Anita Lancmane: Kurp ved apdrošinātāju juridiskās piruetes?  (22)

Manuprāt, trāpīgs ir Latvijas Bankas monetārās pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes teiciens "Velns slēpjas detaļās".

Varu piekrist J. Abāšina teiktajam, ka Latvijas valdība, radikāli mainot nodokļu politiku apdrošināšanas jomā, kārtējo reizi paredz papildināt budžetu uz to iedzīvotāju rēķina, kuri godīgi maksā nodokļus. Taču nevaru piekrist viņa teiktajam, ka „ja mēs skatāmies uz tuvējām valstīm, tad gandrīz visur ir kaut kādi griesti. Mums šie griesti līdz šim bija 10%, kas ir diezgan daudz" un tālāk minēts, ka „cita lieta, ka samazinājumam jābūt daudzmaz saprātīgam, piemēram, Igaunijā šie griesti ir 6000 eiro gadā".

Vēršu uzmanību uz to, ko atzīst ekonomikas korifeji neatkarīgi no to ieņemamā amata vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas – Latvijas situācija ir unikāla, pateicoties tās „veiksmes stāstam", glābjot bankas uz savas valsts iedzīvotāju rēķina. Tā rezultātā Latvija zaudēja ap 250 000 nodokļu maksātāju, kas attiecīgi veido 13% no visiem iedzīvotajiem, kuriem būtu jāpiedalās pensiju fonda veidošanā. Līdz ar to šajā situācijā nekādu salīdzinājumu ar citām valstīm principiāli nevar būt.

Diemžēl tas, ka no valsts puses trūkst atbilstoša apdrošināšanas sabiedrību uzraudzība, ir finanšu bumba ar laika degli, kad apdrošināšanas sabiedrības, pelnot uz prēmijām, bet neizmaksājot vai novilcinot atlīdzību izmaksu, aizbildinoties ar neskaidriem apdrošināšanas līguma formulējumiem, vai tagad jaunu tendenci – aizbildinoties ar uzsāktu kriminālprocesu pret vainīgo, kas nav apdrošināšanas ņēmējs, faktiski, iespējams, šādā veidā sedz savus zaudējumus, kas radušies citās Rietumeiropas valstīs.

Arī pašreizējie ierosinājumi nodokļu reformas jomā ir juridiska akrobātika, kas īsti apdrošināšanas ņēmēju interesēs nestrādā. Atgādinu, ka, lai glābtu pensijas fondu, valdība ir veicinājusi iedzīvotāju uzkrājumu veidošanu vecumdienām, nosakot 10% nodokļu samazinājumu no gada bruto ieņēmumiem, kas veikti, veidojot uzkrājumus trešajā pensiju līmenī un dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu veidošanu. Citiem vārdiem sakot, atbalstīja to Latvijas iedzīvotāju daļu, kuri ne tikai papildina budžetu nodokļu veidā, bet arī veido rezervi vecumdienām, lai nebūtu jālūdz sociālā palīdzība no valsts.

Līdz ar to, samazinot nodokļu atvieglojumu likmi, kā ierosina Abāšina kungs, varētu tikt apkrāpta tieši šī iedzīvotāju daļa, nevis nodokļu nemaksātāji. Kāpēc apdrošināšanas sabiedrībām ir izdevīgs šāds ierosinājums?

Lai saņemtu nodokļu atlaidi, dzīvības apdrošināšanas līgumam ar uzkrājumu veidošanu jābūt noslēgtam vismaz uz pieciem gadiem. Šis līgums tiek konstruēts tā, ka no katras iedzīvotāju iemaksātās summas apdrošināšanas sabiedrība nekavējoties atskaita sev tā saucamās „apkalpošanas (administratīvās) izmaksas", kas ir vairāk nekā procenti par uzkrājumu. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotājs vēl piemaksā, ka apdrošināšanas sabiedrība pēc saviem ieskatiem lieto viņa naudu visu apdrošināšanas periodu.

Šajā situācijā apdrošināšanas ņēmēja vienīgā interese veidot uzkrājumus nebaltām dienām ir valsts garantētie nodokļu atvieglojumi.

Abāšina kungs pareizi norāda, ka, samazinot vai pilnībā atceļot nodokļu atvieglojumus, iedzīvotāji masveidā sāks lauzt dzīvības apdrošināšanas vai pensijas trešā līmeņa līgumus, un apdrošināšanas sabiedrības cietīs zaudējumus kā tas bija banku gadījumā, kad iedzīvotāji masveidā izņēma ieguldījumus.

Taču, ja valsts VIENĀDI aizsargā kā iedzīvotāju intereses, tā apdrošināšanas sabiedrību intereses, tad vienlaikus ar izmaiņām nodokļu politikā, kas skar apdrošināšanu, valstij ir jāatceļ nosacījums, ka, ja iedzīvotājs lauž iepriekšminētos līgumus pirms piecu gadu termiņa, tad viņam nav jāatmaksā valsts budžetā izmaksātās summas, ko viņš saņem no VID par pārmaksātiem nodokļiem. Tāpat ar likumu ir jānosaka par pienākumu apdrošināšanas sabiedrībām veikt izmaiņas jau noslēgtajos līgumos, paredzot atcelt apdrošināšanas līgumos noteiktās soda naudas par pirmstermiņa līgumu laušanu.

Citādi var izveidoties situācija, ka nodokļu maksātājiem nebūs nepieciešamās naudas, lai atmaksātu VID jau izmaksātās summas, un VID atkal būs iespēja piedzīt no iedzīvotājiem soda naudas par kavēšanos. Vai arī iedzīvotājs būs ķīlnieks un piecus gadus turpinās piemaksāt apdrošināšanas sabiedrībām par savu naudu, kas ir tās rīcībā.

Iespējams, mans redzējums nav perfekts, tomēr ceru, ka valdība un apdrošinātāji sadzirdēs arī šo viedokli, jo minētā iecere ir teju vai vēl viltīgāka juridiskā piruete par atsevišķu apdrošinātāju atrunām un nevēlēšanos izmaksāt privātpersonām un juridiskajām personām atlīdzības, kas tām pienākas.