Protams, paliek jautājums, vai personas, kas dokumentus nopludina, nepārkāpj valsts noslēpuma, datu aizsardzības u.c. likumdošanu, taču tāpēc darbojas tiesību sargājošās iestādes.
Latvijas nesenajā vēsturē nav nemaz tik daudz gadījumu, kad uz skatuves uznāk paši nopludinātāji un arī runā paši, turklāt bez argumentiem un pierādījumiem. Negaidīti, bet pirmdien LNT raidījumā "Dombura studija" nācās vērot patiesi melna priekšvēlēšanu PR paraugdemonstrējumu.
Proti, Saeimas spīkere un partijas "Vienotība" priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ar indīgu smīniņu sejā paziņoja konkurējošās partijas "No sirds Latvijai" līderei Ingunai Sudrabai, ka viņa nesaņemšot augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam (kura viņai visu laiku bija, pildot Valsts kontrolieres amata pienākumus).
Protams, ka gadījumā, ja piepildītos Āboltiņas pareģojumi, tiktu ierobežotas Sudrabas iespējas ieņemt konkrētus amatus – tika dots trauksmes un aizdomu signāls vēlētājiem. Pierādījumi? Āboltiņai šādu vēsti esot atnesuši divi ziņneši no specdienestiem. Bet, jautāta par pierādījumiem, viņa pēkšņi atcerējās – noslēpums! Neko nedrīkst teikt. Vai arī nebija, ko teikt.
Ja uzskatām sevi par demokrātisku valsti, notiekošais neizskatās labi. Pareizāk – izskatās pavisam bēdīgi, atceroties iepriekš jau redzētās epopejas ar pielaidēm diviem "Visu Latvijai"-TB/LNNK ministriem. Scenārijs izskatās šādi - vispirms specdienestu pārstāvji it kā nāk pie "Vienotības" pārstāves (kā pie Saeimas priekšsēdētājas, ne kā pie partijas līderes, protams) Solvitas Āboltiņas un stāsta.
Ko stāsta, nezinām, noslēpums, taču pēc tam āboltiņas, zaķi u.c. apgaismotie un vēstījumus saņēmušie vairāk vai mazāk atklāti ziņo – šitais pielaidi dabūs, bet šitam nedos. Vai nu tā hroniska nespēja paturēt konfidenciālu informāciju pie sevis, kaut vai ētisku apsvērumu vārdā turēt muti un nestāstīt lietas, ko nespēj pierādīt un kam nav argumentu, vai arī īsts un primitīvs melnais PR. Tā sacīt – mēs palaidīsim smaku, lai tad apkārt stāvošie taisnojas, ka viņus tā neskar.
Taču melnā PR taisītāji ir piemirsuši, ka, smaku palaižot nevis klusām un pēc tam pašiem kaunīgi nolienot maliņā, bet darot to atklāti un ar lielu troksni, arī pašiem nākas piedalīties kolektīvajā ieelpošanas procesā. Jautājums – kā šādu "Vienotības" dāvanu sabiedrībai novērtēs vēlētāji?
Kuriozi, ka Āboltiņa, stāstot, ka jau 2009. gadā viņu kā Saeimas priekšsēdētāju, kas lēma par valdības vadītāju pēc Godmaņa demisijas, specdienesti esot informējuši par to, ka konkurentei nedos pielaidi (kura viņai jau bija), pati bija piemirsusi, ka tajā laikā nemaz nebija Saeimas priekšsēdētāja (arī Saeimas mājas lapa apliecina, ka šo amatu viņa ieņēma 2010. gada novembrī).
Tātad vai nu šāda informēšana, ja patiešām notika, bija klaji nelikumīga un par to būtu jāatbild, vai arī kaut kas ir saputrots par pašas lomu un vietu vēsturē. Kā saka, vecums nenāk viens.