Pēc baleta intervijā telekanālam Rossija 24 viņi atbildēja uz žurnālista jautājumu, vai tā ir taisnība, ka viņi šķiras. Ludmila Putina teica: "Jā, var teikt, ka tā ir civilizēta šķiršanās."" http://ru-lenta.com/news/razvod-putina-s-zhenoi-i-alina-kabaeva-0000120276.html
2011. gada decembrī – laikā, kad Maskavā sākās masu protesti pret Vladimira Putina atgriešanos prezidenta amatā, – Krievijas Jaunatnes lietu federālās aģentūras vadītājs Vasilijs Jakemenko uzrunāja jaunus aktīvus Kremļa atbalstītājus ar šādu metaforu: "Iedomājieties, ka valdība ir vīrs, bet mēs visi, sabiedrība, esam viņa sieva.
2000. gadā mūsu sabiedrība par viņu nobalsoja un teica: Vladimir Vladimirovič, esiet mūsu vīrs, rūpējieties par mums, sargājiet mūs un dodiet mums darbu!" Šo uzrunu dzirdēja kāds žurnālists, kurš inkognito piedalījās Jakemenko seminārā. Kāds cits jaunais Kremļa aktīvists, kuru es intervēju ap to pašu laiku, teicās dzirdējis to pašu metaforu no Kremļa bijušā galvenā ideologa Vladislava Surkova mutes.
Šī laulību metafora gan nebija izskanējusi plašākā auditorijā – līdz pat brīdim, kad prezidents Putins pēkšņi atzinās, ka viņš un viņa sieva, ar kuru laulībā nodzīvojis gandrīz trīsdesmit gadu, šķiras, tā apstiprinot gadiem ilgās baumas, ka viņi nedzīvo kopā. Lūk, kā Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atbildēja uz jautājumu, vai Putins plānojot precēties vēlreiz: "Viņa dzīve nekādā veidā nav saistīta ar ģimenes attiecībām, tā ir saistīta tikai ar to atbildību, kuru viņš nes kā valsts vadītājs."
Putina publiskais paziņojums par šķiršanos bija jo īpaši mulsinošs novērotājiem Rietumos, kur līdzīga valsts vadītāja atzīšanās parasti beidzas ar skandālu, kas apdraud viņa atbalstu sabiedrībā. Kā ziņa par Putina šķiršanos ietekmēs viņa politisko reitingu?
Šķiršanās sakrita arī ar dažāda rakstura sociāli konservatīvām likumdošanas iniciatīvām Krievijas domē. Likumdevēji pieņēma likumu, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu, un atskanēja pat priekšlikums ieviest naudas sodu laulātiem pāriem, kas vēlas šķirties. Vai Krievijas prezidenta šķiršanās neizraisīs nosodījumu valstī, kur politiskais klimats kļūst arvien konservatīvāks, kur ideologi arvien skaļāk piesauc ģimenes vērtības un kur Krievijas Pareizticīgā baznīca arvien aktīvāk izsakās par sociāliem un politiskiem jautājumiem?
Krievijas valsts galvas neaizskaramais svētums piešķir viņa laulībai īpašu nozīmi: tā ir punkts, kurā svētais mīts par Krievijas prezidentu satiekas ar cilvēku, vārdā Vladimirs Putins.
Ņemot vērā laulības metaforas plašo lietojumu, ir grūti turēties pretī kārdinājumam uzlūkot Putina šķiršanos par oficiālās propagandas taktisku gājienu. "Nostiprināsies tāda prezidenta tēls, kurš strādā savai valstij, domā par valsti un ir ar to salaulājies," medijiem teica politikas eksperts Vladimirs Slatinovs, pievienodamies daudziem citiem līdzīgiem komentāriem. Bet, ja šķiršanās paziņojuma izteikšanai varbūt arī apzināti tika izvēlēts politiski izdevīgs brīdis, pati šķiršanās noteikti nebija politiskas ideoloģijas rezultāts. Tomēr tā bija šīs ideoloģijas atspulgs. Un šeit būtu interesanti palūkoties uz dažām zināmām Putina laulības dzīves šķautnēm.
Vladimira Putina un vēl jo vairāk viņa sievas Ludmilas privāto dzīvi klāj noslēpumu plīvurs. Ir maz skaidri zināmu faktu, tikai baumas, kas klejo un šad tad ierauga dienas gaismu dzeltenajā presē: ka Putinam ir romāns ar vingrotāju Alīnu Kabajevu vai ka Ludmila ir aizgājusi klosterī. Tā kā šīs baumas var būt, bet var arī nebūt patiesas, kavēties pie tām nav lielas jēgas. Ja tās arī kaut ko nozīmē, tad tikai kā lielāka mīta blakusparādības.
Tomēr, uzmanīgi lasot Ludmilas Putinas publicētās intervijas, parādās daudz interesantākas lietas: viņu attiecības bija veidotas gandrīz pilnībā uz vīra nosacījumiem. Ludmila atcerējās epizodi no laika pirms kāzām, kad kādās viesībās Vladimiram tik ļoti nepatika viņas uzvedība, ka viņš vienā mirklī šīs attiecības pārrāva. Pēc kāda laika viņš tikpat pēkšņi pie viņas atgriezās, apliecinādams faktu, ka viņš atkal parādījies viņas dzīvē, ar zīmīti, kurā nosauca Ludmilu par savu "draudziņu". Uz viņa bildinājumu Ludmila atbildēja ar lēnprātīgu "jā, tu man esi vajadzīgs", kas krievu valodā vairāk izsaka pakļaušanos nekā mīlestību.
Fakts, ka visā viņu laulības laikā Putins bijis auksts un distancēts un ka viņš nav palīdzējis Ludmilai mājas darbos, nav īpaši interesants – tā ir tipiska viņa paaudzes krievu vīriešu uzvedība. Bet, lai arī arhetipiskā padomju laulība bija daudz tradicionālāka dzimuma lomu nozīmē, sievietei tā piedāvāja kompromisu, kas, vismaz raugoties no Rietumu cilvēka viedokļa, bija pretrunā ar patriarhālo stereotipu: laulības attiecībās padomju sievietei, kas bieži vien bija galvenā pelnītāja ģimenē, varēja būt daudz lielāka teikšana. Tajā pašā laikā šķiršanās Padomju Savienībā bija krietni pierastāka parādība nekā Rietumos.
Šādā kontekstā visai pārsteidzoša liekas Ludmilas acīmredzamā nespēja pateikt "nē" un vēl jo vairāk – sevis attēlošana par upuri laulāto kopdzīves ainā.
Lai arī viņas stāsti par ģimenes dzīvi publiskajā telpā ir pieejami jau vismaz desmit gadus, paziņojums par šķiršanos pieaugošas politiskās spriedzes laikā aizskāra kādu īpaši satraucošu stīgu. Blogeri un kritiķi sāka tiražēt Ludmilas laulības dzīves stāstus kā sava veida līdzību par sabiedrību, kas cenšas atbrīvoties no vardarbīga vīra. Ludmila Petranovska, ievērojama ģimenes psiholoģe, šīs, viņas vārdiem sakot, patoloģiskās attiecības, kurās vīrs vardarbīgi tiecas iznīcināt sievas identitāti, izmantoja, lai uzdotu jautājumu visai tautai: ja Krievija gribētu šķirties no sava vīra, kāds būtu tās meitas vārds?
Paradokss bija tāds, ka pat kritiķu balsīs viegli varēja saklausīt to pašu līdzatkarības un upura noti: jautājums ir nevis par to, ka sabiedrībai nekāds vīrs vispār nav vajadzīgs, bet gan par to, ka tai ir vajadzīgs gādīgāks, ģimeniskāks vīrs. Putina šķiršanās tādējādi bija sociāli pieņemama divos līmeņos: personīgajā līmenī viņš beidzot bija godīgs pret savu sievu, ļaujot tai aiziet, un oficiālās propagandas līmenī viņš pasvītroja savu (burtiskā nozīmē) valstij pielaulātā vīra lomu.
Ko tādā gadījumā lai saka par Krievijas domes sociāli konservatīvajām likumdošanas iniciatīvām? Un kā šis laulības mīts sadzīvo ar aizvien naidīgāko attieksmi pret homoseksuālismu?
Krievijai meklējot savas saknes, augšā tiek celtas arī senās tradīcijas, kur valdnieks tika uzlūkots kā tautas laulātais vīrs, kas iet roku rokā ar dažādu Rietumu "inovāciju" noraidījumu – un homoseksualitāti daudzi uztver tieši kā vienu no šādām inovācijām. Bet Krievijas senās tradīcijas ietver arī priekšstatu par valsts galvu, kurš vienlaikus ir arī nevis vienkārši baznīcas galva, bet virs tās. Krievu valdniekam pieņemama bija pat de facto šķiršanās. Tā bija ierasta lieta Rurika dinastijā, kuras viens no pēdējiem valdniekiem Ivans Bargais četras no savām astoņām sievām aizsūtīja uz klosteri, kad viņam ievajadzējās jaunu. Tāpat arī Pēteris Lielais, par spīti savai valsts rietumnieciskošanas kampaņai, nesmādēja šo tradīciju, kad tā viņam bija noderīga.
Visbeidzot, nav nemaz jālūkojas tik tālā pagātnē. Pietiek paskatīties uz Padomju Savienības pēdējā vadītāja Mihaila Gorbačova sievu Raisu, lai redzētu, kas notiek, kad Krievijas valdnieks izturas pret savu sievu kā līdzīgs pret līdzīgu: viņa tika izsvilpta. Kā izteicās kāda krievu sieviete, nepatika pret Raisu bija emocijas, kas robežojās ar greizsirdību: "Viņš ir prezidents. Kas viņai ar to ir kopīgs?"