Andris Kovals:
Un Dievs radīja ekonomistu...

Lasot sinoptiķu mierināšanai speciāli radīta ekonomista Jāņa Ošleja pārdomas "Dienas" portālā 20.februārī par nepieciešamību ierobežot monopolus tirdzniecībā, kam pēc autora domām jāuzņemas visa vaina augstajās produktu cenās, pārsteidza virspusība un faktu nezināšana. Ja paskatāmies "Nelsen" 2007. gada datus par lielo tirgotāju ķēžu tirgus daļu Eiropas Savienības valstīs, tad Dānijā trīs lielākie tīkli (COOP, "Dansk Supermarket" un "Supergros") aizņem 86 procentus tirgus. Arī Somijā "Kesko" SOK un "Tradeka" aizņem 86 procentus. Zviedrijā šī tirgus daļa ir 84 procenti, Norvēģijā - 81 procents utt. Latvijā tā ir viena no zemākajām - 45 procenti. Tāpēc laikam jau problēma nav tikai "Rimi" "monopolā" vai "oligopolā". To laikam taču saprot pat Ekonomikas ministrijā, kas Latvijas situācijā nemaz nemēģina runāt par lielveikalu monopolstāvokli, bet cenšas piemērot gluži jaunu terminu "dominējošs stāvoklis."

Taču visvairāk pārsteidza tas, ka, spriežot pēc raksta, cienījamais ekonomists laikam ir pārliecināts, ka zemnieki savu produkciju uz veikaliem ved pa tiešo, ka nav nekādu pārstrādātāju, kuru darbs arī sadārdzina gala produktu. Atgādināšu, ka nesen "Dienā" pirmajā lappusē bija publicēts, kam aiziet nauda, ko pircējs samaksā par piena litru. Tātad, 15 santīmi zemniekam, 19 - pārstrādātājam, 8,5 - valstij, un 6,5 -  tirgotājam. Baidos, ka nekāds dižs (labākajā gadījumā 1-2 santīmi) samazinājums uz tirgotāja rēķina gluži vienkārši nav iespējams.

Situāciju nevar izskaidrot ar pirmziemniecisku atsauci uz ekonomikas mācību grāmatu, ka veikaliem monopolcenu apstākļos nav ekonomiski izdevīgi nolaist cenas. Pirmkārt, nav nekādas monopolsituācijas. Otrkārt, cenas tomēr, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku, ir kritušās. Treškārt, ja runājam kaut vai par to pašu pienu, nevar atstāt bez ievērības to, ka piena pārstrādātāji pašlaik eksporta tirgos pienu faktiski pārdod zem pašizmaksas, dotējot Krievijas pircējus, bet zaudējumus kompensējot ar augstām cenām vietējos tirgos. Tāpēc jau Lietuvas, Igaunijas vai Polijas piens tajos pat veikalos ir lētāks nekā Latvijā ražotais un tieši pret šiem konkurentiem vēršas Latvijas piena pārstrādātāji.

Izeju no situācijas Ošlejs redz nu jau kritušās valdības izstrādātajos grozījumos "Pārtikas aprites uzraudzības likumā", kas dotu Ministru kabinetam tiesības pārtikas precēm noteikt maksimālo uzcenojumu. Gluži kā Baltkrievijā. Taču tiek piemirsts, ka Baltkrievijā tai daļai produktu, kam noteikts maksimālais tirdzniecības uzcenojums, vienlaicīgi ir noteikts arī maksimālais uzcenojums, ko savai precei var uzlikt ražotājs, jo tikai tā iespējams kontrolēt gala cenu. Tad nu Ošleja kungam, atgriežoties pie sociālistiskās ekonomikas, vajadzētu būt konsekventam līdz galam.

Ošlejs, kas ir ne tikai ekonomists, bet arī partijai "Cita politika" pietuvināts ekonomists (kuru taisnīgāk būtu saukt par politiķi), te visprimitīvākajā veidā spekulē ar latviešu mentalitātei raksturīgo neizpratni un nepatiku pret tirgošanos, kas neesot darbs, bet spekulācija. Ir bijušas teorijas par labo "ražojušo kapitālu" un slikto "augļotāju kapitālu", kurš jāekspropriē. Ceru, ka tik tālu nenonāksim, jo tāpat jau ekonomisko grūtību pietiek un Ošleja propagandētais "carrotmobs" jeb "burkānpūlis" kārtējo reizi nebeigsies ar bezjēdzīgu logu dauzīšanu.