Īpatni, ka mēnesi pirms balsošanas divi galvenie mediju apspriešanas jautājumi par Navaļniju nav vis par viņa programmu vai vēlētāju segmentāciju, bet par viņa brīnumaino atbrīvošanu un līdzšinējā mēra Sobjaņina attieksmes maiņu pret savu sāncensi.
Sobjaņins, kuram sākumā šķita, ka tādam pilsētsaimniecības nemākulim kā Navaļnijs šādās vēlēšanās nav ko darīt, iespējams, pārdomāja. Tik ļoti viņu apgrūtināja nedemokrātiskā iecelšana. Gribējās attīrīties no administratīvā spiediena gružiem, iejāt mērijā baltā zirgā. Pagadījās tik ērts sāncensis, un – jo ātrāk vēlēšanas, neviens cits nepaspēs profesionāli sarīkot savu kampaņu. Arī Navaļnijs. Tā izrādās patiesība.
Žurnāla "Forbes" krievu versija pārmet Navaļnijam, ka viņš nav pratis noformulēt vēlētājiem svarīgākās problēmas. Viņa kampaņa nav vērsusies pie tiem vēlētājiem, kas varētu nodrošināt panākumu. Viņš par daudz runā par korupciju, kas maskaviešu bažās ir tikai nieka 16.vietā! Nav skaidras nostājas migrantu tematā, un vispār - nacionāli norūpēto vēlētāju izpratnē Navaļnijs ir bijis un paliks liberālis. Kandidāts apliecināja tālrādes sarunā ar Kseniju Sobčaku, ka viņš zina gan maskaviešu galvenās raizes (migranti, komunālie maksājumi, ielu sastrēgumi), toties – tās neparādās kampaņas štāba aģitācijā.
Kas attiecas uz Sobjaņinu, viņš netiecas kļūt par Jeļcinu numur divi, kurš sacelsies pēc uzvaras vēlēšanās. Viņš ir visai spēcīgs politiskais spēlētājs, bet pakļaujas sistēmas noteikumiem un nav opozicionārs. Tiem, kuriem viņš atgādina Krievijas pirmo prezidentu, der ieskatīties, ka arī Navaļnijam piemīt ne viena vien 80.gadu beigu Jeļcina iezīme.
Iespējams, kāds procents taisnības ir arī tiem, kas teic, ka Sobjaņins ar leģitimizēšanos Maskavas mēra krēslā steidzies, lai viņu nebūtu vienkārši iecelt par nākamo premjeru. Arī gudrinieks Lužkovs savulaik pārcelties uz Balto māju negribēja. Krīze, reģionu problēmas, šaura rocība, atkarība no prezidenta. Kur nu šobrīd - investīciju lejupslīde, ekonomikas augsme bremzē, un nebūtu sakarīgi nogaidīt, kad stāvoklis pasliktināsies vēl vairāk.
Kas notiks ar Navaļniju, ir atkarīgs no tā, cik spilgti viņš uzstāsies vēlēšanās. Ja opozicionārs iegūs 20% balsu, tas būs nopietns kapitāls, kuru, kā saka, nevar nodzert. Bet Izmeklēšanas komiteja nav neko mainījusi apsūdzībā. Neviens negarantē Navaļnijam brīvību pēc 8.septembra vēlēšanām, bet, ja viņš saņems daudz balsu, nosacīta soda iespēja palielināsies.
Viņu vēl var noņemt no distances ar Kirovas tiesas sprieduma ieganstu. Bet tas nebūs nepieciešams. Kremļa un mērijas scenārijs piepildīsies bez liekiem upuriem. Navaļnijs nevarēs uzvarēt Sobjaņinu. Gan tāpēc, ka dziļi pārdomātas un pietiekami viltīgas kampaņas sarīkošanai viņam nav bijis laika, gan tāpēc, ka Maskavā ļoti liela daļa balsotāju ir atkarīga no pašreizējās mērijas. Piemēram, lielā ierēdņu masa un to ģimenes. Politologs Belkovskis rēķina, ka šādi atkarīgo skaits ir 15-20% no vēlētājiem.
Vēl tāpēc, ka Maskava ir atgriezusies mietpilsoniskuma, apmierinātības un egoisma stadijā, kādā tā atradās pirms 2011.gada beigu nemierīguma. Navaļnija arests neiededza krāsaino revolūciju. Demokrātu nometnē iestājusies cīņas paguruma un radošās iztukšošanās pauze, kuru nevar pārtraukt mehāniski. Lai gan masu aktivitātes potenciāls Krievzemē ir neliels, mentālās atsvešinātības bezdibenis starp aktīvo sabiedrības daļu un varu nav pārvarams. Rūgšana, kas sākās 2011.gada decembrī, turpinās, bet tās attīstība būs atkarīga no tā, kādas personības spēs tai piešķirt jaunu kvalitāti.
