Apskatnieki tagad vētī Kima Čenuna un Donalda Trampa parakstīto dokumentu un lēš, ka tas ir pārāk vispārīgs: nekādu norāžu par apsolītās kodolatbruņošanās iekļaušanos laikā, nekādas konkrētības. Bet notikusī tikšanās tik un tā ir bijusi un paliks vēsturiska. Ļoti nozīmīga ar to, ka pirmo reizi sarokojās un aci pret aci sarunājās divu būtiski atšķirīgu kodolvalstu līderi. Izpētot dzīvesstāstus, neviļus jāsecina, ka viņi gluži vai ieradušies no dažādām planētām.
Šādas tikšanās fakts šķita neticams vēl pirms gada, kura laikā abas puses bārstīja savstarpējus apvainojumus, apmainījās ar iznīcināšanas draudiem, līdz ķērās pie taktikas maiņas un sāka sarunas par kopīgu tikšanos, kas neilgi pirms ieplānotā brīža gandrīz vai izjuka. Ne velti Ziemeļkorejas vadonis negaidīti atklāti atzina, ka Singapūrā notiekošais šķiet ņemts no zinātniskās fantastikas apcirkņiem. Tikšanās apliecinājusi vēsturiskumu ar to, ka vēl nesen neticamais ir kļuvis par acīm redzamo.
Pretimnākšana vai piekāpšanās?
Lai Ziemeļkorejas un ASV augstākā līmeņa apspriede notiktu, bija jātiek skaidrībā par to, ko katra puse vēlas no šādas tikšanās. Phenjana lika saprast, ka grib cieņas pilnu attieksmi un pārliecību, ka saruna ar Baltā nama saimnieku ir šajā virzienā sperts solis. Ziemeļkoreja neslēpa, ka apmaiņā pret ambiciozo kodolplānu atmešanu vēlas drošības garantijas un nopietnus ekonomiskos labumus, kā arī Vašingtonas atteikšanos no piedraudējuma ar KTDR atomatbruņošanu pēc "Lībijas parauga". Kims Čenuns pauda, ka atsvabināšanās no kodolbruņojuma būtu veicama pakāpeniski, nevis nekavējoties, kas nozīmēja, ka Phenjana vispirms gaidīja ASV pretimnākšanu un pēc tam - sarunu izstiepšanu ilgākā laika posmā.
Savas vēlmes un gaidas galotņu tikšanās sakarā, protams, bija arī Dienvidkorejai, Ķīnai, Japānai un Krievijai. ASV pozīcija bija visnotaļ skaidra - jāpanāk Ziemeļkorejas pārtapšana par kodolbrīvu valsti un jāsaglabā sankcijas, iekams šis mērķis kļūst par īstenību.
Ziemeļkorejas un ASV sarunvežiem darba līmeņa apspriedēs nebija izdevies pavirzīties uz priekšu tik tālu, lai Kims Čenuns un Donalds Tramps varētu parakstīt kaudzi dokumentu ar savstarpējām saistībām. Tāpēc loģiski, ka Singapūrā tika parakstīts viens dokuments - kopīgā deklarācija, kas veido pamatu turpmākajiem divu valstu sarunu mēnešiem vai pat gadiem. Sarunas būs - dokumentā skaidri pateikts, ka jau tuvākajā laikā tās turpinās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo un augsta Ziemeļkorejas amatpersona.
Kima talants un Trampa naivums
Abu valstu līderi sarunās ir panākuši gribēto - Vašingtonas apsolītas drošības garantijas pret raķešu un kodolizmēģinājumu izbeigšanas un kodolatbruņošanās solījumu. No nelietīga režīma barveža Kim Čenunu Tramps faktiski leģitimizējis par līdzīgu starp līdzīgiem. Lai gan tikšanās gaitā gados vecākais partneris (Trampam tūdaļ paliks 72 gadi) tēvišķi uzsita jaunākajam (Kimam ir 34 gadi) pa plecu vai piebikstīja pie elkoņa, daudzu acīs tieši jaunākais ir kļuvis par lielāku ieguvēju, panākot Savienoto Valstu prezidenta piekrišanu izbeigt Phenjanu kaitinošo kopīgo ASV un Dienvidkorejas kara manevru praksi (dārdzības un "provokatīvā" rakstura dēļ). Par šo nodomu Tramps vēl būs spiests skaidroties gan ar saviem ģenerāļiem, gan Dienvidkorejas kolēģiem, kas jau pauž raizes par ASV un Dienvidkorejas alianses uzticamības vājināšanos. Tramps nosaucis tikšanos par sākuma punktu un ASV piekāpšanos par nekaitīgu. Bet ASV prezidents ir arī ierunājies par to, ka viņš vēlas, lai Dienvidkorejā izvietotie 32 000 amerikāņu kareivju atgrieztos mājās, un tas jau būtu jautājums par stratēģisko līdzsvaru jūtīgajā reģionā.
Donalds Tramps neslēpj uzskatu, ka viņš ir gudrāks, stingrāks un labāks sarunvedis nekā viņa priekšteči. Taču viņa publiski paustā sajūsma par Kima talantīgumu un vismaz ārēji pārliekā uzticēšanās Ziemeļkorejas vadoņa teiktajam šķiet naiva ne vien avīzei "The Washington Post", kas par Singapūrā novēroto nupat cēlusi trauksmi. Pats Tramps teic, ka viņš paļaujoties uz saviem instinktiem, kas sakot, ka ziemeļkorejieši patiesi alkst panākt darījumu ar Ameriku.
Padzīvojuša cilvēka naivums par Kima nodomiem vai miljardiera pašpārliecinātība - iznākums ir viens un tas pats. Tomēr neviļus atmiņā atgriežas Džordža V.Buša prezidentūras sākumā apgalvotais, ka viņš ielūkojies Vladimira Putina acīs, saredzējis viņa dvēseli un secinājis, ka Krievijas vadītājs ir uzticams. Ne velti bijušais ASV vēstnieks Maskavā Maikls Makfols ir paudis izbrīnu "Twitter" profilā: "Kā gan divās tikšanās stundās ir iespējams izveidot "ļoti īpašu saikni" ar kādu cilvēku? Manuprāt, tas patiešām ir dīvaini, bet ko gan sacīt, ja šis cilvēks ir Ziemeļkorejas diktators?"
Darījums embrija stadijā
Pēc padomnieku ieteikuma Tramps sarunās, protams, koncentrējās uz Amerikas un tās sabiedroto lielāko apdraudējumu - KTDR kodolieročiem un to ražošanas līdzekļiem. Taču no pirmās un pagaidām vienīgās augstākā līmeņa tikšanās ir pāragri gaidīt Ziemeļkorejas gadījumam pielāgotu Irānas kodolprogrammas izbeigšanai līdzīgu kontroles pasākumu plānu. Turpmākajās sarunās ir nepieciešams apspriest daudz aptverošāku vienošanos, ietverot secīgu "ceļa karti" ilgstošiem diplomātiskajiem pūliņiem. Tāda bija, piemēram, Obamas administrācijas pieeja Irānas kodolproblēmas risināšanai.
Respektablais žurnāls "Foreign Affairs" jaunākā numura virsrakstā jautā, vai darījums ar Ziemeļkoreju maz ir iespējams. "Ietvaru" darījums formāli ir noslēgts, bet tā ievērošana ir atkarīga, tā teikt, gandrīz vai tikai no goda vārda.
Obamas administrācijas valsts sekretāra vietnieks Entonijs Blinkens avīzē "The New York Times" ir uzskaitījis vairākus kontroljautājumus, kas ļautu saprotami pārbaudīt abu valstu darījuma rezultātu. Vai Kimam vēl joprojām ir kodolieroči vai līdzekļi, kas ļauj tos ātri izgatavot? Vai viņš saglabā ar kodollādiņiem aprīkojamas raķetes vai spēju tās ātri atgūt? "Solījumi atteikties no kodolbruņojuma neko nemaina: jau iepriekš Ziemeļkoreja ir tos devusi un pārkāpusi."
Korejas pussalā, kur pastāv daudz sarežģītu jautājumu, nav reālistiski cerēt uz ātriem un vienkāršiem risinājumiem. Singapūras tikšanās nozīmi veido rokasspiediens un pārrunas, kas vedinājušas domāt par abu valstu vadītāju vēlmi aizgaiņāt nomācošo savstarpējo baiļu un aizdomu ēnu. Solījumi ir doti, cerības uzplaukušas, bet garantiju, ka divu straujas dabas līderu noskaņojums, problēmu risinājumam ievelkoties, nemainīsies, nav. Tādā gadījumā Singapūras deklarācija būs tikai savstarpējo pārmetumu sērijas starpposms.