Patiesībā, tieši tagad bija jau gandrīz vienalga, paliek Aleksandrs Starkovs Latvijas futbola izlases galvenā trenera amatā vai tomēr vairs nepaliks. Kāda starpība, kurš augustā pārbaudes spēlē ar Igauniju būtu pie izlases stūres? Pārāk daudz jau ir nokavēts, slimība pārāk dziļi ir ielaista. Taču daudz sliktāk, ka slimību laikam nemaz negrasās kaut vai apturēt.
Bēdīgākais nav pat tas, ka Starkovs pats pat nav iedomājies par savu iespējamo atkāpšanos (gaida, kad tiks skaļi izsvilpts?!), bet gan tas, ka nopietni procesi izlases sakarā un futbola sakarā vēl nav sākušies un vismaz līdz šī sezonas beigām acīmredzot nesāksies. Tikai izlases galvenā trenera nomaiņa - tas patiešām būtu tikai kosmētiskais remonts, kas arī ir nepieciešams, taču vajadzīgs ir kapitālais remonts. Cita lieta, ka ar kaut ko beidzot vajadzēja sākt. Nesāksim...
Latvijas izlases līmenis, nomainot galveno treneri, krasi uz augšu nemainīsies. Pēc gada vai diviem - arī nemainīsies. Pēc trim gadiem arī mēs nebūsim jau daudz augstākā līmenī, taču, jo ātrāk kaut ko sāksim darīt, jo īsāks būs tas laiks, kad sāksim manīt kaut kādas pārmaiņas. Runa nav tikai par vai pat tik daudz par izlasi, kas lielā mērā ir lakmusa papīrs visai futbola saimniecībai valstī. Kādreiz populārs bija teiciens: jo spēcīgāki klubi, jo spēcīgāka izlase.
Tas bija tajos laikos, kad klubos nebija tik daudz (vai nebija vispār) leģionāru. Tagad teiciens skan nedaudz citādāk: jo vairāk spēlētāju spēcīgos klubos, jo spēcīgāka izlase. Nav svarīgi, vai tie ir pašu valsts klubi, vai ārzemju klubi. Diezin vai pašreiz un tuvākajā laikā Latvijā būs vairāki (kaut pāris!) spēcīgi klubi, kas regulāri iekļūs Čempionu līgas vai Eiropas līgas grupu turnīros, kas kaut vai spēkosies par iekļūšanu tajos.
Atliek otrais ceļš, bet... Kā lai tiek spēcīgos ārzemju klubos, ja, piemēram, mūsu jaunatnes izlases savos turnīros spēlē vāji, ja virslīgas klubi beidz spēles Eiropas kausos jau pēc pirmajiem diviem mačiem (ar retiem izņēmumiem un tikai tad ja pretī trāpās patiešām vājas komandas, kādu kļūst arvien mazāk), ja jauno futbolistu apmācība klibo uz abām kājām. Meistars no debesīm nekrīt - tā kādreiz arī teica. Vai tad kaut kas ir mainījies?
Neiedziļināsimies konkrētās spēlēs ar konkrētiem pretiniekiem, jo gandrīz katrā gadījumā „uz papīra" mēs nebūsim favorīti. No vienas puses, Starkovam var pat izteikt līdzjūtību - nu, nav, kur viņam vairāk ņemt augstas klases meistarus no spēcīgākajām Eiropas futbola līgām, jo mums tādi ir tikai pāris. Tieši tāpēc ir jāskatās dziļāk jeb, kā mēdz teikt, saknē - visā futbola saimniecībā kopumā. Latvijas futbola federācijā ir vairākas nodaļas, tajā ir daudz štata darbinieku un katram ir sava daļa atbildības, kāpēc futbols (ne tikai izlase, futbols kopumā) ir tur, kur tas pašreiz ir. Latvijas futbola saimniecība neaprobežojas tikai ar LFF un Rīgu, tikai ar virslīgas vai 1. līgas klubiem. Futbola saimniecība ir daudz plašāka un tai trūkst gan sakārtotības, gan vienotības. Nemācēšu dod atbildi, kāpēc tā ir, taču man ir versija par vienu no iemesliem, kāpēc trūkst vienotības, kāpēc, piemēram, izlases sakarā futbola speciālisti un „speciālisti" daudz runā aiz muguras, bet reti - atklāti jeb tieši acīs (kaut vai rakstiski).
90. gadu sākumā Rīgas „Skonto FC" sāka uzņemt apgriezienus, tiecās kļūt par galveno spēku Latvijas futbolā un skaidrs, ka sastapās ar pretestību ne tikai futbola laukumos (tas bija tikai normāli, nekur „izlecējus" negaida atplestām rokām, visur vieta „zel saules" iz jāizcīna). Taču tajā laikā tas Latvijas futbolam nāca tikai par labu. Drīz vien „Skonto FC" arī kļuva par tādu spēku un arī tas tolaik nāca tikai par labu. Pirmkārt, vairāki centās gāzt „jauno karali" no troņa, kas tikai cēla konkurenci, otrkārt, skontieši bija visiem priekšā visās jomās un, patīk tas kādam vai nepatīk, taču „Skonto FC" tajā laikā bija izlases bāzes klubs un tieši uz šīs bāzes izveidojās tās izlase (vismaz tās lielumlielākā daļa), kas aizbrauca uz EURO 2004. Tā tas bija toreiz. „Skonto mafija" - tieši tajā laikā radās šis teiciens. Futbola izlasēs (vadībā) bija gandrīz tikai skontieši, tagad situācija sen ir cita, taču „vecās iestrādnes" vēl darbojas. Neminēšu tagad piemērus, kas nonākšana skontiešu rindās paver durvis uz izlasi, bet aiziešana no tām vai neatgriešanās - aizver tās ciet. Tie labi zināmi visiem, kas seko futbolam un tie nav nekāda sagadīšanās, jo tie nav viens vai divi piemēri. Starkovs oficiāli nav „Skonto FC" pārstāvis, taču viņš bija un paliks skontietis. Ar visu no tā izrietošo.
Nesen pavisam nejauši satiku LFF prezidentu Gunti Indriksonu un cita starpā viņš izteicās, ka klubā pamazām viss sāk normalizēties un drīz tas atkal varētu atsperties. Lai tik notiek! Tas nāks tikai par labu Latvijas futbolam, taču pagaidām tā vēl nav noticis. Paskataties uz Latvijas izlases tā saukto treneru štābu - kas tajā ir mainījies kopš „Skonto FC" valdīšanas laika un kas tajā vispār ir pēdējos gados mainījies? Cik jauni treneri ir piesaistīti izlasei, cik jauni treneri ir skoloti un audzināti izlasē? Pareizi - neviens. Izlase savulaik bija kā slēgtais klubiņš, tajā bija liegta ieeja „citādi domājošajiem" spēlētājiem. Izskatās, ka tā joprojām ir kā slēgtais klubiņš treneriem. Ar to negribu teikt, ka Latvijas izlasē visi ir slikti treneri - nē, nekādā gadījumā, katrs no viņiem ir ļoti daudz paveicis Latvijas futbola labā un visi viņi ir meistari savā jomā, arī nekā personiska ne pret vienu no viņiem nav un nevar būt, taču... Pēdējo sezonu izlases sniegums rāda, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Šajā gadījumā varbūt pat galvenā trenera maiņa maiņas pēc, šādā veidā varbūt rosinot nepieciešamās pārmaiņas, šādā veidā varbūt iedarbinot nepieciešamo pārmaiņu ķēdes reakciju.
Starkovs (un tātad viss „štābs" jeb, kā Starkovam patīk teikt par izlases spēlētājiem, aptvere) paliek līdz kvalifikācijas cikla beigām. Vismaz līdz 15. oktobrim, kad mums Rīgā ir pēdējā spēle ar Slovākiju. Kas šajā laikā var kardināli mainīties? Uzvarēsim Lietuvu vai Slovākiju un tas nozīmēs, ka mums atkal viss ir kārtībā? Septiņi no LFF valdes locekļiem bija par Starkova palikšanu, viens atturējās un divi bija pret. Varam secināt, ka mūsu uztraukumi ir velti, ka tie žurnālisti tikai meklē iemeslu kādam „uzbraukt" un velti ceļ paniku. Varēs turpināt mierīgi dzīvot tālāk (vismaz līdz oktobra vidum) un turpināt brīnīties, kāpēc tik niecīgs skatītāju skaits ir „SMSCredit.lv" virslīgas čempionāta spēlēs, kāpēc mūsu jaunie futbolisti nespēj neko ievērības cienīgu parādīt savu vecumu kvalifikācijas turnīros, kāpēc izlases mājas spēlē mūsu futbolisti spiesti justies kā viesos u.tt. Kāds tam visam sakars ar izlasi sniegumu? Vistiešākais. Viss ir savstarpēji saistīts. Latvijas futbols - tā nav tikai izlase, kaut gan tieši izlase ir valsts futbola seja.