Par to, kā šonedēļ Saeimā apstiprinātās nodokļu izmaiņas un valsts ekonomikas stabilizēšanas programma ietekmēs iedzīvotājus, saruna ar vienu no pārmaiņu programmas un budžeta sagatavošanas autoriem, finanšu ministra padomnieku, ekonomistu Andri Miglavu.
– Cilvēki nesaprot, kur palikuši nodokļi. Vēl septembrī un oktobrī viss bija kārtībā, nodokļi budžetā ienāca, tika gatavots nākamā gada budžets, novembrī to apstiprināja. Tad pēkšņi, novembra beigās, izrādījās, ka nauda budžetā nenāk, iztrūkums būs miljards latu, jāmaina jau apstiprinātais budžets un jāprasa starptautisks aizdevums.


– Jau gada sākumā, sākot darbu Finanšu ministrijā, bija sajūtas – kaut kas Latvijas ekonomikā nav tā, kā bija pirms gada un pirms pusgada. Pirmās problēmas ekonomikas mērījumos sāka iezīmēties gada vidū, jūnijā. Pirmais indikators bija pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu samazināšanās. Pārējie indikatori vēl bija labi – bezdarba rādītāji turpināja samazināties, iedzīvotāju ieņēmuma nodoklis pildījās ar uzviju, tāpat arī sociālā nodokļa maksājumi. Tomēr, pamatojoties uz šo PVN ieņēmumu samazināšanos, Finanšu ministrija (FM) nāca ar priekšlikumu mainīt jau 2008. gada budžetu samazināšanas virzienā, jo PVN ir pamatnodoklis, kas pilda pamatbudžeta ieņēmuma bāzi. Tomēr PVN vēl jūnijā ienāca būtiski virs 2007. gada līmeņa. Pēc kāda laika 2009. gada budžeta gatavošanas procesu iesaldējām, lai saprastu, vai varēsim pildīt sabiedrībai – pensionāriem, arodbiedrībām – dotos solījumus pilnā apmērā, vai tomēr ir jābūt piesardzīgākiem. Jūlijā jau mēs sapratām, ka visas iepriekš slēgtās vienošanās valsts finansēt nevar, bet pierādījumu vēl nebija.


Jau uz pirmo lasījumu Saeimā 2009. gada budžets tika iesniegts ar būtiskiem izdevumu samazinājumiem salīdzinājumā ar iepriekš dotajiem solījumiem. Turklāt tas tika būtiski pārstrādāts, gatavojot uz otro lasījumu. Vēl bedre – ekonomikas lejupslīde – nebija tik dziļa kā šodien.


Kādēļ šī bedre parādījās? Tajā laikā, kad budžetu virzīja uz apstiprināšanu Saeimā otrajā lasījumā, visas Latvijā strādājošās prognozēšanas institūcijas paredzēja, ka IKP kritums būs mazs, ne vairāk kā viens procents. Tad situācija sāka mainīties vairs ne pa mēnešiem, bet jau pa nedēļām un pat pa dienām.


Visa pasaule zina tādu datumu kā 11. septembris, kad teroristu lidmašīnas ieskrēja dažās ASV ēkās. Tas izmainīja uzskatus par drošību pasaulē. Līdzīgi pasaule atcerēsies šā gada 15. septembri, kas fundamentāli izmainīja pasaules finanšu tirgu. Atcerēsimies, ka šī bija diena, kad "uzsprāga" ASV lielākā investīciju banka "Lehmans Brothers". Šī dziļūdens bumba viļņus aiznesa visā pasaulē. Mēs sākumā cerējām, ka mūs tas īpaši neskars, jo Latvijā vērtspapīru tirgus ir neattīstīts. Tomēr tā nenotika. Cieta mūsu eksporta tirgi – Vācija, Lielbritānija, kur eksportējam kokmateriālus, arī Skandināvija. To izjuta mūsu eksportējošie uzņēmumi – viņi vairs nevarēja pārdot preci savos tradicionālajos tirgos. Uzņēmumi izjuta to, ka ārvalstu partneri bankrotē, naudas plūsmas "iesalst". Beigās – oktobrī un novembrī – parādījās pastiprināta naudas aizplūde no bankām. Pamatā no divām – no "Swedbank" un "Parex bankas". Domāju, ka naudas aizplūdes sākotnējos cēloņus diezin vai būs iespējams noskaidrot.


Oktobrī mēs ieraudzījām dramatiski strauju nodokļu iekasēšanas sarukumu. Ļoti strauju, nevis par vienu, diviem vai trim, bet par desmitiem procentu. Viss budžeta pārpalikums, kas bija izveidojies gada iepriekšējos deviņos mēnešos, oktobrī pazuda. Process turpinājās novembrī, kad nodokļu iekasēšana neuzlabojās ne par santīmu, drīzāk pasliktinājās. Ne tādēļ, ka nevarētu tos iekasēt, bet tādēļ, ka uzņēmumiem nebija ko maksāt. Šī lavīna uzvēlās laikā, ka Saeimā otrajā lasījumā apstiprināja 2009. gada budžetu.


Darbu pie budžeta turpinājām novembra pirmajās dienās ar budžeta prognožu pārskatīšanu. Sapratām – ja mēs strauji nerīkosimies, būs katastrofa. Mēs sākumā mēģinājām meklēt resursus finanšu sektora stabilizēšanai, lai cilvēki varētu justies droši, ka banku sistēma ir stabila. Tā izveidojās sadarbība ar Eiropas Komisiju un Starptautisko valūtas fondu. Viņu eksperti palīdzēja gatavot budžeta grozījumus.


Ja, pastāvot atjaunotajām ekonomikas lejupslīdes prognozēm, mēs budžetu atstājam nemainītu, tad 2009. gadu mēs beigtu ar vismaz 1,8 miljardu latu lielu budžeta deficītu. Tātad – mums pietrūkst katrs trešais lats no tā, ko izdodam.


Summa ir milzīga. Mēs sapratām, ka brīvajā tirgū šādus līdzekļus nav iespējams aizņemties.


Ja pie jums atnāk cilvēks un saka, lai aizdod 200 latus līdz algai, jūs naudu aizdosiet, ja redzēsiet, ka, regulāri aizdodot šādu naudu, cilvēks to atdod. Bet, ja šis cilvēks atnāk un pēkšņi paprasa tūkstoti latu un tu zini, ka viņš zaudējis darbu, bet tērēt grib tieši tāpat kā tad, kad bija darbs, jūs stipri padomāsiet, vai šo tūkstoti aizdot. Var jau šādam cilvēkam 1000 latu noziedot, taču jūs zināt, ka pēc mēneša viņš nāks un atkal prasīs tūkstoti latu, jo viņš negrib mainīties.


Pārnesot šā indivīda gadījumu uz visu sabiedrību, mēs sapratām, ka jāmaina visa sabiedrība. Jāmainās visai ekonomikai, ražošanai, valsts pārvaldei, publiskiem pakalpojumiem, visam.


– Vai šajos 1,8 miljardos latu, kas nākamā gada beigās pietrūktu, ieskaitīta arī tā nauda, ko valsts aizdos "Parex bankai"?


– Nē. Pēc būtības, "Parex bankai" valsts neko nav iedevusi, valsts ir aizdevusi. Šie 1,8 miljardi latu nebūtu valsts tiešie izdevumi. To nevar atļauties atstāt. Tās nav ne EK, ne SVF ekspertu iedomas vai pieprasījums.


Ne jau ārzemju ekspertiem jādomā, kā mums aizdot naudu. Mums pašiem jāsaprot, kā finansēt savus izdevumus. Ja nevaram savām vajadzībām atrast naudu, tad acīmredzot mums savas vajadzības ir jāpārskata. To iepriekšējās četrās nedēļās esam darījuši. Tas ir rezultējies dokumentā, kura nosaukums ir "Ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma". Tai ir virkne pavadošo dokumentu, kas ir izskatīti Saeimā. Vēl virkne darbību, kas saistīti ar ekonomikas stimulēšanu, ir jāveic.


– Iepriekš esat teicis, ka nākamgad iedzīvotāju labklājība atgriezīsies tajā līmenī, kādā tā bija 2005. gadā. Vai arī valsts pārvaldes aparātu nevajadzētu samazināt vairāk kā par 15%, tajā līmenī, kādā šī pārvalde bija 2005. gadā?


– Pamatvilcienos uzskatu, ka šis uzstādījums par pārvaldes aparāta samazināšanu ir sabalansēts. Valsts pārvaldes izdevumi samazināsies daudz vairāk nekā par 15%. Pirmkārt, runa ir par atalgojuma samazināšanas nominālajām likmēm.


– Tātad – ja valsts pārvaldes iestādēs vidējā alga ir 600 lati, tad no tās tiek atņemti 15%?


– Jā, šāda alga samazinās par 90 latiem. Visticamāk, ka tam, kurš pelnīja 600 latus, tiks noņemts vairāk nost. Tam kurš pelnīja mazāk, noņemts tiks mazāk. Tā ir iestāžu iekšēja darīšana, kā šo samazinājumu veic.


Algu fondu samazina divos veidos – samazinot atalgojuma līmeni un samazinot štata vietas. Tas nozīmē, ka valsts pārvaldē strādājošo cilvēku skaitam nākamajā gadā jāsamazinās vismaz par 5%, bet divu gadu laikā – kopumā par vismaz 15%. Summāri atalgojuma fonds samazināsies par vismaz 20%.


– Cik tas ir absolūtos skaitļos?


– Ap 100 līdz 120 miljoniem latu tikai valsts pārvaldes iestādēs vien. Ja runājam par visām valsts finansētajām iestādēm, tad ietaupījuma summa veidojas virs 200 miljoniem latu.


Tas nozīmē arī valsts iestāžu skaita samazināšanu par apmēram 15%. Šobrīd ir vairāk nekā 200 dažādu valsts iestāžu, un šāds skaits tādai mazai valstiņai kā Latvija ir ļoti liels.


Runa ir arī par valsts publisko pakalpojumu reorganizāciju – par veselības aprūpes, drošības, transporta pakalpojumiem. Arī šajos sektoros nepieciešama sistēmas efektivizēšana, samazinot izmaksu līmeni uz vienu pakalpojuma vienību.


Tas prasa skolu slēgšanu un apvienošanu, veselības un sociālo aprūpes institūciju reformu, pārprofilēšanu. Daudzu gadu garumā gan ārvalstu, gan Latvijas institūciju pētījumi apliecinājuši, ka veselības aprūpes sistēma ir jāreformē. Kad reforma jāsāk, pēkšņi atrodas iegansti, kādēļ to nevaram un negribam, kaut arī saprotam, ka šī sistēma prasa visai ievērojamus sabiedrības izdevumus.


Kad tiek prasīti budžeta līdzekļi, visi saka – valstij jābūt taupīgai. Brīdī, kad valsts taupības nolūkos ir gatava veikt reformas, sabiedrība nostājas pret. Klasisks piemērs ir Priekules slimnīca, kuru bija plānots apvienot ar Liepājas slimnīcu.


Tādējādi papildus šīm pasaules nepatikšanām mums jāsaskaras arī ar mūsu pašu neizdarībām. Trīs gadus nevaram pabeigt novadu reformu, veselības aprūpes un citas reformas. Tādēļ mēs šobrīd esam spiesti pastiprināti ciest salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm.


– Cilvēki nevērtēs valsts izdevumu kopējo ainu, kamēr iedzīvotāju acu priekšā pastāvēs nenormāli augsti atalgotās valsts uzņēmumu padomes, vadības līgumi ministrijās un citas nejēdzības.


– Ja runājam par valsts uzņēmumu politizētajām padomēm, tā ir vieta, kur reforma būtu vajadzīga. Varat mani saukt par ciniķi, bet uz kopējā valsts izdevumu fona šīs izmaksas ir sīkas salīdzinājumā ar to, cik maksājam par neefektīvu transporta, izglītības, aizsardzības un veselības sistēmu.


Šīs reformas nav vienīgās. Otrs stāsts ir par ekonomiku. Esmu dzirdējis jautājumu – kā tas var būt, ka visās normālajās valstīs, ekonomikām palēninoties, tiek sildīts patēriņš, samazinot nodokļus, bet mēs darām otrādi. Atbilde – tāpēc, ka mūsu ekonomika ir attīstījusies nevis uz pašražota produktu vai preču eksporta rēķina, bet uz aizņemtu kredītlīdzekļu un patēriņa importa un tā apkalpošanas rēķina. Tirdzniecības tīklu attīstība, importa produktu ievešana, būvniecības attīstība ar citu valstu dotiem kredītresursiem – viss noticis uz ārvalstu kredītresursu vai donoru finansējuma rēķina. Mūsu eksportspēja šajos gados nav paaugstinājusies ne par santīmu, jo eksporta pieaugumu ir noteikuši ārējie faktori. Mēs esam spējuši konkurēt tādēļ, ka, augot izmaksām ārvalstu tirgos, mēs esam spējuši pārdot par zemākām cenām, jo mums ir lētāks darbaspēks un energoresursi.


Var teikt, ka valsts nav atbalstījusi to, nav izdarījusi vēl kaut ko... Varbūt iemesls jāmeklē arī pašos uzņēmumos? Ieguldījumi tehnoloģijās, zināšanās, produktu tirgu attīstība bijusi nepietiekama. Valstī nav vienas vainīgās vājās vietas. Vāja ir kļuvusi visa mūsu ekonomika un sabiedrības pārvaldības sistēma.


– Vai nodokļu palielināšana bija neizbēgama, lai samazinātu šo 1,8 miljardu latu prognozējamo valsts budžeta deficītu? Šķiet, ka Finanšu ministrija šo uzskata par vienīgo veidu, kā ātri izrāpties

Reklāma

no bedres.


– Ja mēs ļautu pienākt 1. janvārim un šajā datumā sāktu tērēt tā, kā bija nobalsots 14. novembrī, mēs kristu vēl dziļākā bedrē. Kā to novērst?


Budžetā atspoguļojas valsts ekonomikas lielums. Jo mazāka ir ekonomika, jo mazāks ir budžets. Pamatjautājums ir – kā dabūt ekonomiku atpakaļ uz izaugsmes ceļa. Jā, ekonomikas izaugsmei patēriņam ir liela nozīme ar nosacījumu – vajag kādu, kas to finansē. Ja nav finansējuma patēriņam, ekonomikas izaugsmi nodrošina preču un pakalpojumu ražošana. Kāpēc mēs nevaram palielināt preču un pakalpojumu pārdošanu eksporta tirgos? Jo tie nav pietiekami konkurētspējīgi. Visa mūsu industrija, izņemot dažus uzņēmumus, nav spējīga konkurēt. Arī šiem dažiem uzņēmumiem ir problēmas, jo viņu eksporta tirgi ir apstājušies. Kokrūpniecības flagmanis "Latvijas finieris" savus ražošanas apjomus ir samazinājis. Es pieņemu, ka problēmas ir arī "Valmieras stiklšķiedrai", krīzi jūt "Liepājas metalurgs".


A. Miglavs: – Ir atsevišķi informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, kas joprojām nodarbojas ar pakalpojumu eksportu. Arī transporta uzņēmumi, kaut arī tie jūt preču plūsmu maiņu.


Tādēļ ir trīs ceļi, kā uzlabot ekonomiku. Pirmkārt – virzīt valsts ekonomiku no ārvalstu finansēta patēriņa uz eksportu orientētu preču un pakalpojumu ražošanu. Otrkārt – valsts izdevumu samazināšana, trešais – patēriņa vispārēja samazināšana, stimulējot uzkrājumu un ieguldījumu veidošanu.


Lai to panāktu, ir vajadzīgi attiecīgi instrumenti. Viens no tiem ir atalgojuma līmeņa samazināšana. Šim atalgojuma līmenim nesekoja visas tautsaimniecības produktivitātes paaugstināšana. Esmu samierinājies ar to, ka par pašreizējo darba apjomu es nākamgad saņemšu 15% vai 20% mazāku atalgojumu. Ja es gribu pelnīt tikpat, cik tagad, man nākamgad būs jāstrādā par trešdaļu vairāk.


Otra lieta ir budžeta izdevumu samazināšana, lai spiestu budžeta līdzekļu izlietotājstruktūras kļūt efektīvākām un īstenot reformas.


Trešais – nodokļu sistēmas maiņa. Tā ir nodokļu sloga pārbīde no ražošanas nodokļiem uz patēriņa nodokļiem. Šī nodokļu sistēmas maiņa ir orientēta uz to, lai saglabātu atvieglojumus, kas saistīti ar ieguldījumiem uzņēmējdarbībā, lai padarītu to kaut nedaudz, bet lētāku darbaspēka izmaksu ziņā. Atalgojuma samazināšana nozīmē, ka uzņēmējam būs algās jāmaksā par 15%, 20%, bezdarba


apstākļos – varbūt pat par 30% mazāk nekā 2008. gadā. Tas nozīmē, ka uzņēmēji par šo darbaspēka izmaksu daļu kļūs konkurētspējīgāki tirgū. Plus tam visam saglabāta visa tā atvieglojumu pakete, kas bija izveidota 2009. gadam uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumiem.


– Kā uzņēmēji varēs attīstīties, ja iedzīvotājiem nebūs naudas, par ko viņu preci nopirkt?


– Ja mēs savam produktam vai pakalpojumam neatrodam eksportu, tad nav pamata finansēt mūsu iekšējo patēriņu. Nav no kurienes. Gribi vai ne, enerģija mums ir jāiepērk no ārvalstīm, tāpat arī ražošanas iekārtas, daļa pārtikas mums jāieved, nerunāsim par virkni patēriņa priekšmetu un pakalpojumu. Tam mums vajag norēķina līdzekļus. Ja mums nav eksportspējīgu nozaru, mums nav naudas, ar ko norēķināties par savu patēriņu.


Lai cik tas būtu skarbi un nepatīkami, šī vēl nav traģēdija. Ja mēs valdības programmu neīstenosim, nemainīsim savas dzīves struktūru, mēs varam nokrist dziļāk.


– Ko tas nozīmē?


– Budžeta deficīts 10 un vairāk procenti. Patiesībā šāds budžeta deficīts mums izveidoties nevar, jo nebūs naudas, ar ko šo deficītu segt. Būs jāsamazina atalgojuma līmenis ne tikai par 10%, bet par 50% un vairāk. Tik, cik varam samaksāt.


Ja kāds domā, ka atalgojums samazināsies tikai valsts iestādēs strādājošajiem, tad saku – nē. Gandrīz trešdaļa no darbaspēka ir tieši vai netieši valsts apmaksāta. Ja valsts nespēs maksāt algas, tad arī mazumtirdzniecība, sadzīves pakalpojumu, kultūras un vēl citas nozares nevarēs justies labi.


– Citās ES un pasaules valstīs PVN likme dažādām precēm un pakalpojumiem ir diferencēta, tas ir – pārtikai kā pirmās nepieciešamības precei piemēro 5% PVN, savukārt restorānu un kafejnīcu pakalpojumiem – 23 un vairāk procentu PVN. Kādēļ Latvija neizvēlējās šādu pieeju?


– Kāpēc lai to izvēlētos? Nosakot 10% PVN pārtikai, budžetā ienāktu par 70 miljoniem latu mazāk. Mums ir jādomā, kur šo naudu ņemt. Ja kāds tāpēc, ka pārtikai nodoklis pieaug līdz 21%, vairs nespēj nopirkt pienu un maizi, tas jārisina ar sociālā atbalsta sistēmas palīdzību. Kāpēc vienai preču grupai samazināt nodokli, bet citai ne?


Es kā ekonomists, piemēram uzskatu, ka medikamentiem PVN bija jāpalielina līdz 21%, ņemot vērā mūsu ārstu un arī pacientu vieglprātīgo attieksmi pret zāļu lietošanu. Medikamenti ir tāda pati prece kā jebkura cita. Tas pamatā ir importa bizness, ko mēs apmaksājam. Augstākas medikamentu cenas, es ceru, rosinās ārstiem godprātīgāk vērtēt pieejamo medikamentu klāstu un izrakstīt lētākus analogus. Mums vajadzētu vispār atteikties no dārgiem antidepresantiem, hormonu preparātiem, sarežģītām antibiotikām. Mums vienkārši ir jāpiekopj veselīgāks dzīvesveids.


Tāpat vajadzēja 21% PVN elektroenerģijai un siltumam. Jo mazāk patērēsim enerģiju, jo sabiedrība būs laimīgāka. Šie ir resursi, ko mēs importējam, un mums par to jāmaksā. Mēs esam kļuvuši slinki, mums vajag siltumu mājās, kas nav nosiltinātas, mums mājās vajag dažādas elektroiekārtas, kas strādā mūsu vietā.


Viens no reformas uzstādījumiem ir samazināt neproduktīvo patēriņu. Ja gribi patērēt, dalies ar sabiedrības vajadzību finansēšanu. Šī reforma faktiski nav aizskārusi pensionāru un citu mazaizsargāto sabiedrības grupu ienākumus. Šī budžeta pakete ļauj pildīt pensionāriem dotos solījumus par 30 santīmu pielikumu par katru nostrādāto gadu, plus vēl saglabāt pensiju indeksāciju. Nākamgad pensionāri saņems par vidēji 15% vairāk nekā šogad.


– Par cik procentiem pieaugs inflācija?


– Mēs rēķināmies ar pieciem vai piecarpus procentiem lielu inflāciju. Tātad sociāli maznodrošinātos šī reforma neaizskars. Ja kāds apgalvo pretējo, viņš melo.


Pensionāri par šīm izmaiņām nemaksās, par to maksās strādājošie patērētāji. Ieguvēji no šī reformas ir uz eksportu orientētie ražotāji.


– Šobrīd veiktas budžeta izmaiņas, paredzot 4,9% jeb 790 miljonus latu lielu deficītu. Izskaidrojiet, kādēļ valstij nepieciešams aizņemties trīs, piecus, septiņus vai varbūt vairāk miljardus latu. Kam šī nauda vajadzīga?


– Pirmkārt, valstij ir vajadzīgs aizņēmums budžeta deficīta segšanai. Tie ir vairāk nekā 790 miljoni latu. Ja finanšu tirgi neatsalst un mums nav iespējams pārdot valsts parādzīmes, mums jau nākamgad jāpārfinansē daļa no jau esošā valsts aizņēmuma vairāku simtu miljonu apmērā. Tātad valsts parāda apkalpošanai būtu vajadzīgs vairāk nekā miljards latu.


Kāpēc vispār jāatstāj parāds? Var jau neatstāt, bet tad budžets būtu jāsamazina nevis par 25%, bet dubultā.


Otrs izlietošanas veids – ekonomikas "atsildīšana". Uzņēmumiem šobrīd "iesalst" savstarpējie norēķini, nevar dabūt kredītus un esošās kredītlīnijas netiek pagarinātas. Tautsaimniecībai ir vajadzīga nauda.


– Tas nozīmē – valsts aizņemas naudu, pārdod to tālāk bankām un tās savukārt piešķir kredītus uzņēmumiem?


– Tieši tā. Šodien latu kredītu procentu likmes krietni pārsniedz 10% un tas nozīmē – tirgū trūkst kredītresursu.


No valsts viedokļa nebūtu nekas slikts, ja nauda tiktu ieplūdināta komercbankās un tad, kad kredītu tirgus atsaltu, to no bankām savāktu atpakaļ un atdotu aizdevējam. Jo par naudas izmantošanu maksātu tās lietotājs – bankas un kredītņēmēji, nevis valsts. No iedzīvotāju viedokļa es neredzu iemesla, kādēļ par šādu naudas izmantošanu būtu jāuztraucas.


Trešais izmantošanas virziens – finanšu sektora stabilizācija. Lai valsts varētu izsniegt garantijas vai, ja nepieciešams, pārfinansēt banku sindicētos kredītus. Mēs, valsts, negribam finansēt privātos baņķierus, mēs gribam finansēt tautsaimniecību. Ja komercbanku sindicētie kredīti tiek pārfinansēti vai aizstāti ar no valsts aizņemtu kredītlīniju, valsts tautsaimniecībai ir pieejams vismaz miljards latu.


– Uz cik ilgu termiņu un kādiem procentiem starptautiskās institūcijas mums naudu varētu aizdot?


– Jo vairāk naudas mēs šobrīd ekonomikā spētu iepludināt, jo vieglāk mēs spētu pārvarēt lejupslīdes periodu. Gribu atgādināt, ka uz nodokļu maksātājiem attiecas tikai tā aizņēmuma daļa, ko tērēsim valsts budžeta deficīta segšanai. Pārējo apmaksās tautsaimniecība, un tas nerada slogu budžetam.


Daudzi saka – vajadzēs īpašu kontroli, kas seko līdzi aizņēmuma izlietošanai. Vai tad mēs nevaram uzticēties jau esošajai galvenajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai? Sudrabas kundze bauda pilnu tautas uzticību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit