Anna Auziņa: Svētā no tumsas  (3)

Par to, kas ir māte Terēze, mūsdienās nevienam nav īpaši jāstāsta. Viņas paveiktais ir zināms visā pasaulē, un ir pieejamas vairākas grāmatas par Kalkutas svētās dzīvi. Taču pērnā gada nogalē latviski iznākusī "Māte Terēze. Nāc, esi mana gaisma" (skat. šeit) ir pārsteidzoša. Tajā lasāmas mātes Terēzes vēstules un dienasgrāmatas fragmenti, ko apkopojis un komentējis priesteris Braiens Kolodijčuks. Līdz šo dokumentu publicēšanai pat vistuvākajiem līdzgaitniekiem nekas nebija zināms par mātes Terēzes iekšējām ciešanām un ticības grūtībām, kuras viņa pati dēvēja par "tumsu". Šis jaunais aspekts bija gards kumoss kritisku viedokļu paudējiem laicīgajos medijos, kuri nekavējās pasludināt, ka "māte Terēze, izrādās, neticēja Dievam."

Patiesībā Kalkutas svētās garīgā dzīve sasniedza visā kristietības vēsturē tikai nedaudziem pieejamus dziļumus, vienlaikus būdama tik sirsnīgi cilvēciska, ka esmu pārliecināta - tā kaut kādā ziņā ir saprotama arī "parastajiem cilvēkiem", tostarp tiem, kas ticību nepraktizē. Vēlos piedāvāt ¼ Satori lasītājiem savas laja pārdomas par lasītā aktualitāti.

Aicinājums

Mātes Terēzes rakstīto caurvij divas galvenās tēmas - pārliecība, ka viņa pilda Dieva gribu, un liecība par dziļu tumsu viņas dvēselē.

Runājot par pirmo, ir saviļņojoši lasīt, cik agri mazā Agnese Gondža Bojadžiu ir apzinājusies savu sūtību un cik konkrēti tā izvērtusies turpmāk. "Jau kopš piecarpus gadu vecuma, kad Viņu [Jēzu] pirmoreiz saņēmu, manī mājo mīlestība pret dvēselēm." (29.lpp.) Divpadsmit gadu vecumā meitene jau vēlējās kļūt par misionāri, astoņpadsmit gadu vecumā iestājās klosterī un devās uz Indiju, "cerēdama izglābt daudz dvēseļu" (29.lpp.), lai vēl pēc 18 gadiem saņemtu tiešu Kristus uzrunu par tālāko uzdevumu.

Tiesa, līdzīgi scenāriji raksturīgi arī vairākiem citiem svētajiem, taču atšķirīgu laikmetu dēļ man tie nekad nebija likušies tik reāli, turklāt es (tāpat kā daudzi no jums, un, starp citu, arī Romas Katoļu baznīca) allaž esmu atturīgi izturējusies pret "balsīm un vīzijām" (114.lpp.). Taču māte Terēze savā misijā ir bijusi tik racionāla, ka, uzzinot tuvāk par viņas darbu, nav iespējams neiedegties ziņkārē, kas viņu pamudinājis to visu sākt.

"Ceru, ka man būs aicinājums," - saka piecpadsmitgadīgā Kordēlija vienā no man svarīgākajiem romāniem - Ivlina Vo "Atkal Braidshedā" (grāmata par draudzību, mīlestību, reliģiju, ģimeni, šķiršanos, homoseksualitāti, alkoholu un citām interesantām lietām). Uz galvenā varoņa neizpratnes pilno jautājumu, ko tas nozīmē, viņa atbild: "Tas nozīmē, ka es varēšu būt mūķene. Ja nav aicinājuma, tad nekas neiznāk, bet ja ir aicinājums, tad no tā vaļā netiek, kaut arī nevar to ciest." [1]

Puisis ilgi neiztur "šīs klostera pļāpas", un, domāju, vairumam lasītāju tādas runas izklausās svešādas. Taču arī laicīgi orientētie ļaudis aicinājumu mēdz saņemt - un nav obligāti dzirdēt galvā Jēzus balsi, kā tas notika ar māti Terēzi. Tā var būt gluži vienkārši iekšējā nepieciešamība kalpot pasaulei tai veidā, kādā nu katram paredzēts. Teoloģijā parasti tiek uzsvērts, ka aicinājums var būt uz garīgo kārtu vai uz kalpošanu laicīgajā pasaulē, visbiežāk ģimenē, taču te ietilpst arī iespējamā profesionālā vai sabiedriskā darbība - kaut kas tāds, ko nepildīdams, cilvēks jūtas nelaimīgs un pat gribēdams netiek no tā vaļā.

Tā māte Terēze, saņēmusi nākamās pakāpes aicinājumu - pamudinājumu iet vēl tālāk un no salīdzinoši ērtas dzīves klostera sienās doties pie vistrūcīgākajiem ļaudīm ielās, vairākkārt uzsver, ka neuzskata sevi par piemērotu uzdevumam, kuram izraudzīta. Viņa raksta, ka patiesībā ir ļoti jūtīga, mīl komfortu, viņai patīk skaistas lietas (180.lpp.). "Es bieži esmu centusies pārliecināt mūsu Kungu iet un meklēt citu dvēseli - nesavtīgāku, stiprāku, bet Viņam, šķiet, patīk mans apjukums, vājums." (112.lpp.)

Vai jūs zinājāt, ka Romas Katoļu baznīca mistisku garīgu pieredzi vērtē pēc tālākā redzamā rezultāta? Lasot par mātes Terēzes darba augļiem, man ne mirkli nerodas šaubas, ka to visu patiešām darījis Dievs. Viņas dzīve un rakstiskās liecības ir pārliecinošs piemērs redzamai Dieva gribas izpausmei caur cilvēkiem - viņu domām, darbiem un savstarpējām attiecībām. Grāmata palīdz saprast, ka gaidītās atbildes uz būtiskiem jautājumiem var nebūt meklējamas ilgstošās meditatīvās pieredzēs vai simboliski tulkojamās zīmēs, ka Dieva griba var nebūt nemaz tik viltīgi slēpta un nenolasāmi abstrakta, ka tā reāli un saprotami izpaužas  cilvēka paša domās vai citu vārdos un rīcībā. Tādējādi šī pieredze var stiprināt tos, kas meklē un domā, ka neatrod. Tajā pašā laikā māte Terēze pati lielu daļu mūža garīgi cieš, sāpīgi sajuzdama šķietamu Dieva klātneesamību.

Tumsa

"Bieži notiek tā, ka tie, kas veltī savu laiku tam, lai iedegtu gaismu citos, paši paliek tumsā," māte Terēze raksta savas kopienas priekšniecēm (259.lpp.), taču viņa rūpīgi slēpj, ka tas skar viņu pašu. Šis kodolīgais citāts var attiekties ne vien uz misionāriem, bet arī uz citiem gaismas nesējiem plašākā izpratnē.

Domājot par māti Terēzi, daudziem varētu būt grūti saprast, kā tad grāmatā daudzkārt minētā garīgā tumsa īsti izpaudās. Lai nu kurš būtu tādā mērā dzīvojis saskaņā ar Dievu kā māte Terēze. Tomēr izrādās, laimīgā Viņa klātbūtnes sajūta ir pavadījusi māti Terēzi mazāk par pusi mūža un sasniegusi kulmināciju laikā, kad viņa tika aicināta pamest klosteri, lai rūpētos par vistrūcīgākajiem. Savukārt atlikušos gadus viņa darījusi savu svētīgo darbu, pati praktiski nejūtot ticības sniegto iepriecinājumu.

Sākotnēji es nevarēju pat iztēloties, kādas tieši bija viņas dvēseles ciešanas un ko ietver tādas izjūtas kā "tumsa" vai "sausums". Taču tad es padomāju pavisam vienkārši: cilvēki Dieva mīlestību sajūt galvenokārt caur citiem cilvēkiem, savukārt Viņa klātneesamības psiholoģiskā izpausme visticamāk ir jušanās nemīlētam. Katra indivīda dzīvē ir gan konkrēti esoši, gan tikai iespējami cilvēki, kuru mīlestības mēs alkstam, bet ne vienmēr saņemam vai jūtam, ka saņemam. Šī sajūta var būt gan objektīva, respektīvi, pasaulē ir daudz patiešām citu ļaužu nemīlētu radību; gan arī daļēji vai galēji subjektīva, un tad ir grūti atšķirt, vai mums liekas, ka Dievs mūs nemīl tieši, vai arī, ka nemīl pastarpināti, caur citiem cilvēkiem. Interesanti, ka šī jušanās nemīlētam ir iedvesmojusi neskaitāmu brīnišķīgu mākslas darbu tapšanu, kas savukārt veldzējuši daudzas dvēseles.

Māte Terēze savas garīgās ciešanas turēja dziļā slepenībā, apzinājās to nozīmi un dāvāja mīlestību ar smaidu sejā, taču viņai nebija svešas emocijas, kādas cilvēki palaikam izjūt attiecībās ar saviem tuvākajiem. Vēstulēs lasāms, ka viņa, piemēram, noskumst, kad garīgais vadītājs aizmirst viņas vārda dienu, un sāpīgi pārdzīvo, kad jāšķiras no biktstēva, kuram viņa spēja uzticēties, vai no klostera māsām, kurām jau paguvusi pieķerties. Māte Terēze saprata šādu pārdzīvojumu neizbēgamību un uztvēra tos kā upuri, taču skaidrā attieksme neatcēla mums visiem labi saprotamas sāpes.

"Tumsas" dažkārt gluži cilvēcisko dabu var nojaust arī pēc tām vēstulēm, kurās runa ir par citiem. "Esiet laipnas viena pret otru," māte Terēze raksta māsām. "Labāk būt laipnam un kļūdīties, nekā būt nelaipnam un darīt brīnumus. [...] Tikai viena vārda, viena skatiena, vienas pārsteidzīgas rīcības dēļ tavas māsas sirdi piepilda tumsa."(207.lpp.)

Neaizmirsīsim, ka savā ikdienā māte Terēze redzēja ļoti daudz ciešanu. Gluži ķermenisku ciešanu, kas nebūt ne visas bija remdējamas, bet vēl vairāk pamestu, nevajadzīgu un nemīlētu dvēseļu ciešanu. Vairumam ļaužu šādā situācijā būtu tikai dabiski zaudēt ticību Dievam. Mātes Terēzes ticība nekur nepazuda, taču tā vairs nesildīja viņas dvēseli - viņai nācās pašai izjust to cilvēku garīgo realitāti, kuriem kalpoja. Ilgus gadus, apliecinādama Dievu citiem, viņa iekšēji juta vienīgi tukšumu, vientulību un atraidījumu, ko padziļināja tas, ka visbiežāk viņa nespēja runāt par savu stāvokli pat ar garīgo vadītāju, vai arī nesaņēma atbildi. "Jūs, tāpat kā Viņš [Jēzus], ievērojat klusuma ceļu." (206.lpp.)

Arī pati viņa šai ziņā izvēlējās klusuma ceļu un vēlējās, lai viņas attiecības ar Dievu vismaz dziļākajos aspektos netiktu publiskotas. Māte pazemībā lūgusi savus garīgos vadītājus iznīcināt viņas vēstules, lai netiktu pievērsta uzmanība viņas pašas personībai, taču priesteri to nav uzdrīkstējušies, un daļu no rakstītā izdevies saglabāt.

Ēnā palikt acīmredzot vēlējies arī priesteris Braiens Kolodijčuks, bez kura plašajiem skaidrojošajiem komentāriem stāsts nebūtu uztverams un kurš būtu uzskatāms par grāmatas autoru, taču norādīts kā sastādītājs un redaktors. Braiens Kolodijčuks bija mātes Terēzes draugs un vēlāk Vatikāna darba grupā strādāja pie tā, lai māti Terēzi pasludinātu par svēto. Darba gaitā viņš iepazinis lielu daudzumu viņas privātās sarakstes, tostarp dokumentus, par kuru saturu pasaule nebija zinājusi.

Romas Katoļu baznīcas vēsturē jau agrāk vairāki svētie ir pieredzējuši līdzīgu fenomenu, kuram visdrīzāk ir dvēseles attīrīšanās nozīme. Svētais Jānis no Krusta to dēvēja par "tumšo nakti". Taču mātes Terēzes stāsts, lai arī garīgi nebūt nav vienkāršs, spēj uzrunāt tieši ar savu praktisko īstenību. Te nav nekā sakāpināti metafiziska; viņas garīgā pieredze tās acīmredzamā rezultāta dēļ ir reāli ticama, tāpēc kalpo kā īpaši pārliecinoša liecība par Patiesību visai pasaulei.