Ne tikai pēc būtības, bet arī pēc likuma formālās prasības no uzrunātajiem tautas priekšstāvjiem tika gaidītas atbildes uz izteikto priekšlikumu. Diemžēl tās saņēmām tikai no 15 valdošās koalīcijas deputātiem - mazāk nekā ceturtās daļas no tiem, kam tika izsūtīts uzaicinājums. Atbildes atsūtīja arī ZZS un "Vienotības" frakcijas, kamēr 36 deputāti - tostarp Saeimas priekšsēdētāja, kurai jo īpaši būtu jārūpējas par likuma prasību izpildi, - nodemonstrēja tiesisku nihilismu, laikam uzskatot, ka viņi stāv pāri likumiem.
Taču ne mazāk skumja aina pavērās, iepazīstoties ar atsūtītajām atbildēm. Runājot tieši - vairums tautas kalpu atrakstījās, kā nu kurš mācēja.
Pirmajā grupā (grupas gan ir ļoti nelielas atrakstījušo deputātu ierobežotā skaita dēļ) varētu apvienot deputātus -"valstisku" frāžu kalējus. Atbilžu būtība - ar viena deputāta pūliņiem šajā valstiski patiešām nozīmīgajā jautājumā neko nevar mainīt, risinājuma meklējumiem jābūt visaptverošiem un kompleksiem, protams, ņemot vērā citu politisko spēku vēlmes (kas laikam taču valstiski domājošajiem traucē atrast risinājumu). Ņemsim problēmu vērā un turpmāk centīsimies vēl vairāk nekā līdz šim.
Šai grupai, protams, varam pieskaitīt arī abu frakciju atbildes, kas uzsver kompleksā risinājuma nepieciešamību un ģeopolitiskos traucēkļus labo nodomu īstenošanā. Protams, ne ar vārdu netiek pieminēta pirms vēlēšanām ar sabiedriskajām organizācijām pašu parakstītā un nepildītā vienošanās par Autoceļu fonda atjaunošanu, kas ļautu ceļu lietotāju nomaksātos septiņus nodokļus un nodevas (2016. gadā - 480 miljoni eiro) novirzīt ceļu remontiem, nevis turpināt katru gadu zaudēt aptuveni 860 miljonus eiro, braucot pa sliktiem ceļiem. Šie zaudējumi ir divas reizes lielāki, nekā valsts finansējums medicīnai.
Otrajā grupā varam iedalīt deputātus, kuri atzīst, ka ir pārlieku bezspēcīgi viņiem uzveltās smagās problēmas priekšā, - tāpēc deputātiem labāk esot nejaukties ceļu būves profesionāļu lietās. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc šiem neko nevarošajiem deputātiem tiek uzticēta izšķiršanās par to, cik naudas ceļu remontu veikšanai saņems nozares profesionāļi.
Trešajā grupā ir neticīgie deputāti - sak, pāris reižu pa to ceļu esmu braucis, un man nešķiet, ka tas ir katastrofālā stāvoklī. Ja vēl kaut reizi būtu arī izkāpis no auto...
Ceturtajā grupā - labticīgie deputāti: es, lūk, redzēju, ka tam tiltam margas ir nomainītas! Jācer, ka arī brauks pa margām, nevis pa tiltu. Vai arī - es jau piedalos cita ceļa labošanā - pagājušajā gadā līdzināju bedres ceļam, kas ved pie mūsu uzstādītas piemiņas plāksnes(saite uz mūsu mājas lapu).
Lasot šādu atrakstīšanos, ir patiess prieks, ka vismaz 5 deputāti (Kārlis Krēsliņš un Jānis Dombrava no "Visu Latvijai" - TB/LNNK, Juris Šulcs, Atis Lejiņš un Janīna Kursīte no "Vienotības") bez atrunām piekrita uzņemties atbildību par atsevišķiem reģionālās vai vietējās nozīmes ceļiem vai tiltiem.
Ar slaveno "deputātu kvotu" vien to saremontēt neizdosies, taču jācer, ka šie deputāti iedziļināsies ceļu finansēšanas jautājumos, meklēs un varbūt arī atradīs iespējas, kā šo solījumu izpildīt. Un noteikti - atbalstīs Autoceļu fonda atjaunošanu, kuru likvidēja premjers Einārs Repše un viņa finanšu ministrs Valdis Dombrovskis. Portālā "Mana balss" ir savākti nepieciešamie iedzīvotāju paraksti par fonda atjaunošanu, pašlaik jautājums ir nonācis parlamentā.
LCB speciāli nosūtīja lūgumus deputātiem rūpēties nevis par lielajām šosejām, kas par Eiropas Savienības līdzekļiem tiek savestas kārtībā, bet gan par vietējās nozīmes ceļiem un tiltiem. Taču šos ceļus un tiltus, kas, raugoties no Briseles, varbūt nešķiet valstiski nozīmīgi un līdzekļu trūkuma dēļ jau daudzus gadus veltīgi gaida remontu, katru dienu izmanto cilvēki, kuriem bieži vien problēmas ar nokļūšanu līdz darba vietai, veikalam vai slimnīcai kļūst par pamatu lēmumam emigrēt no valsts.
Pēc atrakstīšanās deputāti mierīgi var dzīvot tālāk līdz nākamajai reizei. Droši vien tautas kalpi cer, ka ziema būs bez krasām temperatūras svārstībām un pavasara "bedru trakums" nebūs tik plašs, lai izsauktu iedzīvotāju sašutumu. Taču, ja laikapstākļi tomēr iegāzīs, tad, nerisinot ceļu finansējuma problēmu pēc būtības, agri vai vēlu pienāks brīdis, kad ar atrakstīšanos un kompleksas valstiskas pieejas un rūpju intensificēšanas solījumiem nekas vairs nebūs līdzams. Tad par ceļu un tiltu, kas nolaisti "līdz kliņķim," remontdarbiem maksāsim dārgāk, nekā, tos paveicot laikus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
