Gandrīz tāpēc, ka augstāk par Lietuvu tomēr varējām būt un vajadzēja būt, taču zaudējām punktus Lihtenšteinā un zaudējām spēli Lietuvā. Kaut gan būtiskas starpības nav - piektā vai ceturtā vieta. Reālu izredžu tikt finālturnīrā nebija un tas kļuva skaidrs jau pašā turnīra sākumā. Mēs nebūsim starp favorītiem arī 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, taču procesi, kas aizsākās Latvijas izlasē sezonas otrajā pusē, ļauj cerēt uz augstāku vietu un varbūt pat uz piedalīšanos cīņā par ceļazīmēm uz pārstāvētāko (pirmo reizi finālturnīrā būs 24 komandas) Eiropas čempionātu.
Sezonas vidū Latvijas izlases galvenā trenera amatā Marians Pahars nomainīja Aleksandru Starkovu. Izlasei bija nepieciešama "asins pārliešana" ne tikai starp spēlētājiem (tas ir nepārtraukts process, mainās tikai "asins" plūsmas stiprums), bet arī treneru korpusā. Nekādā gadījumā negribu tagad pretstatīt Paharu Starkovam, jo, pirmkārt, Mariana vadībā izlase ir aizvadījusi tikai piecas spēles un, otrkārt, Starkova vadībā izlase tomēr iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā un šo nopelnu Starkovam nevar atņemt arī viņa vislielākie nelabvēļi. Cita lieta, ka treneris un viņa palīgi laikam pārāk ilgi aizkavējās Portugālē... Nebija tā, ka nekādas pārmaiņas nenotika, nebija tā, ka izlase gāja tikai uz leju, bija arī vairākas ļoti labas spēles, taču pēdējā laikā arvien vairāk sāka izpausties stagnācija izlases spēlē. Trenera ideju stagnācija? Varbūt arī. Piesardzīgs (pat pārāk, par ko viņu Maskavas "Spartak" spēlētāji savulaik pat iesauca par "Ka tik kaut kas nesanāk") Starkovs ir bijis vienmēr un ar gadiem piesardzība brīzīem jau kļuva slimīga. Arī nespēja mainīt pieeju un metodes, kas darbojās pirms desmit un vairāk gadiem. Iespējams, ka Starkovs un izlases futbolisti bija gluži vienkārši cits no cita noguruši. Pilnībā noliegt tagad Starkova kā trenera meistarību un viņa paveikto nebūtu taisnīgi. Naivi bija cerēt, ka līdz ar jauna trenera stāšanos pie izlases stūres (nav pat īpaši svarīgi, kurš tas būtu bijis, ja nebūtu Pahars), uzreiz kaut kas kardināli mainīsies. Uz to laikam neviens arī necerēja, taču pārmaiņas tika gaidītas un tās notika visās jomās - gan sastāvā, gan spēles taktikā, gan noskaņojumā, gan taktisko shēmu daudzveidībā u.tt. Svarīgākas par pēdējo spēļu rezultātiem ir tieši tās jaunās tencences, kas vērojamas Latvijas izlasē.
Izlases rindās atgriezās pieredzējušie Aleksandrs Koliņko un Juris Laizāns. Abi pat ļoti noderēja. Kāpēc tik ignorēti tik ilgi iepriekš, kaut gan Starkovs apgalvoja, ka spēlētāja pases dati viņam neinteresē? Jautājums atklāts. Izlasē iekļāvās - vai nu pirmo reizi, vai vienkārši daudz pamatīgāk nekā iepriekš - virkne jaunu futbolistu un neviens no viņiem nenospēlēja tik slikti, lai Pahars uz ilgu laiku (vai pavisam) par viņu aizmirstu. Līdz ar to izlases kandidātu loks kļuva vēl plašāks un to Pahars cenšas variēt - tāpat kā sākumsastāvu - atkarībā no pretinieka, ar kuru jāspēlē. Savas korekcijas diemžēl ienesa savainojumi un disciplinārie sodi (kartītes), arī nākotnē tamlīdzīgas korekcijas būs neizbēgamas, taču nākotnē to sekas varētu kļūt arvien mazākas. Pēdējā kvalifikācijas turnīra spēlē ar Slovākiju sākumsastāvā izgāja uzreiz trīs jauni spēlētāji (Andrejs Kovaļovs, Eduards Visņakovs un Renārs Rode) un to noteica ne tikai jau minētie korekciju iemesli. Pahara vadībā izlasei vēl nebija divas reizes pēc kārtas viens un tas pats sākumsastāvs. Tas, protams, ir labi - tiek dota iespēja sevi apliecināt daudziem spēlētājiem - un tas reizē arī nav tik labi, jo komandas kodols tomēr ir jāsaspēlē ilgākā laika posmā, taču plusu šādai "kadru mainībai" tomēr ir vairāk. Paskataties, kas tagad notiek, piemēram, uzbrukumā - Artjoms Rudņevs, Valerijs Šabala, Eduards Višņakovs, Deniss Rakels, Edgars Gauračs, Vladimirs Kamešs (vairāk tomēr uzbrucējs nekā pussargs), Artūrs Karašausks... Bet vēl ir Daniils Turkovs, vēl nav atvadījies no izlases Māris Verpakovskis, kuru Pahars jau mēģināja izmantot citā lomā (kā otrās līnijas uzbrucēju, kas vairāk darbojas no laukuma dziļuma un vairāk pat veido spēli nekā ir uzbrukumu nobeidzējs) un sanāca diezgan sekmīgi. Tikai Verpakovskis jau ir patiešām ļoti pieredzējis spēlētājs, bet starp pārējiem uzbrucējiem neviens nav vecāks par 25 gadiem. Līdzīga aina ir arī starp aizsargiem un pussargiem, turklāt šajās piecās spēlēs Pahars nav devis iespēju visiem futbolistiem, kuri ir viņa redzeslokā. Vienkārši vēl nav paspējis dot iespēju. Tieši tāpat svītra nav pārvilkta pāri, piemēram, aizsargiem Denisam Ivanovam un Oskaram Kļavam. Pirmām kārtām viss būs atkarīgs no pašiem un tas attiecas uz pilnīgi visiem, jo treneris nevar spēlētāja vieta iet laukumā, viņš tikai var palīdzēt spēlētājam kļūt labākam, pēc iespējas lietderīgāk viņu izmantot.
Uzticēšanās spēlētājiem, jaunu spēlētāju iesaistīšana komandā un reāla iespēja viņiem sevi apliecināt nevis iziet uz maiņu pārbaudes spēlēs ķeksītim pēdējās piecās vai pāris minūtēs iedrošina un vēl vairāk iedrošinās tos, kuri pagaidām nav izlasē aicināti. Tie vairs nav tikai vārdi, ka durvis izlasē ir atvērtas visiem. Vaļā tās bija arī iepriekš, tikai daudzi tālāk par priekštelpu nemaz netika laisti. Paharam, protams, ir pamatspēlētāji jeb spēlētāji, kurus vēlams redzēt ierindā, taču viņam nav tā saukto "neizskaarmo" spēlētāju. Spilgts piemērs šajā ziņā bija jau minētais mačs ar Slovākiju - pirms spēles dzimšanas dienā un sakarā ar 100 spēlēm izlases rindās tika sveiks Verpakovskis, liekas, ka tikai likumsakarīga tādā vakarā būtu viņa iziešana sākumsastāvā, bet... Daudziem, iespējams, tas nepatika, taču Verpakovskis izgāja uz maiņu, jo Paharam daudz svarīgāka par sentimentālām jūtām ir komandas nākotne, viņam daudz svarīgāk bija pirmo reizi izlases rindās pa īstam (debitēja jau iepriekšējā mačā Lietuvā, taču tad izgāja uz maiņu spēles beigās) redzēt Eduardu Višņakovu. Pahars redzētajā nebija vīlies, bet Māris ir pietiekami pieredzējis futbolists un gudrs cilvēks, lai neapvainotos, turklāt viņš bija laukumā tieši izšķirīgajā spēles laikā, kad izglābāmies no zaudējuma. Izskatās, ka komandā tādu trenera pieeju visi ir sapratuši un pieņēmuši.
Jau pirmajā spēlē ar Igauniju bija redzams, ka Latvijas izlase pati cenšas diktēt notikumus laukumā. Līdzīgi bija spēlē ar Lietuvu Rīgā, nebijām paļāvušies uz likteni un nespēlējām no dziļas aizsardzības Grieķijā un pēdējā mačā ar slovākiem, neizdevās tikai spēle Viļņā. Mača ar slovākiem apliecināja arī to, ka Pahars spēj mainīt komandu pārtraukuma laikā. Skaidrs, ka būs zaudējumi labās spēlēs un būs izmocītas uzvaras, būs neizteiksmīgas spēles, būs vilšanās spēlētājos (jācer, ka pēc iespējas retas), būs Pahara kļūdas un nepareizi lēmumi, taču arī tas iederas komandas tapšanas procesā. Galvenais, ka ir redzamas pārmaiņu tendences. Varbūtība, ka redzēsim saturīgas spēles un uzvaras tajās, kļūst lielāka. Trenera Pahara laiks Latvijas izlasē ir tikai sācies.
2016. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā pirmo reizi piedalīsies 24 komandas - gandrīz puse no visām izlasēm (54), kas piedalīsies kvalifikācijas turnīrā. Varbūtība atkal piedalīties finālturnīrā kļūst lielāka, taču tā kļūst lielāka ne tikai Latvijas izlasei... 54 izlases tikšot sadalītas 9 grupās pa 6 komandām katrā, pirmās divas komandas no katras grupas un labākā starp trešo vietu ieguvējām uzreiz tiks finālturnīrā, bet pārējās astoņas trešo vietu ieguvējas tiks salozētas izslēgšanas spēļu pāros. Jau tagad jābūt mērķim tikt savā grupā trijniekā, kaut gan vēl nemaz nezinam ar ko spēlēsim. Liels mērķis rosina uz lieliem darbiem.