Pastāv uzskats, ka skolā bērni mācās un skolotāji māca. Vai vispār ir iespējams kādam kaut ko iemācīt? Jūs teiksiet: "Bērns jāmāca lasīt!" Taču, iespējams, ar interesi skatoties apkārt, bērns pats var iemācīties burtus, protams, ar pieaugušo palīdzību. Tātad, lai bērns iemācītos lasīt, jārada labi apstākļi viņa attīstībai, nevis kaut kas speciāli jāmāca.

Atļaušos apgalvot, ka cilvēka attīstība notiek pati no sevis. Līdzīgi kā aug koks, jo tas ir ģenētiski iekodēts. Bērns pats sāk rāpot, pats sāk staigāt, pats sēsties uz podiņa, jo redz, kā citi to dara. Kamēr bērns ir emocionāli dzīvs, viņš nemitīgi izpēta pasauli, eksperimentē, mācās. Pasaule ir smaržīga, krāsaina, interesanta. Ir milzum daudz aizraujošu lietu, ko darīt.

Ko bērns reāli iemācās skolā?

Viņš iemācās noteiktu sociālo lomu, un tā neapzināti veidojas bērna personība. Bērns var iemācīties būt drošs vai bailīgs. Viņš var iemācīties uzņemties iniciatīvu vai padoties. Argumentēt savu viedokli vai runāt tā, kā vēlas citi. Viņš iemācās to, ka "esmu vērtība", vai to, ka "esmu niecība". Viņš var uztvert grūtu uzdevumu kā izaicinājumu un kaut ko interesantu vai kā kārtējo mocību, kas padara dzīvi aizvien grūtāku.

Tālāko dzīvi jau noteiks tas, par kādu cilvēku jaunietis ir kļuvis. Ja viņš ir mierīgs, drosmīgs, uzņēmīgs, apmierināts ar sevi un citiem, visdrīzāk, turpmākajā dzīvē viņš jutīsies pietiekoši labi un mācēs sadzīvot ar sevi, citiem un gūt panākumus. Ja jaunietis ir nedrošs, pasīvs, neapmierināts ar sevi un citiem, viņa dzīve var kļūt par grūtu, sāpīgu pārbaudījumu.

Kā realitātē izpaužas plaši lietotais teiciens "Ja labi mācīsies, tad tev dzīvē labi ies. Ja nemācīsies, kļūsi par sētnieku!"? Parasti mācīšanās asociējas ar materiāla iegaumēšanu un vērtēšanu ar atzīmēm. Manā skatījumā vērtēšanas sistēma ar atzīmēm bērnu var smagi traumēt un tikai atsevišķos gadījumos stimulēt attīstību. Traumu rada tas, ka atzīme tiek vērtēta augstāk par cilvēku. Bieži tā notiek.

Bērns atnāk no skolas, un vecāki jautā, kā gāja, bieži vien interesējoties tikai par atzīmēm. Te vainojama pagātne un sabiedrības destruktīvie stereotipi, ka panākumi (šajā gadījumā atzīme) ir svarīgāki par cilvēku. Skolas, kurās tiek iegūtas labākas atzīmes, tiek uzskatītas par labākajām skolām. Tāpēc uz jautājumu, kā tev gāja, bērns dod formālu atbildi: "Labi, dabūju astoņi literatūrā."

Bērnā var nostiprināties pārliecība, ka viņš ir labs, jo pelna labas atzīmes. Tātad – ja turpinās darīt to, ko citi uzskata par vērtību, dzīvē ies labi. Cilvēks kļūst atkarīgs no panākumu gūšanas. Turklāt panākumu kritērijus nosaka citi. Pēc 10 vai 20 gadiem cilvēks nonāk izmisumā un depresijā, jo izrādās, ka panākumi var nemaz nedot laimi, un cilvēks konstatē, ka nespēj sajust, ko viņš pats grib un kas viņam varētu dot gandarījumu.

Ne dzīvs, ne miris

Paskatīsimies uz šo jautājumu no cita skatpunkta. Uz koordinātu ass pa kreisi būs bultiņa ar nosaukumu "Dzīvā dzīve", pa labi "Formālā dzīve", pa vidu – "Ne dzīvs, ne miris".

"Dzīvajā dzīvē" cilvēks aizrautīgi dara to, kas viņu interesē, sniedz prieku, saskan ar cilvēka vēlmēm. Tas, ko cilvēks dara, citiem var patikt un var nepatikt, bet tas nav tik svarīgi. Svarīga ir dzīvošanas sajūta – izdzīvot priekus, izbēdāties bēdas, baidīties, skumt, kustēties, uzdrīkstēties.

"Formālajā dzīvē" dominē pienākums: tā ir jādara, jo tā ir pareizi, citiem tas patīk. Visticamāk, šis cilvēks būs nelaimīgāks un biežāk slimos, kaut gan formāli, iespējams, būs sasniedzis lielākus panākumus. Tāpēc katrs no vecākiem varētu padomāt, vai viņš sarunājas ar savu bērnu formāli vai reāli.

Divas dažādas komunikācijas

Formālā komunikācija: "Kā gāja skolā?" – "Labi." – "Kā ar sekmēm?" – "Viss kārtībā." Daudzi vecāki pārdzīvo, ka bērns nestāsta, kā iet skolā. Bērns jūtas viens. Vecāki izjūt dusmas, bailes, vientulību.

Reāla komunikācija: mamma un tētis stāsta, kā pa dienu gājis viņiem, ko viņi redzējuši, ko dzirdējuši un pārdzīvojuši. Daudziem vecākiem ir nepierasti stāstīt bērniem par savām veiksmēm un neveiksmēm (biežāk vecāki demonstrē formālo: "Man viss kārtībā."). Pretī arī bērns pastāsta, kā gājis viņam, ko redzējis un dzirdējis, kādu mūziku klausījies. Viņš saprot: manām domām un jūtām ir nozīme. Tavām domām un jūtām ir nozīme.

Kā bērnam iemācīt dzīvot dzīvi?

Jādzīvo sava dzīve. Jābūt blakus saviem mīļajiem, kad tas viņiem ir vajadzīgs. Mīlēt. Mīlēt nozīmē pieņemt, nevērtēt, priecāties par savu bērnu. Kopā pavadīt laiku. Ja kaut ko mācīsiet ar varu, iemācīsiet darīt pāri citiem vai ļaut darīt pāri sev. Bērns automātiski pārņem vecāku radošās un destruktīvās programmas. Nav jātērē laiks formālai mācīšanai.

Gribat, lai bērns jūs mīl, – mīliet viņu.

Gribat, lai bērns būtu godīgs, – paši esiet godīgi.

Gribat, lai bērns sporto, – sportojiet paši.

Gribat, lai bērns ir priecīgs, – paši priecājieties.

Starp citu, vai mēs, vecāki, gribētu iet tajā skolā, kurā iet mūsu bērni? Ja mēs ietu šajā skolā, kas mums būtu svarīgi? Varbūt mēs gribētu daudz draugu. Gribētu būt populāri. Varbūt būtu labi iemācīties būt stipriem, dzīvotspējīgiem, sīkstiem. Spēt priecāties par uzvaru, par piedzīvojumu, par smaidu. Spēt pārdzīvot pelēko, melno, nepanesamo. Lai vecāki ir drošā aizmugure, kad vajag. Un lai netraucē, kad nevajag.

Par veselību jeb veselumu. Ja cilvēks ir viens veselums, dzīvo saskaņā ar sevi, viņš mazāk slimo. Ja bērns spiež sevi spēlēt tenisu, jo tajā ieguldīts daudz laika un līdzekļu, un ignorē savu vēlmi nodarboties ar basketbolu, var veidoties nevesela personība. Viena cilvēka daļa dzen sevi uz tenisu, otra – ilgojas pēc basketbola un jūtas apspiesta. Šīs abas daļas nemitīgi cīnās savā starpā, novājinot cilvēku. Sekas var būt pazemināta imunitāte – bieža slimošana, traumas, cilvēks iemācās visu laiku sevi mocīt, izvēlas draugus, kuri dara pāri.

Būt veselam – tas ir nemitīgs darbs ar sevi. Jo vairāk cilvēks iemācās sajust sevi, paļauties uz sevi, jo vairāk viņš spēj reaģēt uz iekšējām un ārējām izmaiņām un pielāgoties. Just savas emocijas, just savu ķermeni, spēlēties, dejot, jokoties, būt radošam, adaptīvam, būt reālistiskam, adekvātam. Šīs īpašības nodrošina veselību. Un arī paaugstina iespēju gūt panākumus. Diemžēl panākumu gūšana var kļūt par atkarību, kas pamazām sāk ekspluatēt un iznīcināt cilvēku. To var labi redzēt, kad iet bojā diezgan jauni vīrieši – viņi pārstrādājas vai brauc pārgalvīgi un nokļūst avārijā. Atkarība var būt arī no citu vērtējuma – kad piedzimst bērns, sieva vairs nepriecājas par vīru, nevelta viņam laiku un vīrietis sāk dzert.

Kādai jābūt dzīves skolai, lai bērns izaugtu stiprs?

1. Bērnam skolā būtu jājūtas labi. Ja viņš nejūtas labi, jāpalīdz! Piemēram, ja bērnu pazemo, jāmeklē risinājums tik ilgi, kamēr problēma ir atrisināta.

2. Komunikācijai ar vecākiem jābūt tādai, lai vajadzības gadījumā bērns justos drošs lūgt palīdzību.

3. Ja bērnam mācības nesokas un tā ir problēma, jāmeklē radoši risinājumi. Kliegšana, biedēšana, sišana parasti traumē vēl vairāk. Rezultātā var sanākt naids uz mūžu un "ūdensglāzes atnešana" ir zem jautājuma zīmes.

4. Būtiski ir pozitīvie kritēriji – interese izpētīt pasauli, kaut ko mācīties, darboties, komunicēt. Bērns ir kopumā apmierināts ar sevi. Ir draugi. Intereses atbilstoši vecumam. Gribas realizēt savu potenciālu, kaut ko sasniegt, paveikt, izdarīt.

5. Negatīvie kritēriji – bērns ir nomākts. Satraukts. Bailīgs. Neko negrib. Nav draugu. Sekmes ir ļoti sliktas vai ļoti labas. Intereses šauras – tikai mācības, tikai sports, tikai draugi. Nezina, ko grib, ko negrib. Visas šīs problēmas bērnībā ir relatīvi viegli risināmas, ja vecāki ir gatavi piestrādāt un mainīt sevi. Ja cilvēks ir izaudzis ar zemu pašvērtējumu, būs jāiegulda ļoti daudz darba, lai to izmainītu.

6. Palīdzēt var tikai cilvēki, kuri paši jūtas gana labi, tiek galā ar sevi un savu dzīvi. Visefektīvāk vecāki var palīdzēt, ar savu piemēru parādot, ka dzīvē var justies gana labi. Ja vecāki nemāk priecāties, sasniegt mērķus, tikt galā ar problēmām, var palīdzēt skolotāji, treneri, draugi. Svarīgi, lai vecāki atzīst savas vājās vietas. "Es nemāku tev palīdzēt iemācīties aizstāvēt sevi. Es zinu treneri, kurš varētu palīdzēt. Nevar tā palikt, ka tev skolā dara pāri. To noteikti var atrisināt."

7. Dzīvei nav jābūt vieglai. Lai cilvēks kļūtu stiprs, daudz jāstrādā, jātrenējas, pārdzīvojumi vajadzīgi gan bērnam, gan vecākiem. Nevajadzētu baidīties no grūtībām. Grūtības adekvātā daudzumā norūda. Pārāk lielas grūtības salauž. Mērenība raksturo veselību.

8. Ja bērns jūtas gana labi te un tagad un tā daudzus gadus, visdrīzāk, viņš iekārtos sev gana labu dzīvi arī turpmāk, kad būs jau pieaudzis. Nauda, slava, sasniegumi būs papildu bonusi, kuri var būt, bet var arī nebūt.