Ir tikai daži gadījumi, kad tautai dara zināmu par kādas personas došanos atvaļinājumā – ja to dara valsts vadītāji un kad Latvijā veseliem darba kolektīviem vasaras atpūtā aiziet televīziju ļaudis. Raidījumu veidotāji vai nu priecīgi atvadās, solot nākt pie mums atkal “rudens pusē”, vai arī klusu pazūd, savu darbu vietā atstājot pārraižu atkārtojumu virknes. Process sākas jau jūnijā, bet šomēnes, sasniedzis savu apogeju, jo televīziju programmās ir tikai ziņas, senu raidījumu atkārtojumi un filmas.
Tā notiek jau vairākus gadus, tāpēc varbūt televīzijas vērtētāji un arī skatītāji jau pieraduši pie TV vasaras minimālās programas, pat uzskata par normālu šo dīvaino parādību. Bet būtībā tas ir process, kas uz apmēram pusotru mēnesi rada visnotaļ būtiskas izmaiņas informācijas saņemšanas iespējās par aktualitātēm Latvijā. Tas ir process, kas liecina arī par to, cik nopietna vieta programmu veidotāju un televīziju vadītāju prioritāšu skalā ir sabiedriski politiskām diskusijām, komentāriem, dažādu norišu apskatiem, pārraidēm, kas dziļāk pēta ziņās pavīdējušos skandālus un procesus.

Te redzam arī tādu televīziju attieksmi pret skatītāju vajadzībām, kādu var radīt tikai niecīgā konkurence. Vai varbūt televīziju vadītāji vadās pēc dīvainas teorijas, ka vasarā auditorijas slāpes pēc notikumiem tuvākajā apkārtnē karstuma ietekmē pilnībā aizvieto cita veida slāpes? Un iznāk, ka LTV ziņas kļūst īsākas, LNT svētdienās nav nekādu ziņu, tāpēc svētdienas notikumi kā jaunumi skatāmi pirmdienas vakaros. Izvērstu informāciju par Latvijas norisēm tās nesniedz. Bet televīzija taču nevēlas atteikties no pieejamākā un visaptverošākā medija goda, kas tai arī Latvijā noteikti pienākas.

Paredzot taisnīga sašutuma vētru par ikviena tiesībām uz atpūtu, bildīšu, ka zinu – vasarās krītas televīzijas skatītāju skaits un kūtrākas ir reklāmdevēju aktivitātes. Protams, atvaļinājumus pelnījis ikviens, bet vai tiešām visiem jāatpūšas vienlaikus? Vai skatītāju uzmanības kritums ir tik katastrofāls, ka radīt un rādīt ko jaunu vairs nav vērts? Avīzes taču turpina iznākt ik dienu un būtu grūti iedomāties, ka “Radio SWH” ziņas kādā jaukā dienā atvadītos uz mēnesi vai nedēļām ilgi vienā mierā atskaņotu pērnrudens jaunumus. Ne jau visi skatītāji vasarā atrodas ārpus Latvijas televīziju aptveres zonas un, pats galvenais, jaunumu, atklājumu, notikumu ir pārpārēm. Ziņu raidījumi spēj aptvert tikai nelielu daļu no sabiedrībai svarīgā.

Tāpēc televīzijām iznāk garāmejot pārskriet Latvijas Gāzes akciju pārdošanas jociņiem, Laventa nenotikušajiem tiesas procesiem, skatiem kā turīgi amatvīri stīvējas ap tauvas joslām Jūrmalā un vēl daudziem nenosauktiem, nezināmiem jautājumiem. Tie būtu jārāda un jāpēta, jo notikumi seko cits citam, bet skatītāji paliek vasarīgā neziņā. Nedomāju, ka tā ir veselīga un auditorijas pieprasīta neziņa. Tā ir situācija, ko savu ērtību labad iekārtojušas televīzijas.

Lai komerckanāli dara, kā māk, bet, vasaras mēnešos nodokļu maksātāju uzturētā sabiedriskā televīzija bezbēdīgi piemirst par vienu no saviem uzdevumiem – pilnvērtīgu sabiedrības informēšanu. Šo tukšumu nevarēs aizvietot Rīgas jubilejas notikumu translēšana. Arī Štirlica aizvēsturiskās dēkas pa vakariem var tikai uzjautrināt, ne pārliecināt, ka televīzija ir varenākais un aktuālākais mūsdienu medijs šāgada vasarā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!