Tajā pašā laikā šāda pieeja vājina vietējās, videi un cilvēkiem draudzīgās ekonomikas, tās nomainot pret mākslīgi uzturētām globālajām korporācijām, aplami tās dēvējot par valsts ekonomiskā progresa pamatu. Transnacionālo uzņēmumu interešu izvirzīšana priekšplānā ir solis pretī nacionālo ekonomiku un inovāciju iznīcībai, jo uz papīra smukais, bet patiesībā šķietamais korporāciju pienesums vietējā sabiedrībā vairo tikai nedrošību, veicina dabisko resursu izniekošanu, daudziem iznīcina iespējas nopelnīt iztiku un palielina konfliktus.
Atskatoties nesenā pagātnē, pat salīdzinoši lielas valstis nav spējušas stāties pretī transnacionālo korporāciju diktātam. Tāds ir, piemēram, ASV korporācijas "Lone Pine Resources" gadījums, kad institūcija plānoja Kanādā iegūt ogļūdeņražus ar tur aizliegtu metodi, injicējot iežos indīgas ķimikālijas saturošu šķīdumu un izspiežot no tiem slānekļa gāzi, kas rezultātā varēja piesārņot gruntsūdeņu. Pret to Kanāda iebilda, un korporācija gribēja Kanādai piestādīt "rēķinu" par 250 miljoniem dolāru kā neiegūto peļņu gadījumā, ja korporācijai šādas darbības neatļaus. Savukārt Meksikai, kur, aizsargājot savus zemniekus – cukurniedru audzētājus, valsts bija aizliegusi importēt kukurūzas saldinātājus, pretenzijas izvirzīja ASV agrārie koncerni "Cargill" un "Archer Daniel Midlands", pieprasot par šādu protekcionisma politikas realizēšanu simtiem miljonu dolāru kompensācijas – kā neiegūto peļņu.
Baisi iedomāties šādā kontekstā, kas notiktu ar mazajām ekonomikām, - kaut vai Latviju, kuras gada budžets ir simtiem reižu mazāks par šādu korporāciju budžetiem.
Tāpēc patlaban Latvijā pats svarīgais jautājums ir – nevis kā ātrāk sasniegt Igaunijas dzīves līmeni, bet gan, vai mums būs tikpat stiprs mugurkauls, cik Islandei, kur valsts un sabiedrība vienoti nostājās pret korporācijām sabiedrības un valsts interesēs, spējot no šī konflikta iziet kā uzvarētāja? Vai Latvijā ir kāds, kurš varētu nostāties pret transnacionālu korporāciju radītu sistēmu, vadoties no nācijvalsts interesēm? Šo problēmu ataino manis aizsāktais akadēmiskais pētījums par virzieniem, kurus 21. gadsimtā ieņem ekonomika gan globālā, gan lokālā kontekstā, un tālākās rindkopās piedāvāju nelielu ieskatu tajā. Kā vienu no Latvijas piemēriem izvirzu šoreiz farmācijas nozari, kur transnacionālo korporāciju ietekme ir viena no lielākajām, aizvadītajā gadā laužot ne vienu vien šķēpu Saeimas gaiteņos un mediju telpā.
Globalizācijas varā
Ja noteikta cilvēku grupa valsts formā reiz veidoja un pastāvēja pie nacionālām vērtībām, tad mūsdienās globālo procesu ietekmē šo nacionālo valstu virzienu, nereti pat pašām valstīm nemanot, diktē transnacionālas korporācijas. Šīs korporācijas balstās ekonomiskās vērtībās, nacionālas un sociālas vērtības nostādot otrajā plānā kā sadrumstalotas un globāli nenozīmīgas. Gluži, kā tas iekārtots dabā, kur izdzīvo stiprākais, lielo un ietekmīgāko valstu ekonomikas "aprij" mazo valstu ekonomikas, padarot cilvēku par globālā tirgus produktu patērētāju – pat, ja gadās, ka tas ir pretrunā morālajām normām. Tā ir kā spēle, kuras lielie spēlētāji nekad neļaus mainīt noteikumus mazspējīgākiem jaunpienācējiem.
Mūsdienu modernās pasaules cilvēks lepojas ar savu brīvību, nereti ar lepnumu sauc sevi par pasaules pilsoni, jo to atļauj viņa tiesības – pārvietošanās brīvība, viedokļa un vārda brīvība, rīcības brīvība. Tomēr globalizācijas procesi šīs cilvēka pamatbrīvības, ko cilvēce šķietami ir izcīnījusi, padara par ilūziju, jo cilvēks, patērētājs būdams, dzīvo, izpildot konkrētu organizāciju intereses. Pasaule ir piepildīta ar biznesa konglomerātiem, kas, globālā līmenī pārņemot tirgu, iznīcina nacionālās tautsaimniecības nozares un kļūst par patērētāja izvēli.
Cik daudz vēl pasaulē palicis tādu pilsētu, kurā nebūtu sastopams neviens "McDonalds" ātrās ēdināšanas restorāns? Cik daudz ir tādu cilvēku, kuriem, piemēram, "Coca-cola" logo neko neizteiktu? Šie ir pāris primitīvi piemēri, kas uzskatāmi ilustrē, kā globālas organizācijas, kļūstot par lielvarām, ielaužas mūsu ikdienā. Instrumenti, ar ko tas tiek panākts, mūsdienās ir visdažādākie – no tik tiešiem kā reklāma un mārketings, līdz mazāk tiešiem lobiju izpausmē, iesaistot valsts un nevalstiskās organizācijas. Globālā tirgus lielākie spēlētāji rada zīmolus, kas patērētāju sabiedrībai diktē kvalitātes standartus. Vienlaikus kvalitātes nodrošināšana realitātē paliek otrajā plānā, jo svarīgākais šīm organizācijām kļūst produkta noiets un peļņa. Protams, ka šādos apstākļos pastāv iespējas radīt kvalitatīvāku produktu, taču pie lielo nozaru spēlētāju ietekmes niecīgas ir iespējas šo produktu attīstīt.
Labāki, mūsdienīgi un kvalitatīvāki produkti dabiskā ceļā iznīcina mazāk veiksmīgas alternatīvas. Tomēr cīņa nav līdzvērtīga, ja vienā ierakumu pusē ir ietekmīgs nozares gigants, bet otrā kādas mazas ekonomikas radīta inovācija. Neizbēgama ir situācija, kurā lielais spēlētājs centīsies laicīgi apturēt iespējamo konkurentu.
Viena no nozarēm, kurā cīņa par līderību var izvērsties īpaši sīva, ir farmācija. Uz veselību taupīt neiesaka, bet nopietnu saslimstību apkarošanai nepieciešamas arī apjomīgas summas– lai arī tas izklausās amorāli, aiz katra nopietni sirgstoša cilvēka stāv lielas biznesa organizācijas, kas no viņa ārstēšanās procesa gūst peļņu. Skaudro konkurenci šajā uzņēmējdarbības jomā labi raksturo kaimiņvalstī Lietuvā notikušais 2007.gadā, kad lietuviešu uzņēmums "Sicor Biotech" radīja perspektīvu pretvēža līdzekli, ko no tirgus intensīvi mēģināja izspiest ASV pretvēža žāļu ražotājs "Amgen" - lietuviešu medikaments bija par 40 procentiem lētāks nekā analoģisks "Amgen" ražojums. Pieļauju, ka "Amgen" nenācās ilgi sēdēt pie aprēķiniem, lai noskaidrotu cik daudz līdzekļu uzņēmums varētu zaudēt, ja "Sicor Biotech" ražojums pārņemtu tirgu. "Amgen" pat vērsās Eiropas Komisijas tiesā, pieprasot "Sicor Biotech" aizliegt medikamenta ražošanu, jo tas neesot Eiropas Savienības (ES) prasībām atbilstošs (zāles Lietuvā tika ieviestas pirms valsts iestāšanās ES).
Demokrātija un izpausmes brīvība kā ierocis
Pašlaik nav izdomāta labāka valsts pārvaldes forma par demokrātiju – to atzīs ikviens valsts pārvaldes jomā kompetents cilvēks. Gluži tāpat kā to, ka noteiktās situācijās demokrātija var būt arī iznīcinošs instruments. Izsmeļošiem piemēriem bagāts ir aizvadītais gads, kurā, pateicoties demokrātiskai iekārtai, par realitāti kļuva "Brexit" un par topošo ASV prezidentu kļuva uzņēmējs Donalds Tramps. Abi šie notikumi ir globāli nozīmīgi un izsmeļoši piemēri pārsteidzošai ierasto "spēles noteikumu" maiņai - teju neviens eksperts pirms tam neparedzēja šādu notikumu gaitu. D.Trampa uzvara uzskatāmi ilustrē vairākas aktualitātes – sabiedrības vērtību sistēmas maiņu globāli, fokusējoties uz racionālismu un ekonomisko izrāvienu, slāpes pēc pārmaiņām, jo neapmierina pastāvošā sistēma, kā arī lielvaru spēku – ne mazums viedokļu jau izskanējuši publiskajā telpā par "Brexit" un ASV vēlēšanu rezultātu kā latentu organizāciju kūrētu mērķi.
Tas viss gan nebūtu iespējams bez iepriekš sagatavotas augsnes - te palīgā nāca sociālie mediji, ar kuru palīdzību tika formēts masu viedoklis. Rezultātu mēs visi zinām - "Brexit" referendumā lielākā daļa iedzīvotāju atdeva savas balsis par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), bet uzņēmējam D. Trampam izdevās pārspēt politikā pieredzējušo konkurenti Hilariju Klintoni.
Internets ir platforma, kurā cilvēki vārda brīvības tiesības izmanto naskāk un drošāk kā jebkad agrāk. Tas, apvienots ar sociālo tīklu rīku, kļuvis par spēcīgu komunikācijas kanālu, spējīgu sasniegt plašas auditorijas. Tā ir pilsoniskās žurnālistikas attīstības tendence, jo par vēstījumu paudēju internetā var kļūt ikkatrs – kā komunicētajā tēmā kompetents, tā arī nekompetents cilvēks. Tas var būt cilvēks, kas vienkārši pauž savu viedokli, vai cilvēks, kurš pauž sev vai kādam citam izdevīgu viedokli. Visbeidzot tas var būt arī fiktīvs veidojums, ko esam raduši dēvēt par interneta troļļiem.
Sabiedrība interesējas par pasaulē aktuālām tēmām. Līdz ar to katrs publicitāti guvušais objekts vai subjekts var kļūt par viltus ziņnešu mērķi, jo ar šīm pusēm saistīto informāciju auditorija patērē. Nereti šo ziņnešu lokomotīve var būt kāds spēlētājs ar reputācijas problēmām, kuru cīņai motivē šo problēmu novēršana. Bieža pieeja ir konkurentu reputācijas pasliktināšana, īpaši, ja citi instrumenti vairs nestrādā. Interneta platformā ar visu pieejamo sociālo tīklu rīku, labi pacenšoties, iespējams fiktīvi radīt plašu rezonansi, liekot patērētājam domāt vienā vai otrā virzienā. To dažādas organizācijas nevilcinās izmantot savā labā.
Labs piemērs ir tālu tautās aizgājušais it kā jaunievēlētā ASV prezidenta D.Trampa citāts žurnālam "People Magazine" 1998.gadā, kurā viņš republikāņu atbalstītājus it kā nodēvējis par "stulbāko vēlētāju grupu" un apliecinājis, ka, kandidējot uz prezidenta krēslu, noteikti startētu kā republikāņu kandidāts. Tieši caur sociālajiem tīkliem šis citāts sasniedza cilvēkus visā pasaulē. Protams, ka šāds vēstījums no prezidenta amata kandidāta izpelnījās plašu rezonansi, taču, sazinoties ar pašu žurnālu, kļuva skaidrs, ka D. Tramps minētajā laika posmā nemaz nav sniedzis interviju medijam.
Latvijas inovācija viltus ziņnešu krustugunīs
Apskatot aktuālos ekonomisko cīņu piemērus pašmāju mediju telpā, viens no interesantiem piemēriem ir komunikācija ap profesores Ainas Mucenieces atklāto pretvēža vīrusu. Tas darbojas pēc samērā vienkārša, bet efektīva principa – pēc vīrusa ievades cilvēka organismā spēj atrast un iznīcināt vēža šūnas. Nav pārsteidzoši, ka pirmoreiz plašāk publiskā telpā tas plaši izskanēja kā revolucionārs un perspektīvs latviešu radīts pretvēža produkts, kuru Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) atzinusi par vienu no 10 valsts izcilākajiem atklājumiem.
Pirmie pētījumi attiecībā uz vīrusu gan notika jau 60.gados, un līdz šim viroterapiju jau izmēģinājis liels skaits melanomas slimnieku visā pasaulē, kā arī pats vīruss aizvadītajā vasarā atzīts par vienu no Eiropas inovācijām (Horizon 2020). Taču vienlaikus vasarā medijos sāka parādīties pretēji vēstījumi par to kā neefektīvu preparātu, kas tiekot popularizēts peļņas nolūkos. Jāatzīst, ka tas izskatās pēc klasiska nomelnošanas kampaņas scenārija – uzbrukt pēc uzplaukuma.
Nevar noliegt, ka šis gadījums stipri līdzinās, piemēram, augstāk aprakstītajam "Sicor Biotech" gadījumam. Uz to kā iespējamu nomelnošanas kampaņas piemēru laikrakstā "Dienas Bizness" jau iepriekš norādīja komunikācijas aģentūras "Vīlands Associates" valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands. Viņš pauda, ka konkurentu rīcība, uzpasējot agresīvāku mārketingu, visdrīzāk varētu būt arī pretvēža medikamenta "Rigvir" un Globālās viroterapijas klīnikas gadījumā, kad Veselības inspekcija saņēma iesniegumu par iespējamu patērētāju maldināšanu. R. Vīlands atzīst, ka farmācijas nozarē uzņēmumi viens otru nopietni pieskata un ir naski rakstīt iesniegumus, piebilstot, ka ar slimībām saistītas tēmas to jutīguma dēļ vienmēr piesaistīs mediju un sabiedrības uzmanību. Neskatoties uz lielo skaitu pretrunīgo vēstījumu, holdings, šķiet, uzņēmies sabiedrisko drosmi un ar pilnu atbildību paziņojis, ka viroterapija ir mūsdienu pieejamākā, efektīvākā un saudzējošākā metode vēža ārstēšanai, kuru cilvēce jau sen esot pelnījusi.
Pētniekam ir jābūt neitrālam, tādēļ būtiski gadījuma apskatā ņemt vērā abu pušu vēstījumus. Ja objektīvi papētīt publiskajā telpā atrodamo informāciju par medikamentu, nākas secināt, ka lielā daļā materiālu trūkst otras puses viedokļa. Publiskā telpā ir pieejama informācija par pagātnē veiktiem vīrusa pētījumiem, nākotnē plānotiem pētījumiem un pašu medikamentu kā vienīgo līdz šim reģistrēto dabisko preparātu bez nopietnām blaknēm.
Ja žurnālisti ceļ gaisā tēmas par līdz galam neatbildētiem jautājumiem preparāta sakarā, kas sniedz pamatu kritikai, vai nebūtu tikai godīgi un atbildīgi apskatīt arī informāciju par preparāta efektivitāti un medicīniskiem gadījumiem, kad preparāts palīdzējis onkoloģisko saslimšanu ārstēšanā? Protams, manam viedoklim var nepiekrist, bet šo jautājumu paceļu, jo publikācijās nemanīju vienlīdzīgi pārstāvētus abus vēstījumus. Īpaši atbildīgi pret publiskā telpā izteiktiem vēstījumiem ir jāattiecas viedokļa līderiem – cilvēkiem, kuru teiktajam sabiedrība uzticas un ieklausās. Šeit es gribētu pieminēt cienījamo zinātnieku Andri Ambaini, kurš, iespējams, labu gribēdams, kļuva par līdz galam nekorekta viedokļa paudēju melanomu ārstējošā preparāta sakarā LTV raidījumā "Viens pret vienu". Pats profesors gan iepriekš publiskajā telpā ir iestājies pret viltus ziņu paušanu, taču LTV raidījumā, iespējams, netīši, ir veicinājis tikai vienas puses vēstījuma tālāku nodošanu.
Šis viss nav stāsts tikai par skaudru konkurentu cīņu, ko vada ekonomiski apsvērumi, bet arī uzskatāms piemērs, kā sociālo mediju laikmetā īsā laikā var tikt deformēti iepriekš paustie vēstījumi. Lielu telpu publiskajā vidē aizņem viltus ziņas, kas, kā novērots arī pētījuma gaitā, izceļas ar vienveidīgu, emocionālu un skaļu, bet reti patiesu un faktiem atbilstošu saturu, ko tālāk pavairo sociālo tīklu lietotāji. Bieži šīs viltus ziņas tiek veidotas profesionāli, lai iegūtu ticamību, kas ir arī viens no priekšnoteikumiem ziņas aizceļošanai tautās.
Mēģinot noskaidrot šādas ziņas autoru, nereti gadās, ka tas ir trešās puses interešu vadīts cilvēks vai persona ar reputācijas problēmām, bet šīs personas veidoto saturu caurstrāvo naida runa. Līdz ar to jebkura informācija, it īpaši interneta platformā, ir īpaši kritiski jāizvērtē – tā var būt ne tikai sagrozīta, bet arī nepatiesa. Šādi skatītākajam kanālam TV3 2016. gada septembrī nācās atsaukt konkrētas ziņas, kurās tika paustas nepatiesības jau minētā melanomas apkarošanas medikamenta sakarā. Šeit būtiski paust atzinību pašam medijam par drosmi godprātīgi rīkoties, atsaucot nepatiesi paustās ziņas. Savā veidā tā ir arī laba mācība sabiedrībai, kas no šādām situācijām var mācīties, ka publiskā telpā sastopami arī maldi.
Vērtējot pasaulē notiekošos procesus, rodas jautājums – vai pasaulei maz vajag inovācijas? Un kā lielvaru iepriekš uzartā augsnē tās attīstīt, ja nākas iet pret vadošo konglomerātu interesēm? Šādā augsnē iznīcību piedzīvo jaunas un perspektīvas inovācijas, taču turpina plaukt ierastais bizness, par piemēru ņemot to pašus vēža ārstēšanas veidus kā ķīmijterapija un citus, no kuru spēcīgajām blaknēm pacientiem dažreiz nākas no dzīvības atvadīties vēl pirms pati slimība triumfē. Ir grūti saskatīt to robežu, kur beidzas ekonomiskās intereses un sākas morālās vērtības, ja šāda robeža arvien vēl pastāv. Iespējams, ka mūsdienu pasaulē tai vairs nav vietas, bet tad ar bažām raugos uz nākotni.
Es tomēr pieturētos pie viedokļa, ka pretstatīt morālās vērtības ekonomiskajām interesēm, nav ne īsti ētiski, ne arī pareizi. Morāle galu galā uztur cilvēcību. Protams, uzņēmējus morālie apsvērumi, visticamāk, neinteresēs. Taču jāatceras, ka šajā cīņā piedalās ne vien ieinteresētās puses, bet ikviens publiskajā telpā izskanējušās informācijas patērētājs. Mūsu varā ir objektīvi skatīties uz to, ko dzirdam vai lasām un nododam tālāk. Šai sakarā vēlētos citēt ārsta Viestura Rudzīša publiskajā telpā teikto: "Patiesība jāskaidro profesionāļiem. Lajiem jāklusē un jāgaida, nevis jāļauj sevi iesaistīt netīrās spēlītēs." (https://twitter.com/VRudzitis/status/778908692162961408).
Lai kā arī nebūtu pasaulē iekārtots, tik tiešām inovatīvi un cilvēcei vajadzīgi produkti, lai arī mazo valstu ekonomiku vai mazo uzņēmumu radīti, spējuši rast savu vietu pasaulē. Arī mums pašiem ir savi veiksmes stāsti – piemēram, datu vizualizācijas uzņēmums "Infogr.am" – dažu mērķtiecīgu un talantīgu jauniešu aizsākts projekts, kas nu ir pasaulē plaši izmantots rīks. Perspektīviem produktiem konkurenti būs vienmēr, tāpat arī nelabvēļi, un šie šķēršļi ir neizbēgams pakāpiens ceļā uz panākumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
