Diemžēl, pārlieku bieži atduramies pret to, ka Latvijā nav pieejamu datu par to, cik ekonomiski pamatotas ir pieejamās budžeta vietas vienā vai otrā programmā, vai absolventi vispār nonāk darba tirgū un kāds tad galu galā valstij ir ieguvums no ieguldītajiem nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Kā "sniegs uz galvas" daudziem bija Izglītības un zinātnes ministrijas lēmums jau šā gada augustā pievienot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju Latvijas Universitātei. No vienas puses šāds lēmums it kā iezīmē augstākās izglītības jomas sakārtošanas sākumu, bet no otras – nav pat aptuvena priekšstata par šīs "sakārtošanas" programmu un gaidāmo rezultātu. Arī tikko izskanējusī informācija, ka pēc šīs apvienošanas citas vairs nav paredzētas, rada vairāk jautājumu kā dod atbildes.
Tādas katrai reformai absolūti nepieciešamas lietas kā ar skaitļiem pamatota esošās situācijas analīze un finansu aprēķins gan par potenciālajām izmaksām, gan ieguvumiem vai zaudējumiem šīs reformas rezultātā vispār nav veikta, vai vismaz rezultāti par šo visas sabiedrības attīstībai tik svarīgo jomu nav atrodami ne Ministru kabineta, ne Izglītības un zinātnes ministrijas mājas lapās. Tur ir atrodams kas cits: 2015.gadā ieņēmumi no studiju maksas, tas ir faktiski augstskolas pašas nopelnītā nauda, RPIVA starp valsts augstskolām bija ceturtie lielākie – tuvu pie divarpus miljoniem eiro, un tas varētu būt cēlonis šai sasteigtajai "reformai".
Faktiski konkurence augstākās izglītības tirgū tiek aizstāta ar administratīviem lēmumiem augstskolas pašas ieņēmumu pārdalē, nosaucot to visu par "reformu". Ja tas tiešām ir tā, tad šīs darbības faktiski bremzē augstākās izglītības attīstību valstī un samazina iespējas to nodrošināt tādu, kas visvairāk atbilstu studentu interesēm. Noteikti ir argumenti, kāpēc studenti izvēlējās par savu naudu studēt tieši RPIVA, un tie, kas nespēja, savas studiju programmas pilnveidojot, šo situāciju mainīt, dod priekšroku politiski sarunātiem administratīviem risinājumiem. Pie viena tas arī dod atbildi uz jautājumu, kāpēc citas apvienošanas nav paredzētas – tur vienkārši šāda "biznesa" nav.
Tracis ap Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmiju vēlreiz izgaismo haosu, kas valda arī valsts finansētajā skolotāju sagatavošanas sistēmā kopumā. Šeit domāju valsts budžeta vietu sadali pedagogu sagatavošanas programmās. Šogad, izskatot šo jautājuma par budžeta vietu sadali Augstākās izglītības padomes sēdē, atkal no Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju puses nācās dzirdēt to pašu informāciju, ko gadu iepriekš par to, ka skolotāju tiek sagatavots par daudz, ka no vairāk kā tūkstoš šo programmu absolventiem tikai nepilni četri simti uzsāk darbu izglītības iestādēs.
Loģiski, ka bija priekšlikums samazināt budžeta vietu skaitu tām programmām, kuru absolventi skolas nesasniedz un saglabāt tur, kur darbs tiek veikts rezultatīvi. Ar tiem, kas studē par savu naudu, situācija varētu būt mazliet cita - tā ir viņu brīva izvēle, kur, ko un kāpēc mācīties, bet, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, tomēr zināmai atbildībai sabiedrības priekšā vajadzētu būt. Tā kā pastāv skolotāju reģistrs, šādas informācijas par jaunajiem skolās darbu uzsākušajiem pedagogiem apkopošana ir vienkārša, pie kam runa šeit ir tikai par dažiem simtiem cilvēku. Lai cik tas būtu anekdotiski, šī skaitīšana dažu simtu apjomā, kas ir jāspēj trešās, ceturtās klases skolniekam, ierēdņiem ir bijusi par sarežģītu. Arī šogad informācijas par to, kas ir noticis ar konkrēto programmu absolventiem nav, un tas nozīmē, ka vairāku miljonu lielais valsts budžeta finansējums pedagogu sagatavošanai tiek dalīts, vispār neinteresējoties par izlietojuma lietderību.
Principā šis jautājums būtu attiecināms uz visu par nodokļiem finansēto augstāko izglītību kopumā. Vai kāds Latvijā ir pētījis, kas notiek ar tiem jauniešiem, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību par valsts jeb nodokļu maksātāju naudu?
Šādu pētījumu rezultātus neizdevās atrast. Neviens nevar precīzi pateikt, ka tāds un tāds studentu skaits, kuri absolvēja kādu no universitātēm vai augstskolām, spēj ekonomikā radīt tik un tik lielu pienesumu, līdz ar to mūsu visu kopējā nauda ir ieguldīta pamatoti. Tāpat nav datu par to, cik šādu cilvēku vispār atrodas Latvijā un cik zaudēti mūsu valstij, izvēloties realizēt sevi kādā citā valstī.
Dīvaini ir arī tas, ka ļoti daudz budžeta vietas ir programmās, kurās saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas doto informāciju ir paredzama darbinieku pārprodukcija. Tās konkurē ne tikai ar privāto piedāvājumu, bet arī savā starpā. Pie kam – ļoti bieži pat pasniedzēji ir vai nu tie paši vai līdzīgas kvalifikācijas. Un, lai arī cik paradoksāli tas neizklausītos, šo programmu skaits nav samazinājies, bet gan pieaudzis, neskatoties uz to, ka studējošo skaits pēdējos gados arvien sarūk. Tad savukārt rodas jautājums, vai tās visas patiešām ir nepieciešamas?
Vai valsts resursi jātērē tur, kur jau tāpat piedāvājums pārsniedz pieprasījumu? Un vai tiešām tādās profesijās, kur darba tirgū it kā izveidojusies pārprodukcija, nepieciešamas budžeta vietas? Pie kam tas notiek situācijā, kad valsts vienas budžeta vietas finansēšanai var atvēlēt tikai 1363 eiro (tehnoloģiski sarežģītākām programmām paredzot atbilstoši lielāku koeficientu) – mazāk kā viena pamatskolnieka izglītošanai. Vai, varbūt, tieši šajā situācijā ir īstā reize, lai pārskatītu budžeta vietu finansēšanas un sadales principus, paredzot finansējumu pietiekamā apjomā tieši tur, kur tas valstiski ir patiešām nepieciešams, un vienlaicīgi nosakot arī atbildību tiem, kas šo finansējumu izmanto?
Kamēr netiks veikti nopietni un padziļināti augstākās izglītības sistēmas pētījumi, kas parādīs to, cik budžeta vietas un kādās profesijās ir nepieciešamas, vai ieguldītā nodokļu maksātāju nauda vispār tiek tērēta lietderīgi un pamatoti un kāda ir tās atdeve, diez vai ir jēga veikt jebkādas apvienošanas vai citas pseidoreformas. Šie haotiskie soļi un mehānisko pievienošanu nevar saukt par augstākās izglītības sakārtošanu, bet gan nedrošības radīšanu studentiem, nepārdomātas politikas realizēšanu un sabiedrības maldināšanu. Vispirms nepieciešams izvērtēt, kas ir nozares un jomas, kur mūsu visu, kā nodokļu maksātāju, naudu jāiegulda, tad jāsaprot, kāds ir reālais piedāvājums un pēc tam, vienojoties ar iesaistītajām pusēm, jānonāk pie pieņemamiem risinājumiem.