Latvijas futbola izlase aizvadījusi pirmo spēli sava jaunā galvenā trenera Marina Pahara vadībā. Tie, kas gaidīja, ka būs kaut kādas revolucionāras pārmaiņas sastāvā, droši vien ir vīlušies, taču tikai nedaudz.
Tie, kuri teica, ka "Pahars paņēmis atpakaļ visus vecos", bija vīlušies daudz vairāk, jo no "vecajiem" atpakaļ ir tikai divi (Juris Laizāns un Aleksandrs Koliņko), turklāt viens no tiem ir vārtsargs. Visi kopā par debijas spēli nebijām vīlušies. Varējām uzvarēt, varējām arī zaudēt, tāpēc neizšķirts 1:1 viesos ar apmēram mūsu līmeņa komandu nav sliktākais no variantiem. Daudz svarīgāk ir tas, ka dažas jaunas iezīmes, pagaidām vēl varbūt ne tik spilgtas, bet Latvijas izlases spēlē jau varēja saskatīt arī bez kardinālām pārmaiņām tās sastāvā.
Pirmais. Latvijas izlase centās spēlēt futbolu un uzspiest pretiniekam savu gribu visas spēles garumā. Mēs vairāk kontrolējām bumbu un tikai tehniskais brāķis (un tā jau vairs nav izlases trenera vaina, tā nu pie mums individuāli trenē futbolistus; bumbu, kas ir futbolista galvenais darba instruments, jāmāca pārvaldīt kopš bērnības un jāturpina darīt visu karjeras laiku) neļāva novest līdz galam vairākas ļoti labas ieceres. Komanda izgāja laukumā, lai uzvarētu, kas bija redzams no pirmajām minūtēm. Skaidrs, ka Igaunijas izlase nav ne Grieķija, ne Bosnija un Hercegovina un ne Slovākija, kas ir mūsu spēcīgākās pretinieces pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā, taču vai Latvijas izlase pēdējos gados bieži tik mērķtiecīgi centās (tieši centās, jo ne vienmēr sanāca) diktēt noteikumus laukumā arī pret sava līmeņa vai pat vājākām komandām?
Otrais. Pirmo reizi sākumsastāvā tika izmēgināta aizsardzības līnija Vitālijs Maksimenko, Nauris Bulvītis, Kaspars Gorkšs un Vladislavs Gabovs, bet Oskars Kļava un Deniss Ivanovs vispār netika uzaicināti uz šo spēli. Tas nenozīmē, ka Pahars no viņiem atteicies. Paharam svarīgāk bija redzāt šādu kvartetu un arī viņš redzēja, ka tam trūka saskaņotas darbības, jo tādas vēl arī nevarēja būt, taču neviens no četrinieka nepievīla. Savukārt Maksimenko tikai apliecināja, ka viņa vieta izlasē ir malējā aizsarga pozīcijā, jo Vitālijs prot arī labi ievadīt uzbrukumus, prot izdarīt labas piespēles un tieši pēc viņa teicamas tālas piespēles Denisam Rakelam sekoja rezultatīvs turpinājums ar Zjuzina gūtajiem vārtiem. Šoreiz neizgāja laukumā Renārs Rode un Vitālijs Jagodinskis, taču ne jau ekskursijā viņi brauca uz Tallinu. Plus vēl Kļava un Ivanovs, plus Dubra un Kurakins, kuri šorteiz netika aicināti, plus vēl kāds (kādi) no Pahara "slepenā saraksta" un aizsardzībā veidojas gan liela konkurence, gan iespēja variēt aizsargu sastāvu atkarībā no pretinieka spēles stila.
Trešais. Uzbrukumā pirmo reizi sākumsastāvā izgāja Artjoms Rudņevs un Valerijs Šabala. Interesants risinājums. Abi bija pietiekami aktīvi un apdraudēja vārtus, tieši pēc Rudņeva piespēles Bulvītis pirmajā puslaikā varēja gūt vārtus. Šādu variantu var mēgināt arī turpmāk. Paturēsim prātā variantu ar Māri Verpakovski un Rudņevu uzbrukumā (Tallinā tāds bija, bet tikai 12-13 minūtes), paturēsim prātā, ka mums vēl ir Edgars Gauračs un Eduards Višņakovs, arī Daniils Turkovs par sevi regulāri atgādina virslīgas čempionāta spēlēs. Pussargu līnijā savukārt sākumsastāvā izgāja gan Artis Lazdiņš, gan Artūrs Zjuzins. Žēl, ka savainojuma dēļ nenotika Laizāna atgriešanās izlases rindās, jo būtu interesanti redzēt vienu no viņiem kopā ar Laizānu. Vai ar Aleksandru Cauņu, kurš tikai nesen pēc savainojuma atsāka treniņus kopā ar CSKA komandu. Taču arī centra pussargu pāris Lazdiņš/Zjuzins izskatījās gana cīņasspējīgs, Zjuzins patika ar vairākām labām piespēlēm un spēles izpratni. Varbūt par simboliski, ka tieši Artūrs guva skaistus vārtus, zinot viņa nesaprašanos (pareizāk - attieksmi pret viņu) ar izlases treneriem iepriekš.
Ceturtais. Pahars izdarīja piecas maiņas un neviena no tām nenotika vēlāk kā vismaz 20 minūtes pirms spēles beigām. Tas nozīmē, ka neviena maiņa nebija ķeksītim - sak, izmēginājām visus, kaut gan divi vai trīs izgāja laukumā pēdējās 5-7 minūtēs. Tas ļauj cerēt, ka spēlētāju rotācija būs plašaka un - galvenais - reālāka nekā līdz šim. Vismaz līdz tam laikam, kamēr Pahars pats tiks galā ar pamatvirknējumu un tuvākajiem rezervistiem. Tad tomēr vairāk tiks slīpēta pamatsastāva spēle, tāpēc tagad ir laikam vislabākā iespēja sevi apliecināt tiem, kuriem iepriekš tādas iespējas nebija vai tā bija visai simboliska.
Piektais. Vienīgais, kas nepatika, bija tas, ka tikai Verpakovskis no uzmainītajiem spēlētājiem acīmredzami pastirpināja komandas spēli. No vienas puses, tas ir arī likumsakarīgi, jo kurš gan cits to vēl var izdarīt, ja ne viņš, bet, no otras puses... Bezgalīgi daudz iespēju pierādīt savu vietu izlasē nedos arī Pahars.
Pēc Mariana Pahara pirmās spēles nav iemesla eiforijai, jo tāda iemesla arī nevarēja būt, un tas ir labi. Jāturpina iesāktais. Mums ir tikai tie futbolisti, kuri ir, izlasē, atšķirībā no kluba, nevar piepirkt nepieciešamos gatavus spēlētājus uz konkrētām pozīcijām (ja ir nauda, protams) un tādējādi pastiprināt komandu, izlasē vari izmantot tikai tos, kas tev pašam ir. Cita lieta, ka izmantot spēlētājus var dažādi un ar dažādu pieeju tiem. Tas bija tikai pirmais Matiana Pahara solis, bet virziens rādās pareizs. Izlase kļūst dzīvāka.
