Nu ziniet ! Obligāto dziedāšanu skolu programmās var iekļaut vienīgi Izglītības un zinātnes ministrija, nevis Dziesmusvētku skatītāji un Tarja Halonena. Turklāt, ir bērni, kuriem patīk labāk zīmēt, nekā dziedāt, ir bērni, kuri vispār nemāk meldiņu noturēt. Ja dziedonis Valdis sadomājis viņus visus korī sadzīt, droši vien prātīgāk būtu rakstīt iesniegumu attiecīgajai ministrei Tatjanai Koķei, nevis taurēt savu dižo domu Mežaparka priežu galotnēm.
Manai ausij šī doma arī bija vienīgā, ko saklausīju valsts vadītāja runā. Pārējais teksts: "Mēs satiekamies šeit, lai saplūstu vienā balsī", "Drosme nozīme ticību un pārliecību", "Kopā mums izdosies!", "Šie svētki ir, lai vienotu mūsu tautu nākotnei."
Skatījos uz cilvēkiem sev apkārt un neredzēju nevienu, kuru teiktais kaut kādā mērā būtu aizskāris.
Protams, vēl komiskāk būtu, ja Valdis mēģinātu apgalvot, ka "Mēs esam diženi, mēs esam vareni". Ne viņš kāds Vaira, ne suģestijas meistars, tomēr kaut ko prātīgu cilvēkiem jau nu varēja pateikt. Kaut ko tādu savu - zatlerisku. Kāda jēga kancelē kāpt, ja vari vienīgi norunāt, ka dienā spīd saule, bet naktī mēness?
Neticu, ka prezidenta runu būtu rakstījis kāds no viņa preses padomniekiem. Tie ir prātīgi cilvēki, kas nekad neko tādu neatļautos. Tādēļ Valsts vadītājam varētu ieteikt izmantot savas kancelejas intelektuālos resursus, bet ja nu galīgi negribas, tad aiziet uz viesnīcu Maritim Hotel, kur ticīgiem Vasarsvētku ganiem labo vēsti nes bijušais cietumnieks - recidīvists Mārcis Jencītis. Tad viņš redzētu, ko nozīmē īsta suģestijas māksla.
Tomēr pa lielam saglabājas jautājums - vai mums ir vajadzīgs prezidents, kam īsti nav, ko teikt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
