Apskatot bildi, visai grūti iedomāties, kā šis totalitāro režīmu slavējošais attēls ir saistīts ar 8. Saeimas vēlēšanām. Tiem, kas neredz sakaru, acis atver skaidrojošais teksts, kas aicina nesaskatīt totalitārismā tikai slikto, bet atcerēties, ka Staļina laikā cilvēkiem bija darbs, bezmaksas izglītība un medicīniskie pakalpojumi, kā arī (!) ticība rītdienai. Respektīvi, totalitārismam ir bijuši zināmi trūkumi, bet daudz vairāk – pozitīvā. Balsojiet par Sociāldemokrātisko Labklājības partiju, un jūs redzēsiet totalitārismu ar cilvēcisko seju! Murgs? Iespējams. Bet šo murgu propagandē nevis margināļu pagrīdes organizācija, bet Latvijā oficiāli reģistrētā politiskā partija.
Nometnes, upuru miljoni, genocīds pret tautām, represijas, indivīda tiesību noliegšana ir tie sīkumi, par kuriem, pēc Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas līderu domām, nav vērts īpaši sprediķot. Sociāldemokrātiskā Labklājības partija nodrošinās Latvijā komunistisko kārtību bez komunistiskā terora!
Ja potenciālajam vēlētājam tomēr vēl nerodas vēlme balsot par Sociāldemokrātisko Labklājības partiju, izdarīt pareizo izvēli viņam palīdzēs informācija, kas iekļauta reklāmas bukleta otrajā lappusē. Ar četru karikatūru palīdzību Sociāldemokrātiskā Labklājības partija labi uzskatāmā veidā apraksta, kas notiks ar Latviju, ja šī partija neuzvarēs vēlēšanās.
Latviju gaida totāla nabadzība – uz to norāda kolāža, kas attēlo pliku cilvēku baru pie Brīvības pieminekļa, nākamajos Jāņos mums būs jādanco pēc svešas stabules, bet vislielākās problēmas radīs iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). To simbolizē melnādains vīrietis, kuram ir acīmredzami mērķi seksuāli uzmākties Latvijas sievietei. Sieviete acīmredzami nevēlas šo seksuālo kontaktu, bet viņas spēkos nav atvairīt uzbrukumu – viņa ir nolemta seksuālai izmantošanai.
Protams, katram ir tiesības fantazēt un pareģot mūsu nākotni. Tomēr šī karikatūra nav vienkārši sliktas gaumes izpausme. Tas ir jau otrais gadījums pēdējā laikā, kad Latvijas iedzīvotāji tiek biedēti ar melnādaino ekspansiju. Brīvības partija nesen informēja, ka citas rases pārstāvis var kļūt par latvieša znotu. Savukārt Sociāldemokrātiskā Labklājības partija iestāšanos Eiropā asociē ar seksuālo vardarbību, ko veiks citas rases pārstāvji.
Neraugoties uz informācijas pasniegšanas formu, tā jāvērtē ļoti nopietni. Arī karikatūras un komiksi var saturēt naidu kurinošo informāciju. Izmantojot it kā nenopietnu formātu, Sociāldemokrātiskā Labklājības partija veic darbību, kas vērsta uz rasu naida un nesaticības izraisīšanu. Iespējams, ka mērķis šādas informācijas izplatīšanai ir tikai popularitātes gūšana, un partijas līderi no visas sirds mīl cilvēkus neatkarīgi no ādas krāsas un vārdu “ksenofobija” nekad nav dzirdējuši. Tomēr viņi apzināti izplata informāciju, kas negatīvi raksturo citas rases pārstāvjus, piešķirot viņiem noziedzīgas tieksmes. Pasakās bērnus biedē ar dažādiem briesmoņiem, stāstnieki no Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas liek mums baidīties no melnādainiem cilvēkiem, kas pēc iestāšanās ES atbrauks uz Latviju, lai ņirgātos par mūsu sievietēm.
Nezinu, vai Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas līderi ir lasījuši Krimināllikumu, bet viņiem ir jāzina, ka provocēt nacionālo vai rasu naidu un nesaticību nav labi. Savukārt prokuratūras darbiniekiem ir pienākums ierosināt krimināllietu pēc Krimināllikuma 78.panta un saukt pie kriminālatbildības cilvēkus, kas sagatavojuši un izplata attiecīgo Labklājības partijas reklāmas bukletu.
Mūsu sabiedrība nav pietiekami jūtīga pret totalitāro, naida un nesaticības kurinošo informācijas izplatīšanu. Ja Sociāldemokrātiskā Labklājības partija Staļina vietā uzzīmētu Hitleru un skaidrotu, ka, neraugoties uz miljoniem iznīcināto cilvēku, Vācijā tika uzcelti labi ceļi un cilvēki dzīvoja normāli, būtu skandāls, un visiem būtu skaidrs tā iemesls. Bet ja tiek aicināts līdzināties citam ne mazāk asiņainam diktatoram, šie priekšlikumi tiek vērtēti ka neveiksmīgs joks.
Ja melnādaina varmākas vietā būtu attēlots krievs vai latvietis, bilde izraisītu sabiedrības nosodošu reakciju, bet ja viņam ir melna āda, tad liela daļa iedzīvotāju īpašu problēmu nesaskata, jo viņus tas it kā neskar. Arī prokuratūrai nav lielas vēlmes aktīvi rīkoties – rasu naida izraisīšanu tā nevērtē kā nopietnu pārkāpumu, saistībā ar kuru nekavējoties ir jāierosina krimināllieta. Tādēļ veidojas paradoksālā situācija – Krimināllikumā ir pants, dzīvē ir nodarījums ar visām sastāva pazīmēm, bet tiesību sargājošajām institūcijām nav gribas ierosināt krimināllietu un saukt vainīgos pie atbildības.
Diez vai bukleti ar Staļina laiku slavējošiem lozungiem un rasu naida kurinošu informāciju palīdzēs Sociāldemokrātiskai Labklājības partijai iekarot vēlētāju simpātijas. Tomēr nedrīkst ignorēt šādas politiskās aktivitātes un vērtēt tās kā neveiksmīgu joku, kas nav tiesībsargājošo institūciju uzmanības cienīgi. Pat ja viens cilvēks savā vārdā būtu izplatījis attiecīgos zīmējumus, viņš būtu jāsauc pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 78.panta. Bet gadījumā, kad cilvēku grupa, kurai ir vēlme iegūt valstī politisku varu, propagandē šādas idejas, nav ne mazāko šaubu par nepieciešamību nosodīt šo rīcību.