Gan rituālu, gan paražu gadījumā parasti tiek atkārtotas kādas darbības. Taču atšķirībā no tādiem ikdienišķiem paradumiem kā ēdienreizes vai darba sapulces rituāliem parasti nav praktiskās nozīmes. Velti tajos meklēt ekonomisku izdevīgumu. Rituāliem ir simboliski sociāla jēga. Kur ar to satopamies? Dažādās situācijās visas dzīves garumā. Mēs sveicinām citus un atņemam sveicienu, lai gan no tā nav taustāma labuma. Mūziķis pirms un pēc uzstāšanās paklanās, lai gan no tā taču nemainās priekšnesuma kvalitāte.

Publika aplaudē, dažkārt pieceļas kājās. Tās visas ir savstarpējas cieņas apliecināšanas formas. Amatpersonas nodod zvērestu, mēs dziedam himnu un salutējam karogam. Lai gan kāds varētu pabrīnīties: kāpēc tāds gods izkrāsotam audekla gabalam? Mēs to darām, jo esam būtnes, kas lieto simbolus.

Tieši tas, ka cilvēce – līdztekus lietu un faktu pasaulei – ir radījusi vēl arī simbolu pasauli (mākslu, mitoloģiju, filozofiju, reliģiju, zinātni, modi utt.), atšķir cilvēku no dzīvnieka.[i] Arī rituālam parasti ir simboliska nozīme. Ja kāds skūpsta karogu, tad izrāda savu mīlestību pret valsti vai tautu, ko šis karogs simbolizē. Un pretēji: karogus arī mīda kājām vai pat dedzina, lai demonstrētu savu nicinājumu un vēlētu iznīcību valstij, ar kuras karogu šādi izrīkojas.

Dažkārt, izpildot kādu rituālu, mēs vairs neatceramies vai neapzināmies tā sākotnējo nozīmi. Olimpiskās spēles, ar kurām dažās uzrunās šogad tika salīdzināti Dziesmu svētki, senajā Grieķijā bija reliģisks rituāls. Tajā atlēti ziedoja Olimpa dieviem savu enerģiju: savus sviedrus, kas tika izlieti asins upuru vietā savstarpējās sacensībās jeb agonā (ἀγών). Tātad rituāli visbiežāk saistās ar reliģijas jomu.

Tomēr jau minētais K. Gīrcs gan apgalvo: "Protams, ne jau visi kultūras uzvedumi ir reliģiski uzvedumi, bet praksē robežlīniju starp tiem, kas tādi ir, un mākslinieciskiem vai pat politiskiem uzvedumiem bieži vien ir grūti novilkt, jo tāpat kā sociālās formas arī simboliskās formas var kalpot vairākiem mērķiem."[ii]

"Kultūras uzvedums" ar sakrālu raksturu

Patiešām – kas tad ir Dziesmu svētki? Acīmredzami – vairāku mākslas veidu kopdarbs (mūzikas, dejas, režijas, scenogrāfijas, apģērbu dizaina, gaismas utt.). Turklāt ne tikai noslēguma koncerts, bet daudzie sarīkojumi un koncerti svētku nedēļas ilgumā. Pat vairāk – gatavošanās svētkiem ilgst vairākus gadus. Tas nav tikai vienreizējs notikums, bet nepārtraukts process. Pati Dziesmu svētku nedēļa ir gadiem ilga radošā darba kulminācija.

No citas puses, Dziesmu svētkiem ir arī politiska nozīme. Tie ir arī patriotisma apliecinājums, nacionālās pašapziņas izpausme un tautas saliedētības manifestācija.

Visbeidzot, atsevišķos brīžos izjūtas, kas šajos svētkos tiek piedzīvotas, jau sniedzas pāri estētiska pārdzīvojuma ietvaram un gandrīz robežojas ar reliģisku ekstāzi (sajūsma, prieka gaviles, asaras[iii]). Tas, ka 1990. gada Dziesmu svētkos – pēc Lūcijas Garūtas "Mūsu Tēvs debesīs" nodziedāšanas – uz vismaz dažām minūtēm iestājās pilnīgs klusums un hipnotisks sastingums tiklab koristu, kā skatītāju vidū, liek domāt par tādas kā citas realitātes klātbūtnes izjūtu. Arī šogad koncertā "Zvaigžņu ceļā" šis skaņdarbs izraisīja līdzīgu, bet ne tik intensīvu pieredzi. Klusuma pieredzi, kas dažkārt uzrunā vairāk par mūzikas skaņām.

Skaidrs, ka Dziesmu svētki ir latviešu tautas un Latvijas valsts lielākais un nozīmīgākais "kultūras uzvedums", ko nu jau 145 gadus ik piecgadi rīkojam, no sirds izdzīvojam un pēc tam karsti apspriežam un strīdamies. Dziesmu svētki – mūsu svētums. Reiz leģendārais kordiriģents Gido Kokars pat izteicās, ka "dziesma ir mūsu reliģija", plašākā intervijā šo domu izvēršot: "Latviešiem koru dziedāšana ir reliģija. Brīvības reliģija, kur visi kori ir brīvības reliģijas draudzes. Mums ir brīvības draudžu saiets Mežaparkā... Arī dejotāji ir šajā draudzē."[iv]

Zināms, ka kļūdas sakrālajā jomā netiek piedotas. Pat nelielas atkāpes no tradicionālās kārtības izraisa jautājumus, diskusijas un kritiku. Pat vienas dziesmas izņemšana no obligātā repertuāra var izraisīt tautas sašutumu (kā tas bija ar R. Paula "Manai dzimtenei" iepriekšējos svētkos). Līdzīgi sašutumu izraisa jebkura neveikla pārteikšanās oficiālās uzrunās. Politiķim nepiedod kļūdas arī starptautiskos saietos, bet vēl jo vairāk to nepiedos dzimtenē – tautas centrālā rituāla brīdī.

Profesors Leons Taivāns savulaik izteica domu, ka latviešiem kultūra (ar to domājot visas mākslinieciskās izpausmes) ieņem to nišu, ko citām tautām – reliģija. To var vērtēt dažādi. Tam ir savi plusi un mīnusi. Iespējams, kāds no malas vērotājs tajā saskatīs pārspīlējumus vai pat elkdievību. Bet nevar noliegt, ka kori, deju grupas, ansambļi, teātri, lauku kapelas un citas ar daiļradi saistītas nodarbes Latvijā ir plaši izplatītas – kā nekur citur pasaulē.

Kāpēc no Dziesmu svētkiem jābaidās?

Saprotams, ka tik grandiozai tradīcijai kā Dziesmu svētki ir tikusi pievērsta uzmanība arī no dažādu politisko varu un režīmu puses. Sākot no cara laikiem līdz mūsdienām.

Latvijas okupācijas laikā Dziesmu svētkus centās izmantot ideoloģiskos nolūkos – lai slavinātu PSRS varu un "tautas mākslā" meklētu pierādījumus marksistu kultūras teorijām. Tomēr gan koristi, gan diriģenti, gan klausītāji iemanījās dziesmās saklausīt ko citu. Ne to, ko tajās lika sadzirdēt ideologi. Pārvērst Dziesmu svētkus par PSRS varas manifestāciju īsti neizdevās. Drīzāk otrādi: kori kļuva par cilvēku pašorganizēšanās veidu. To izmantojām Atmodas gados, kad bija jāapziņo ļaudis un jāorganizē manifestācijas pret PSRS okupācijas režīmu. Ne velti Baltijas valstu neatkarības cīņas tiek sauktas par Dziesmoto revolūciju.

Skaidrs, ka arī šodien Dziesmu svētki var raisīt bailes.[v] Bailes no tās saliedētības un organizatoriskā spēka, kāds piemīt koru kustībai, plašāk – amatiermākslas kustībai. Bailes gan no politiķu puses, kuriem tautas priekšā būtu jāatbild par savām neizdarībām, gan no ideologu puses, kuri sabiedrības attīstību saskata citādi, nekā latviešu tautā bijis ierasts pēdējos 150 gadus.

Patiešām Dziesmu svētki ir pretpols jebkādam kosmopolītismam: vienalga, vai tas ir komunistiskais internacionālisms vai globālā masu kultūra.

Cilvēkus, kuri uzskata, ka vienīgais ļaužu dzīves mērķis ir ēst, dzert, seksot un patērēt masu produkciju, ko piedāvā veikalu ķēdes, internets, Holivuda vai citi globālie "zīmoli", var biedēt Dziesmu svētki, jo tie ir vienas tautas – latviešu – nacionālās pašapliecināšanās rituāls, kurā piedalās arī citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji – tā solidarizējoties ar latviešiem. Te nedzied populārus starptautiskos šlāgerus, un te neuzstājas pasaules popzvaigznes. Latvieši, kuri dzied koros un dejo, neseko globālajām tendencēm, nekļūst par egoistiem, kas paklausīgi sēž mājās un blenž zilajā ekrānā, akli sekojot visam, ko piedāvā politiskā propaganda vai tirgus reklāmas, bet savu laiku velta garīgajai dzīvei, koncertiem, arī ikdienas mēģinājumiem, koru braucieniem, komunikācijai un domu apmaiņai. Tādējādi latvieši turpina palikt tauta, nevis egocentrisku, no savām kultūras saknēm atrautu, "atomizētu" indivīdu pūlis, kur katrs sevi iedomājas par pasaules nabu, ap ko rotē visa pasaule. Žēl tikai, ka saliedētība un pašorganizēšanās prasmes latviešiem pačib, kad jāvēl Saeima un aktīvi jāiesaistās politikā.

Iespējams, ka tieši Dziesmu svētki, amatiermāksla un visa Latvijas kultūras vide kopumā ir tas, kas daudzus attur no aizbraukšanas un labākas dzīves meklējumiem ārzemēs. Bet aizbraukušajiem tā visa pietrūkst svešumā.

Pret šo "kultūras uzvedumu" var būt pretenzijas dažādu ideoloģisku apsvērumu dēļ, jo tā ir alternatīva citām manifestācijām (vienalga, Vērmanes dārzā vai Uzvaras parkā).

Dziesmu svētki – latviešu tautas pastāvēšanas apliecinājums. Diriģents Imants Kokars savulaik ir teicis, ka "mēs dziedam, lai dziesmā atrastu garīgo brīvību un dvēseles mieru, kas paceltos pāri ikdienas rūpēm. Dziesmu svētki ir latvietības skaņu cietoksnis, kurā glabājas latviešu tautas dzīvais gars".[vi]


[i] Sk. E. Kasīrers. Apcerējums par cilvēku. Ievads kultūras filozofijā. Rīga, Intelekts, 1997.

[ii] Sk. K. Gīrcs. Kultūru interpretācija. Rīga, AGB, 1998, 116., 117. lpp.

[iii]Sk. J. Liepnieka rakstu "Kāpēc es raudāju?". Portāls "Puaro", Politika, 11.07.2018. https://puaro.lv/politika/jurgis-liepnieks-kapec-es-raudaju/

[iv] Sk.. I. Lūsiņas interviju "Brāļi Kokari svin 90. dzimšanas dienu". Diena, 17.07. 2011. https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/brali-kokari-svin-90.dzimsanas-dienu-13898457

[v]Sk. publikāciju "Šausmeņu režisors Karapetjans saceļ vētru tviterī: viņam no Dziesmu svētkiem esot palicis baisi". Portāls "Kas jauns?", 10.07.2018. http://jauns.lv/raksts/zinas/288388-sausmenu-rezisors-karapetjans-sacel-vetru-tviteri-vinam-no-dziesmu-svetkiem-esot-palicis-baisi

[vi] Sk. 2000. gada 6. jūlija laikrakstā "Dzirkstele".