Negribas jau bojāt pirmssvētku garastāvokli, tomēr, kā saka, problēmas identificēšana un atzīšana jau ir puse no tās atrisinājuma. Turklāt reiz pat Rainis uz liekulību bija palūkojies no pozitīvās puses. "Mūsu kapitālisma laikmetam nekas nav tik raksturīgs kā liekulība. Bet teiksim labu: mūsu laiku liekulība ir atlieka no kauna jūtām par mūsu laiku," viņš teica. Vai mums ir kauns par mūsu laiku – lai paliek katra paša ziņā.
Divdesmit seši gadi kopš neatkarības atjaunošanas ir gana daudz dāvanas sagatavošanai — šajā laikā bija iespējams kopīgiem spēkiem uzcelt plaukstošu un bagātu valsti, piemēram, kā to izdarīja Singapūra laikā no 1959. līdz 1990. gadam. Bet varēja arī izvēlēties citu ceļu — iznīcināt visas iestrādes starptautisko attiecību jomā, ar liekulīgu rīcību padzīt savas valsts iedzīvotājus uz citām zemēm un paziņot, ka tik labi kā tagad nekad neesam dzīvojuši.
Protams, ka tik labi nekad neesam dzīvojuši — galu galā joprojām esam neatkarīga valsts (atšķirībā no citām), nemirstam badā (lai gan ne visi Latvijā ar to var lepoties) un mums ir ūdens (atšķirībā, piemēram, no Āfrikas). Taču neliekuļosim — tas viss bija arī 1917. gadā, kad pirmie Latgales latvieši ierosināja veidot Latvijas valsti. Diez vai viņi, kā arī visi tie, kuri 1991. gadā ieguldīja visus spēkus neatkarības atjaunošanā, tādu būtu gribējuši standartu, uz kura balstīties labklājības mērīšanā. Diez vai neatkarības cīnītāji tādu bija iedomājušies savu valsti pēc 25 un kur nu vēl simt gadiem. Tieši tāpēc kā augstu standartu par piemēru pieminu Singapūru, kurā neatkarības iegūšanas brīdī iedzīvotāju skaits bija mazāks nekā Latvijā, bet attīstības ziņā tā bija tukša – vajadzēja importēt pat dzeramo ūdeni un smiltis, lai kaut ko uzbūvētu.
Šodien savukārt tā ir plaukstoša un viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Starp citu, viena no panākumu atslēgām bija veiksmīga korupcijas apkarošana – tā sasniegšanai tika izveidota neatkarīga korupcijas apkarošanas institūcija.
Latvija nav izņēmums, arī tās attīstību lielā mērā diktē ģeogrāfija. Šo faktu esmu pamanījis ne tikai es, bet arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju vēl deviņdesmitajos gados. Daudzi Latvijas uzņēmēji, kuri bija uzsākuši Latvijā biznesu vēl padomju laikos, bija saskatījuši labu iespēju turpināt sadarbību ar lielo kaimiņvalsts tirgu. Vēl spilgtāk šī tendence iezīmējās divtūkstošo gadu sākumā, kad sākās runas par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet eksporta uz Krieviju uzplaukums tika piedzīvots jau pēc iestāšanās ES, paverot Latvijai iespēju kļūt par tiltu starp austrumu valstīm un Eiropas Savienību. Jāpiebilst, ka Latvija pati bija šādu ceļu izvēlējusies – un ne jau kāds viens vai daži cilvēki diktēja šo virzienu, bet tieši Latvijas atrašanās kartē, ģeogrāfija.
Vēsture piediktēja klāt arī citus apstākļus, proti, valodu. Plašās krievu valodas zināšanas Latvijas iedzīvotāju vidū vēl nevienu dienu nav bijušas par trūkumu jebkuram iedzīvotājam. Gluži otrādi – šis elements konkurencē ar mūsu kaimiņvalstīm viennozīmīgi deva un joprojām dod Latvijai priekšrocības. Starp citu, piemēram, Singapūra, kura acīmredzot apzinājās, kur tā vēlas nokļūt, un mērķtiecīgi gāja uz izvirzīto mērķi, par pirmo oficiālo valsts valodu noteica angļu valodu.
Laikam ejot un mainoties ģeopolitiskajai situācijai, Latvijas saimnieki nolēma strauji mainīt virzienu un atteikties no privilēģijas būt par vidutāju starp austrumiem un Eiropu, kā arī sāka strauji apkarot arī krievu valodu, pat neskatoties uz to, ka Latvija ģeogrāfiski nav nekur pavirzījusies un pēc būtības nekas nav mainījies. Turklāt redzams, ka liekulīgie vadoņi acīmredzot kaut kur dziļi sirdī apzinās sadarbības nepieciešamību ar Krieviju un tagad vēl jo vairāk – ar tālāko austrumu partneri – Ķīnu, ar kuru sadarbība bez Krievijas dzelzceļa starpniecības būs diezgan apgrūtinoša, taču nekādā ziņā negrib publiski to atzīt.
Visa veida statistika mums joprojām rāda, ka Krievija ir Latvijas partneris numur viens, sevišķi, ja analizējam investīciju plūsmu. Zināms, ka pēdējo trīsarpus gadu laikā Krievijas investori ir ieguldījuši Latvijā vismaz 420 miljonus eiro – vairāk nekā jebkura cita valsts. Manuprāt, ir diezgan liekulīgi demonstrēt atklātu nepatiku un pat naidu pret šo kaimiņu. Turklāt mēs šiem investoriem nesakām: nenāciet, mums no jums neko nevajag, bet, gluži otrādi, – mēs joprojām gribam dzelzceļa kravas, pasažieru pārvadājumus un pat dažreiz atceramies, cik labi bija, kad plūda naftas produkti. Vēl vairāk – mēs uzturam galveno diplomātisko institūciju Krievijā, proti, vēstniecību, tērējam šim mērķim Latvijas nodokļu maksātāju naudu un turklāt vēl pamanāmies turpat līdzās uzturēt arī LIAA viesmīlīgo filiāli.
Mēs varam paskatīties uz situāciju arī no citas puses. Bez pārspīlējuma var teikt, ka ikvienā jomā saskatīsim liekulību. Piemēram, kultūra. Visi iespējamie Krievijas mākslinieku organizētie festivāli no Latvijas ir padzīti. Tikmēr pašmāju izpildītāji joprojām brauc uzstāties uz kaimiņvalsti un šad tad gozējas uz vienas skatuves arī ar Latvijas sankciju sarakstā iekļautajām zvaigznēm. Vai nav liekulīgi priecāties līdzi izpildītājiem, kad kāds Krievijas TV šovs paslavē Latvijas māksliniekus? Un ko vispār atļaujas, piemēram, "Prāta vētra" – Latvijas nacionālais lepnums? Dziesmas krievu valodā...
Palūkosimies uz izglītību – vai nav liekulīgi valsts vadošajām amatpersonām apgalvot, cik ilgtspējīga tiek veidota izglītības sistēma, tikmēr pašiem izglītoties ārvalstīs, sūtot turp arī savus bērnus? Sarakstu varētu turpināt ar vēl personiskāku līmeni un paskaitīt, cik Latvijā ir jaukto ģimeņu, kuras uztur saiknes gan ar radiem Krievijā, gan māca saviem bērniem ģimenē divas valodas. Valdošo politiķu valodā to vispār var nodēvēt pat par valsts nodevību.
Kā jau gaidāms, ap šīm rindām vidējais latvietis, kurš sēž birojā un lasa šo sacerējumu, jau sniedzas pēc pogas "komentēt", lai ierakstītu ikdienišķo: "Okupanti, brauciet no šejienes uz savu Krieviju!" Šis lasītājs jau necelsies pats un nedarīs neko, lai sakārtotu savu valsti, viņam cita prioritāte – galvenais, lai Latvija nedraudzējas ar Krieviju, jo tad pastāv iespēja, ka cilvēkiem Latvijā atkal pavērsies peļņas iespējas un, nedod Dievs, tieši uz simtgadi pierādīsies, ka deviņdesmitajos gados izvēlētais valsts attīstības virziens bijis pareizs, bet pēdējos gados Latvijas izaugsmi ierobežojošā liekulīgā politika būs bijusi kaitniecība.