Izvēle būt par līderi
Man bieži jautā – vai par līderi piedzimst? Jā, dažreiz ir novērojams zināms īpašību kopums, ko radījusi iepriekšējā pieredze, piemēram, bērnības, skolas laika iespējas un citi apstākļi. Tas savukārt var radīt noteiktu īpašību apvienojumu un uzvedības modeli, kas palīdz vai kavē līderim nepieciešamo īpašību attīstīšanos, taču pasaules zinātnieki ir vienisprātis, ka par līderi nav jāpiedzimst – par tādu kļūst. Tas nozīmē, ka būt par līderi ir izvēle.
Ir jāapzinās, ka gribas kļūt par līderi, un jāvēlas attīstīt savas prasmes. Šis ir ļoti svarīgs solis – motivācijai jānāk no sevis. Pašam ir jāgrib vismaz drusciņ – parasti situācija ir tāda: vadītājs atnāk ar piedāvājumu un saka: "Tu esi foršs eksperts, man patīk, ka tu apzinīgi ievēro termiņus, tev ir labas attiecības ar kolēģiem. Vai tu negribi nākt par vadītāju?" Ja nedaudz gribas, bet ir bail, ir jāriskē, jo tādas iespējas nav bieži. Bet tas, ka visiem jākļūst par līderiem, ir mīts – mūsdienu darba tirgus novērtē augsta līmeņa ekspertus: ne katram kareivim vajag kļūt par ģenerāli.
Svarīgākie faktori ir darbs, prakse, pieredze, neatlaidība, uzdrīkstēšanās. Līderība ir dažādu prasmju komplekts, un lielākā daļa no tām ir iegūstama mācoties. Protams, vieglāk ir tiem, kas jau bērnībā uzņēmušies atbildību, pagalmā organizējuši bērnus, it īpaši tad, ja tas ir sanācis viegli un ar labu atgriezenisko saiti. Bet starta pozīcijai nav tik lielas nozīmes kā tam, ka cilvēks izvēlas mērķtiecīgi ar to strādāt.
Apzināties stiprās un vājās puses
Otrais solis ir analīze – izpētīt situāciju un sevi. Saprast, kas ir manas stiprās puses, ko jau es protu līderības jomā, kas ir tās lietas, kas man ir jāattīsta. Te noteikti palīdzēs proaktīva atgriezeniskās saiknes ievākšana no citiem – kolēģiem, padotajiem, vadības. Jāsaņemas tieši uzprasīt: "Ko, tavuprāt, es daru pareizi? Ko nepareizi?" Tas ir diezgan sarežģīti, tā ir māksla – pajautāt, jo cilvēki, īpaši latvieši, bieži izjūt neērtību, taču arī mūsu kultūra aizvien vairāk virzās uz to, ka kļūstam atklātāki. Un ir jāmāk sadzīvot ar atgriezenisko saikni arī tad, ja tā ir negatīva. Līderim ir jākāpj ārā no komforta zonas un jādomā plašāk. Te var palīdzēt koučs. Ja tas ir starptautisks uzņēmums, var domāt arī par mentoringu – prasīt no citiem vadītājiem padomu, pieredzes stāstus.
Lai kļūtu par līderi, sākumā nemaz nav jākļūst par vadītāju. Līderības prasmes var trenēt, uzņemoties atbildību, piemēram, studentu pašpārvaldē, vadot grupu darbu. Līderības prasmes saistās ar cilvēku motivēšanu, koordinēšanu, iesaistīšanu – to var darīt arī tad, ja formāli neesi vadītājs.
Klasisks stereotips, kas iesakņojies daudzu apziņā, – līderi ir ekstraverti. Tā nav. Jā, ekstraversija var palīdzēt amata dabūšanas brīdī, darba intervijās, – cilvēks sevi labāk parāda uz āru, taču uz ikdienas darba sniegumu tam nav nekādas ietekmes. Abi tipi (ekstravertie un intravertie) līderībā uzrāda vienādu sniegumu. Labu līderi no slikta atšķir izlēmība un spēja pieņemt lēmumus – tam ar temperamentu nav nekāda sakara.
Es ļoti bieži savā ikdienas darbā redzu, ka ir gudri, ļoti analītiski vadītāji, bet viņiem vienmēr gribas iegūt vairāk informācijas – viņi svārstās, redz vairāk risku, un viņiem ir grūti pieņemt lēmumus. Izcilu līderi raksturo spēja izlemt. Svarīga ir arī spēja iesaistīt citus – mūsdienās vide ir tik sarežģīta, ka vienam cilvēkam vienkārši nav kapacitātes visu apgūt, ir jākonsultējas, jāiesaista komanda. Nepārvērtējama ir spēja pielāgoties mainīgajām prasībām – to īpaši novērojām 2008. gada krīzes laikā un pēc tam, kad tirgus bija ļoti aktīvs, – klienti nāca pie uzņēmuma, galvenais bija klientu apkalpošanas serviss. Tagad tirgus vairs nav tik aktīvs – pašiem jābūt proaktīviem, jāpārdod, jāmeklē klienti. Labs līderis būs spējīgs piemēroties gan vienai, gan otrai situācijai bez liekas panikas.
Viena no svarīgākajām līdera īpašībām ir godīgums un uzticamība – līdera komandai jābūt pārliecinātai, ka šis ir cilvēks, uz kuru var paļauties bez atlikuma. Tikai atklāts, godīgs līderis, kas neattiecina visus panākumus tikai uz sevi un lepojas arī ar kolektīva sasniegto, spēs vadīt un iedvesmot savu komandu. Tāpat labam līderim ir jāredz viss laukums un jāprot savilkt kopā cilvēkus no dažādiem departamentiem.
Būt stratēģim
Treškārt, jāsāk kaut ko darīt – definēt attīstāmās jomas, noteikt, kas ir prioritāte un kādā veidā es to attīstīšu. Piemēram, ja vadītajam lieliski padodas komunikācija, bet nepadodas analīze vai stratēģiskā domāšana vai grūti izteikt kritiku, tad ir jāsaprot, kura no šīm lietām ir vissvarīgākā uzņēmuma attīstībā, un ar to jāstrādā. Prioritātes jāveido no otrajā solī konstatētā. Nevar strādāt ar visu uzreiz.
Ja runājam par līdera pienākumiem, tad viena no svarīgākajām ir viņa stratēģiskā funkcija – viņš ir tas, kas ierauga virzienu, kurā jāiet visam uzņēmumam. Viņam aktīvi jāpiedalās lēmumu pieņemšanā, un viņš ir pēdējā instance, kas pieņem lēmumus gan par iekšējām lietām, gan ārējām. Tāpat svarīga ir arī līdera loma informācijas jomā – atbildība par to, ko un kā uzņēmums komunicē gan iekšēji, gan ārēji.
Vadītājam atkarībā no sava līmeņa mēdz būt arī atšķirīgas funkcijas – ja līderis ir zemāka līmeņa vadītājs, viņš bieži vien būs arī profesionālis savā jomā, kas dara arī ikdienas lietas. Jo augstāk pa karjeras kāpnēm viņš kāpj, jo svarīgākas kļūst tieši vadības funkcijas. Latvijā vadītāji bieži grēko, jo viņiem ir grūti atteikties no profesionālajām lietām – deleģēt, pilnvarot, viņiem pašiem patīk risināt ekspertu problēmas, jo to dēļ jau viņi šo karjeru ir izvēlējušies, bet, virzoties karjerā, ekspertu problēmas arvien sarūk un parādās vadītāja izaicinājumi – globāli lēmumi, stratēģijas, prioritātes. Līderis var un spēj deleģēt uzdevumus un arī uzticēties komandai.