Antons Cibuļskis: Pārcelšanās pabalsts – kāpēc atkal daži ir vienlīdzīgāki par citiem?  (54)

Teorētiski var priecāties, ka Labklājības ministrija ir ieraudzījusi finansējumu, kuru iespējams novirzīt Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātei. Mājokļa pabalsts, transporta pabalsts – izklausās labi. Taču praktiski – šī ideja kārtējo reizi pierāda milzīgo plaisu starp varas vīriem / sievām Rīgā un cilvēkiem, kuri reāli dzīvo Latvijas reģionos.

Jau diezgan plaši ir izskanējuši dažādu reģionu pašvaldību vadītāju viedokļi par to, ko šāds lēmums nozīmēs mazajām pašvaldībām. Tā viennozīmīgi būs mazo pašvaldību nāve, jo, kuram tādā gadījumā vairs vajadzēs vietējo skolu, vietējo veikaliņu un vietējo kultūras namu. Kādas būs komunālo un neatliekamo palīdzības dienestu izmaksas pie tik reta iedzīvotāju blīvuma? Jau tā dramatiskā situācija kļūs vēl smagāka. Pabalsti kļūs par burkānu, kas cilvēkus vilinās prom no mājām. Taču vēl skarbāk ir tas, ka jau pēc pāris mēnešiem burkānu nomainīs Labklājības ministrijas sagatavotā pātaga...

Provizoriskās aptuvenās summas, kas figurē masu medijos, iekārdinās daudzus - mājokļa īres kompensāciju līdz 600 latiem, ceļa izdevumu kompensācija līdz 200 latiem (Delfi, http://ej.uz/d2ce). Bet tālāk? Kādai ir jābūt cilvēka algai, lai pēc pabalsta perioda beigām cilvēks pats šos izdevumus varētu turpināt apmaksāt? Vai to kāds vispār ir rēķinājis? Atļaušos apgalvot, ka tie, kuri saņem algu Ls 800+ jau šobrīd paši apmaksā ceļu daudzu desmitu kilometru garumā līdz darba vietai un nesūdzas. Tāpat atļaušos apgalvot, ka cilvēks, kurš strādā vai strādās par algu pāris simtu latu apmērā šādus maksājumus nevar un nevarēs atļauties. Tā rezultātā diemžēl jāsecina, ka šis, pat neņemot vērā idejas pretrunīgumu, ir kārtējais "atbalsts uz papīra", nevis reāls instruments, kas vismaz mēģinātu risināt situāciju laukos.

Jau cik gadus tiek runāts par to, ka Latvijai ir nepieciešama vienmērīga attīstība, tostarp darba vietas laukos, kas cilvēkiem nodrošina ienākumus, ko tie savukārt var atstāt pārtikas un rūpniecības preču veikalos, tērēt transporta izdevumiem, lai justos patiesi mobili, kā arī radīt bērnus, kas nodrošina lauku skolas pamatu, līdz ar to vietējo izglītības un kultūras dzīvi utt. Arī rīdziniekiem ir nepieciešami lauki, kur vasarā aizbraukt atpūsties, noņemt pilsētas stresu pie radiem siena vai kartupeļu talkā; lauku pļavās saplūkt zāles par kuru dziedinošo spēku pēdējos gados runā aizvien vairāk. Vārdu sakot, nodrošināts vietējais tūrisms valsts iekšienē. Vai kaut kas tāds vairs jebkad būs iespējams, ja reģionālās attīstības plānošanas (!?) rezultātā tiks radītas mirušās zonas?

Šajā kontekstā mazliet cerīgāka izklausās finanšu ministra Andra Vilka taisnošanās, ka pabalsta sākotnējā ideja nav pareizi saprasta (Delfi, http://ej.uz/qz73). Tiesa, viņš nepaskaidro, vai atkal sabiedrība un mediji ir tie, kas nepareizi sapratuši, vai pati Labklājības ministrija ir apmaldījusies ceļā no idejiskā uzstādījuma līdz tā praktiskai realizācijai. Jo ideja "dažādiem instrumentiem nodrošināt, lai cilvēkiem būtu izdevīgi katru dienu mērot attālumu no savas dzīvesvietas līdz darbavietai" (Delfi, (http://ej.uz/qz73), kur kā piemēri tiek minēti Rietumeiropa un ASV, būtu atbalstāma. Protams, tam ir vajadzīgi sakārtoti ceļi. Taču, pat ja rīt uz brokastlaiku sāks būvēt ceļus visā Latvijā, rezultāts nebūs panākams vienā dienā. Taču laukiem risinājums ir vajadzīgs rīt.

Kāpēc, ja reiz ir atrasts finansējums mobilitātes nodrošināšanai, jau pašreiz pabalstu veidā neatbalstīt tos cilvēkus, kuri, dzīvojot laukos, katru dienu mēro ceļu uz pilsētu vai reģiona centru? Automašīna mūsdienās ir gandrīz katram. Taču ne katram pietiek līdzekļu tās uzturēšanai. Pabalsts tādā gadījumā segtu degvielas izmaksas līdz darba vietai un daļēji automašīnas uzturēšanas izdevumus (piemēram, TA, OCTA, ceļa nodokli utt., kas veido pietiekami lielas automašīnas ekspluatācijas izmaksas). Šobrīd sanāk, ka cilvēkiem, kuri paši ir atraduši darbu citā pilsētā, ar jauno plānu tiek iespļauts ģīmī. Vai tad viņi nav tādi paši valsts pilsoņi kā tie, kam to nav izdevies izdarīt vai, būsim reālisti, nemaz tā īsti nav gribējies... Vai kādam mūsdienās vēl jāstāsta, ka kaimiņa piemērs rada ticamību? Ja laukos vai mazpilsētā zinās, ka kaimiņš saņem pabalstu transporta izmaksām līdz darbam, arī pārējie iedzīvotāji sasparosies.

Publiskā telpā ik pa laikam tiek runāts par attālināto darbu un tā iespējām. Vai valsts līmenī nevajadzētu atbalstīt tos uzņēmējus, kuri saviem darbiniekiem piedāvā strādāt no mājām? Vai to nevajadzētu veicināt? Šajā gadījumā vispār nekur nevienam nevajadzētu braukt! Vai kādam ir bail, ka šis risinājums izgaismos to, ka, neraugoties uz it kā labajiem interneta rādītājiem Latvijā, joprojām ir zonas, kurās par stabilu internetu var tikai sapņot? Ka to visi iesaistītie zina, bet izliekas neredzam?

Problēmu, bet tajā laikā - arī risinājumu - ir daudz. Jautājums, vai kāds ir mēģinājis kompleksi valsts pārvaldes līmenī uz to raudzīties. Man vairāki cilvēki ir teikuši, ka labprāt gribētu no Rīgas pārcelties uz laukiem, taču no tā attur tieši ikdienas izmaksas ceļam uz darbu: ja no "Rīgas algas" atrēķina transporta izmaksas katras dienas transporta tēriņiem, pārcelšanās plānus no pilsētas uz laukiem ir jāatliek.

Varbūt mobilitātes pabalstus ir jābūvē tieši šajā virzienā? Kā no pilsētām cilvēkus motivēt nākt dzīvot uz laukiem un saglabāt darbu pilsētā – no vienas puses, un kā laukos dzīvojošajiem apmaksāt ceļa izdevumus darbam pilsētā? Tā būtu patiesa mobilitāte, kas līdzinātos attīstītajai Rietumeiropai un ASV, ko piesauca finanšu ministrs. Ja reiz Eiropā pastāv vispārpieņemta prakse maksāt zemniekiem pabalstu par to, ka viņi uztur kārtībā ainavu, kas priecē acis (tiem pašiem tūristiem par prieku), tad arī segt transporta izmaksas ceļam uz darbu būtu tikai loģiski, jo aiz katra no šiem soļiem stāv reāli nodarbinātības un IKP rādītāji. Bet galvenais - aiz katra no šiem rādītājiem stāv dzīvi cilvēki! Un tas arī Latvijas laukos ļautu ieplūst jaunai dzīvībai.