Salatētis, kurš pirms pāris dienām ieradās Minskas Arodbiedrību kultūras namā un apsveica baltkrievus ar jauno valsts prezidentu Vladimiru Ņekļajevu, smagi kļūdījās. Pirmkārt, prezidenta vēlēšanu pirmā kārta kaimiņzemē notiks nedēļas nogalē; otrkārt, aptaujas rāda, ka tajās uzvarēs pašreizējais valsts galva Aleksandrs Lukašenko.
Viņa oponentiem nelīdzēs pat aizraušanās ar mitoloģijas motīviem. Lai gan divi kandidāti – Dmitrijs Uss un Nikolajs Statkevičs – Soļigorskā vienojās ar vēlētājiem, ka viņus nepieveiks septiņgalvains pūķis, pašiem opozicionāriem kopā ir deviņas galvas. Katra galva virsū citai spļauj piķi un zēveli, bet lielākā daļa balsotāju nepazīst ne otro, ne trešo, kur nu sesto vai devīto prezidenta krēsla tīkotāju.
Biju Minskā Eiropas Savienības žurnālistu faktu izpētes grupas sastāvā. Tikāmies ar prezidenta amata kandidātiem. Pāris pretendentu uz abiem tikšanās raundiem neatnāca. Šogad vispār bija tikai trīs gadījumi, kad kandidāti sēdēja pie viena galda – tikšanās reizēs ar Polijas un Vācijas ārlietu ministriem, Vācijas kancleres resora vadītāju un ASV Valsts departamenta pārstāvi. Dažs pretendents pat tajās reizēs bārstījis citam kolēģim adresētus ironiskus vai negatīvus epitetus. Saņņikovs, kurš parasti ar likteņa biedriem debatēt izvairās, viltīgi vērdamies demokrātiskajos sāncenšos, atgādināja, ka opozīcijas kandidāts iepriekšējās vēlēšanās Aleksandrs Milinkevičs uz taujājumu par mūža lielāko sasniegumu atbildējis – esmu atradis gadsimtiem nozaudētu Polijas (!) karaļa kapu.
Paužot nepārdomātus, vienkāršo baltkrievu mentalitātei neiederīgus izteikumus, alternatīvajiem kandidātiem neizdodas tuvoties Lukašenko popularitātei. Saimnieka valoda, kādā viņš uzrunā vēlētājus, viņa lozungi, programma, manieres miljoniem ir tuvākas, nekā jebkura cita kandidāta manieres un sniegums. Tikmēr prezidents, prasmīgi aprakstīdams sāncenšu "pārmērīgo rietumnieciskumu" (un tagad arī daža laba "austrumnieciskumu"), bija padarījis opozīcijas minoritāti tikpat kā neredzamu gan valstī, gan ārzemēs. Divreiz pa pusstundai radio un tālrādē neko nemaina.
Pretendentiem ir reizēm pretēji uzskati par valsts ģeopolitisko nākotni. Vieni grib skatīt pilntiesīgi integrējušos Baltkrieviju vienotajā Eiropā, citi – cieši sadotām rokām ar stratēģisko partneri Krieviju. Rietumi nav sagaidījuši kopīgu opozīcijas jeb alternatīvo kandidātu. Tamdēļ deviņas galvas velti brīnās, kāpēc Rietumi nedod naudu, kāpēc to uzmanība pret partijām sarukusi un tie vairāk sadarbojas ar nevalstiskām organizācijām, un nevienu konkrētu kandidātu nav atbalstījuši.
Dažs no tiem, kas nesagaidīja dolārus, acīmredzot pārmetās uz rubļiem.
Statkevičs vienīgais no kandidātiem atzinis, ka Lukašenko oponenti spēlē statistu lomu. Secinājums neko nemaina – tāpat kā dzejnieka Ņekļajeva pēdējā brīža aicinājums kolēģiem kopīgi izstāties no vēlēšanu cīņas. Vai tad jau vasarā nebija skaidrs, ka alternatīvo kandidātu rekordskaitlis drupina protesta elektorātu?!
Sajutuši svabadāku gaisotni, nekā iepriekšējās vēlēšanu kampaņās, kandidāti, šķiet, iegrimuši aizvien lielākā paštīksmināšanās slīkšņā. Ņekļajevs skandē savus dzejoļus, Saņņikovs apraksta diplomāta pagātni. Un nonāk līdz tam, ka kāds no kandidātiem sola rīkoties, lai dolārs maksātu vienu rubli. Pat spējīgais ekonomists Jaroslavs Romančuks, kura ideju konstruktīvo raksturu atzinis arī Lukašenko (tiesa, piebilzdams, ka tām nav īstais laiks), nav spējis atturēties no teatrālas pašreklāmas. Politiskajās spēlēs neizsmalcinātais kandidāts tikko publiski paudis, ka viņam piedāvāts premjera vai ekonomikas reformu vicepremjera amats. Loģiski, ka prezidenta komanda aizkulišu piedāvājumu noliegusi. Vai tautiešiem lielāks labums no Romančuka pļāpīguma, nevis viņa ekonomista spējām?
Baltkrievi par prezidentu grib redzēt darītāju, nevis runātāju. Lukašenko paceļ algas un pensijas (par ekonomisko pamatotību runāsim citreiz), vīrišķīgi stāv savas zemes interešu sardzē un gatavs aizstāvēt to pat no Kremļa. Cilvēki, kuriem ar prezidentu ir kopējs psiholoģiskais un kultūras līmeņa pamats un kuri ar aizdomām uztverto rietumniecisko vērtību vietā dod priekšroku stabilitātei, aģitācijai nepadodas.
No sarunas ar Apvienotās pilsoniskās partijas līderi Anatoliju Ļebedko Minskā secināju, ka Baltkrievijā pēc vēlēšanām iespējams viens no trim scenārijiem: opozīcija izved masas ielās (brutālu viltojumu gadījumā), vara un opozīcija sēžas pie apaļā galda, balsojums leģitimizē Lukašenko valdīšanu. Mēģinājumi izvest cilvēkus ielās tikai tāpēc, ka mazākuma piedāvājums neatbilst vairākuma šā brīža gaidām, būtu bezatbildīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
