tieši. To pārbaudot KNAB. Pagājušonedēļ KNAB sniedza ziņojumu par partiju pirmsvēlēšanu tēriņiem, taču biroja vadītājs Jaroslavs Streļčenoks "ne apstiprināja, ne noliedza", ka ārvalstu finansējumu saņēmusī partija ir Saskaņas centrs.

"Vai tā ir nejaušība, ka SC deputātiem vienam pēc otra liedz pielaidi valsts noslēpumam?" SC deputāts Valērijs Agešins otrdien vaicāja televīzijā.

Protams, ka tā nav nejaušība. Tas taču visiem ir skaidrs. Vai tomēr nav skaidrs? Vai ne visiem?