Foto: F64
Nesenais referendums radīja savdabīgu paradoksu. Tas informatīvajā telpā uzjundīja neapmierinātības pilnu viedokli, ka arī Latvijā pēc iespējas ātrāk jāievieš interneta balsošana. Vēl vairāk – prasība izskanēja kā aizvainojuma pilns sašutums, kāpēc šāda balsošana nav ieviesta jau "aizvakar", ja tepat blakus ir ziemeļu kaimiņu veiksmīgais piemērs.

Laikam jau šī viedokļa paudēji nebija informēti vai izlikās nezinām, ka mērķis ieviest interneta balsošanu ir iekļauts Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam (stratēģija Saeimā apstiprināta 2010.gada jūnijā),  valdības rīcības plānā un ka Ministru kabineta uzdevumā jau gandrīz gadu pie elektroniskās balsošanas koncepcijas izveides Satiksmes ministrijā strādā ekspertu darba grupa. Darba grupas veikums šobrīd ir arī publiski pieejams - koncepcija "Par interneta vēlēšanu sistēmas izveidi" 8.martā tika izsludināta valsts sekretāru sanāksmē.

Balsošana internetā - 2013.gadā?

Koncepcija paredz pirmo reizi balsošanu internetā ieviest 2013.gada pašvaldību vēlēšanās. Lai arī laika nav daudz, mērķis ir sasniedzams. Tomēr pretēji sabiedrības priekšstatam - drīzāk jau glaimojošam maldam - par Centrālās vēlēšanu komisijas iespējām uzburt interneta balsošanu "rīt uz pusdienlaiku", šo mērķi iespējams sasniegt tikai tad, ja šim projektam ir valdības, parlamenta un sabiedrības atbalsts, kā arī nepieciešamais finansējums - pēc šī brīža aprēķiniem nedaudz vairāk kā viens miljons latu. Ja šie priekšnosacījumi būs, tad varu apliecināt, ka Latvijas vēlēšanu administratori izdarīs visu, lai balsošanu internetā nodrošinātu.

Arī līdz šim Centrālā vēlēšanu komisija ir atbalstījusi drošu un pārdomātu IT pielietojumu vēlēšanās. Tam apliecinājums ir kaut vai automatizētā vēlēšanu rezultātu apkopošanas sistēma, ko izmantojām gan 11.Saeimas vēlēšanās, gan tautas nobalsošanā. Pateicoties IT sniegtajām iespējām, 18. februāra tautas nobalsošanas rezultātus CVK spēja sabiedrībai izziņot jau dažas (četrarpus) stundas pēc iecirkņu slēgšanas, bet parlamenta vēlēšanās dažu dienu laikā bija iespējams internetā iepazīties ar katra deputāta kandidāta saņemtajām atzīmēm "+" un svītrojumiem.

Vēlēšanu jaunievedumu ugunskristībām tieši pašvaldību vēlēšanas ir vispiemērotākās. Šajās vēlēšanās katra no 119 pašvaldībām ir atsevišķs vēlēšanu apgabals, kas nozīmē, ka iespējamās tehniskās kļūdas radītu tikai lokālas un samērā viegli labojamas sekas, nevis valstiska mēroga galvassāpes. Arī Igaunija interneta balsošanu pirmo reizi izmēģināja 2005. gada pašvaldību vēlēšanās, un tikai pēc šī mēģinājuma valsts izšķīrās par balsošanu internetā parlamenta vēlēšanās.

Interneta balsošanas modelis

Pēc būtības interneta balsošanas modelis nav pārlieku sarežģīts. To veido trīs stūrakmeņi, no kuriem šobrīd Latvijā pieejami divi - vēlētāju reģistrs un drošs elektroniskais paraksts. Vēlētāju reģistrs līdz šim ir sekmīgi lietots pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.  Lai balsošana internetā būtu pieejama plašākam vēlētāju lokam, ieguvums būs arī elektroniskās personu apliecības jeb ID kartes, kuras iedzīvotāji varēs saņemt no šā gada 1.aprīļa.

Trešais interneta balsošanai nepieciešamais priekšnoteikums ir e-vēlēšanu vide, kas sevī ietver gan e-vēlēšanu portālu, kurā vēlētājs var reģistrēties balsošanai, aizpildīt balsošanas zīmi  un nobalsot, gan vēlēšanu rezultātu šifrēšanas serveri, ko izmanto interneta balsojumu apkopošanai. Lai nodrošinātu balsošanas aizklātumu e-vēlēšanu portālam un vēlēšanu rezultātu šifrēšanas serverim jādarbojas autonomi dažādu institūciju pārraudzībā. Koncepcija paredz e-vēlēšanu portāla uzturēšanā iesaistīt uzticamu sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju. Savukārt interneta balsošanas rezultātu apkopošana būs Centrālās vēlēšanu komisijas pienākums.

Ieguvumi un riski

Šobrīd redzamākais ieguvums no interneta balsošanas - tas būtu instruments, kā risināt atpūtnieku, studentu un komandējumos devušos problēmu, ļaujot vēlētājiem balsot ārpus vēlēšanu iecirkņa, neatkarīgi no atrašanās vietas. Tāpat šī balsošanas iespēja atvieglotu dalību vēlēšanās tiem vēlētājiem, kuri pastāvīgi uzturas ārvalstīs. Kaut kādā mērā interneta balsošanas ieviešana būtu svarīga arī nācijas pašapziņai, jo apliecinātu mums pašiem, ka varam un gribam būt moderna un mūsdienīga sabiedrība. Taču, tā kā interneta balsošana ir papildus balsošanas iespēja, nav pamata uzskatīt, ka ar to varēsim ietaupīt budžeta līdzekļus. Igaunijas pieredze arī liecina, ka balsošana internetā būtiski nepalielina vēlētāju līdzdalību. Lai gan no reizes uz reizi pieaug internetā balsojušo vēlētāju skaits, kopējā vēlētāju līdzdalība būtiski neieaug.

Igaunijas veiksmīgā e-vēlēšanu pieredze ļauj neizgudrot velosipēdu no jauna. Tomēr, strādājot pie interneta balsošanas ieviešanas, der pārdomāt, kāpēc ziemeļu kaimiņi joprojām ir vientulīgi celmlauži interneta balsošanas ieviešanā, kuriem nav daudz sekotāju Eiropā un pasaulē. Atbilde uz šo jautājumu rodama drošības un balsošanas aizklātuma problēmā. Kā liecina Eiropas valstu vēlēšanu administratoru asociācijas apkopotā informācija, vienlaikus ar meklējumiem IT tehnoloģiju pielietošanā, daudzas valstis ir atteikušās no agrāk uzsāktiem elektroniskās balsošanas projektiem. Informācijas drošības dēļ Nīderlande atteicās no balsošanas mašīnām - ierīcēm, kas iecirkņos aizstāja papīra vēlēšanu zīmes. Tāpat rīkojās ASV, savukārt Vācijā tiesa aizliedza šīs ierīces kā nekonstitucionālas, bet Īrija, iegādājusies balsošanas mašīnas, nolēma tās neizmantot. Šādu nostāju veicina bažas, ka datorprogrammu nepilnību un hakeru manipulāciju rezultātā var tikt pārkāpts balsošanas aizklātums un publiskota informācija par katra elektroniski balsojušā pilsoņa politisko izvēli. Tāpat pastāv bažas par šādi paustās vēlētāju gribas sagrozīšanu un elektroniskā vidē pieejamās informācijas viltošanu. Šādos gadījumos vēlēšanas var tikt atzītas par nenotikušām, izraisot valstī tiesisku krīzi un radot augsni politiskiem konfliktiem.

"Vecmodīgajām" vēlēšanu zīmēm un balsošanas kastēm, vērtējot no šāda skatu punkta, ir neapstrīdama priekšrocība - tās pilnībā nodrošina leģitīmām vēlēšanām nepieciešamos principus - vēlētāju tiesības balsot aizklāti un vēlēšanu caurspīdīgumu jeb  sabiedrības iespējas uzraudzīt balsošanas norisi un balsu skaitīšanu. Kad vēlēšanu iecirknī balsotājs iemet kastē vēlēšanu zīmi, vairs nav iespējams izsekot, kuram no vēlētājiem pieder šī balss.  Savukārt interneta vidē saikne starp balsotāju un viņa izvēli var saglabāties. Tāpat vēlēšanu iecirkņos novērotājiem ir iespēja sekot līdzi balsu skaitīšanai un, rodoties aizdomām par balsu viltošanu vai kļūdām balsu skaitīšanā, vēlēšanu zīmes iespējams pārskaitīt. Balsošanu internetā vēlētājiem uzraudzīt ir daudz sarežģītāk, un bez specifiskām zināšanām nav iespējams iekļūt balsu skaitīšanas programmas "melnajā kastē". Atsevišķa problēma ir arī balsu pirkšana, ko daudz grūtāk kontrolēt, ja vēlētājs un balsu pircējs satiekas nevis pie vēlēšanu iecirkņa, bet mājās pie datora. Lai gan Igaunija līdz šim nav saskārusies ar nopietnām problēmām interneta balsošanā, pēc katrām vēlēšanām tiek pievērsta īpaša uzmanība tam, ka daudzi cilvēki balsojuši no viena datora (vienas IP adreses). Tas, ka pilsoņi savu izvēli izdara darba vietā, bibliotēkā vai kādā citā publiskā interneta piekļuves vietā,  nav nekas ārkārtējs, tomēr vienmēr pastāv bažas par to, cik aizklāts patiesībā bijis šāds balsojums. Ja nu tomēr aiz šo balsotāju muguras stāvējis viņu darba devējs vai kāds balsu pircējs?

Tādējādi, ieviešot balsošanu internetā, noteikti jāņem vērā šie riski, lai pēc vēlēšanām nevajadzētu kārtējo reizi skumji secināt, ka "gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!