Centos rakstīt plašākai publikai saprotamā valodā, tomēr kritiku esmu ņēmis vērā un turpināšu izteikt pārdomas formālākā veidā. Tas gan nozīmē, ka daļa idiotu pārstās mani saprast, bet ne visi ir aicināti pie sarunu galda.

Rasisms, ko šobrīd novērojam Latvijā, bieži ir līdzīgs 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma rasismam, kas tiecās pielīdzināt "citādo" bioloģiski atšķirīgajam. Uzmanības centrā bija fizioloģiskas atšķirības, no kurām savukārt tika atvasinātas fundamentālas atšķirības cilvēku domāšanā, intelektuālās spējās, raksturā, uzvedībā utt. 

Šādi "citādība" tika solidificēta un pārvērsta par iedzimtu, nemainīgu kvalitāti. Cilvēki vairījās būt citādi, jo tas paredzēja citādību uz mūžu. Filosofi A. Negri un T. Hārds grāmatā "Impērija" (2000) argumentē, ka mūsdienu rasismā nav pieklājīgi diskriminēt citādo uz bioloģisku atšķirību pamata, jo šo atšķirību konotācijas ir sadomātas. 

Mūsdienu Eiropā "citādība" tiek pieņemta, nevis izslēgta. Tā sakņojas ne vairs "dabiskās", bet gan sociālās atšķirībās. Tagad "citādība" tiek kontrolēta - nevis apsmieta, noniecināta un apveltīta ar mītisku spēju pārnēsāt slimības vai apdraudēt svētās pilsoniskās tiesības. Mūsdienu rasisms izpaužas tādējādi, ka kontroles rezultātā noteiktas sociālās grupas tiek priviliģētas, turpretī citas - atstumtas sabiedrības perifērijā. Un šis rasisms ir daudz izsmalcinātāks.

LR Saeimas deputāts R. Kols laikrakstā "Diena" izteicies par Latvijas negatavību uzņemt bēgļus, kas, viņaprāt, ir pietiekams iemesls, lai bēgļus neuzņemtu. Šāds arguments varbūt ir populārs, taču nejēdzīgs. Jā, Latvija patiešām nav gatava uzņemt bēgļus, jo mūsu politika šajā jomā ir iestrēgusi kaut kur pa vidu starp senāko un mūsdienu rasismu. Rasisma atblāzmas vīd mūsu neesošajā integrācijas politikā. 

Citādais (šajā kontekstā - atšķirīgas sociālās grupas) Latvijā tiek nevis kontrolēts, bet gan izmantots nacionālās traumas pārvarēšanai, noniecinot agrāko pāridarītāju lingvistiskās kopienas (krievvalodīgo) pārstāvjus. Vārds "krievs" ir sinonīms latviešu nespējai tikt galā ar citādo gan ikdienas, gan politiskā līmenī. "Krievs", latviešuprāt, ir bioloģiski atšķirīgs radījums ar citādu domāšanu, mazāk attīstītu intelektu, vardarbīgu uzvedību un nepilsoņa pasi kabatā. Esmu pārliecināts, ka, veicot diskursa analīzi, viens no secinājumiem būtu šāds: izteikumos par krieviem un bēgļiem parādās līdzīgi raksturojumi, jo cita valoda vienkārši nav pieejama.

Šobrīd Latvijā nevar pastāvēt reāla integrācijas politika, jo šādas politikas esība nozīmētu, ka jāintegrē necilvēciskais (pretēji latviskajam, cilvēciskajam). Saistībā ar manu pirmo rakstu "Delfos" izskanēja pārmetumi, ka tas ir pilns ar emocijām, nevis argumentiem. Manuprāt, tas liecina par nespēju atšķirt emocijas no emocionāli piesātinātu vārdu lietojuma. Mums ir jācenšas apelēt pie humānisma, humanizēt savu attieksmi pret citādo, raisīt cilvēkos empātiju, kas savukārt pieprasa emocionālas valodas lietošanu. Humānisms ir pirmais solis uz jebkādu integrācijas politiku. Tāpēc žurnālists M. Zanders kļūdās, nosodot Valsts prezidentu R.Vējoni, kurš aicina atbrīvoties no fobijām pret citādo. Reālpolitikas argumenti (mums ir jāpiekāpjas bēgļu jautājumā, lai varētu cerēt uz turpmāku ES un NATO atbalstu aizsardzības jomā) varbūt iedarbojas uz M. Zanderu, tomēr nepiedāvā ilgtspējīgu risinājumu rasisma pārvarēšanai.

Reāla integrācijas politika nozīmētu to, ka spējam pieņemt citādā eksistenci un atzīt, ka tas mūs nenogalinās. Tas savukārt nozīmētu, ka esam spēruši soli pretī mūsdienu rasismam un izrādām vēlmi kontrolēt - nevis noliegt - citādo. Iespējams, aktīvākie komentētāji domās, ka es pats sludinu rasismu, tikai citādu, un tas jau būtu ievērības cienīgs pretarguments. Tomēr esmu pārliecināts, ka pastāv iespēja veidot taisnīgu politiku.

Jā, Latvija patlaban, visticamāk, nav gatava uzņemt bēgļus. Bet tas nav pietiekams arguments, lai bēgļus neuzņemtu. Latvijai ir visas iespējas izveidot nepieciešamo infrastruktūru, nodrošināt bēgļiem latviešu valodas apmācību, izveidot stratēģiju procesam, kura gaitā bēgļi tiks pilnvērtīgi integrēti Latvijas sabiedrībā un šo centienu rezultātā kļūt par ekonomiski un politiski spēcīgāku valsti.

2014. gadā tika izveidots EK Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds ar 3,137 miljardu eiro budžetu nākamajiem septiņiem gadiem. Šī nauda ir paredzēta, lai stiprinātu vienotu ES pieeju patvēruma un migrācijas jautājumos. Latvijai ir lieliska iespēja izmantot šī fonda resursus, jo Eiropas Migrācijas tīkls kalpos kā informācijas avots valstīm, kas uzņems bēgļus, un piedāvās tām nepieciešamo praktisko atbalstu efektīvas migrācijas politikas īstenošanai. Latvijai nekas nav jāveido no jauna, mēs nebūsim pionieri bēgļu politikā. Mūsu izmaksas būs minimālas, jo fonda līdzekļus var izmantot, lai uzlabotu šībrīža infrastruktūru un nodrošinātu bēgļiem nepieciešamo atbalstu. Un vai zināt, ko tas nozīmē? Tā ir iespēja radīt darba vietas! Deputāta kungs, aizstāviet latviešu intereses! Sakiet bēgļiem jā, lai latvieši var strādāt!

ES piedāvā finansiālus stimulus, lai valstis "brīvprātīgi" piekristu uzņemt bēgļus. Par katru izmitināto bēgli Latvija saņems 6000 eiro un 10 000 eiro par katru izmitināto bēgli, kurš ietilpst noteiktā riska kategorijā (piemēram, nepilngadīgu bēgli bez vecāku pavadības). Var jau idiotiski ticēt informatīvi neprecīziem un rasisma caurstrāvotiem mediju rakstiem, kas apgalvo, ka pabalsti bēgļiem būs lielāki nekā pabalsti Latvijas iedzīvotājiem, taču publikai ir jāredz, ka šī nauda nenāks tieši no Latvijas budžeta. Puse no saņemtās naudas, acīmredzot, segs bēgļu pabalstus pirmo 12 mēnešu periodā. Kas notiks ar otro daļu ES fonda naudas? Par to mediji un sabiedrība neinteresējas.

Bēgļu uzņemšana piedāvā Latvijai lielisku iespēju sākt mācīties, ko nozīmē integrēt atšķirīgus sociālos slāņus vienotā sabiedrībā. Iespējams, šis process ir sasteigts, tomēr tas nenozīmē, ka lemts neveiksmei. Mēs varam mācīties no citu valstu pieredzes un integrācijas politikas kļūdām. ES piedāvā gan finansiālus, gan informatīvus resursus, kurus būtu tuvredzīgi neizmantot. Ir jācenšas saprast, ka tieši šāds atpalicis rasisms, noskaņojums pret jebkādu citādību, padara mūs nabadzīgus ne tikai emocionāli, bet galu galā arī finansiāli. Aicinu Latvijas valsts iedzīvotājus kļūt mūsdienīgiem, pieļaut citādo un atšķirīgo savā dzīvē un būt atvērtiem arī uzreiz neizprotamām lietām.

Šajā rakstā aplūkoju argumentu, ka Latvija nav gatava bēgļu integrācijai. Piekrītot vienai šī argumenta daļai, centos atklāt cēloņus integrācijas politikas neveiksmēm Latvijā. Argumentēju, ka līdzšinējā negatīvā pieredze nav pietiekams iemesls noskaņot sabiedrību pret bēgļu uzņemšanu un ka neizmantot ES resursus ir, vienkārši sakot, idiotiski.