Patiešām - politikā ļoti bieži lielākus panākumus gūst nevis izcils zinātnieks, kas nepārtraukti pārbauda dažādus iespējamos lēmuma variantus un nepārtrauc meklēt pašu labāko, līdz beigās tā arī nespēj pieņemt nevienu, jo neviens nav pietiekami labs, bet gan tas ne pats gudrākais politiķis, kurš svēti tic, ka zina visu un tāpēc spēj pieņemt īsto lēmumu.
Šķiet, ka veselības ministram Guntim Belēvičam, šai valdībai uzsākot darbu, bija viss nepieciešamais veiksmīgai karjerai - enerģija, vīzijas un misijas apziņa, milzīga pašpārliecinātība un spēja neiedziļināties argumentos, kas runāja pretī viņa idejām un iecerēm. Lai gan profesionālajās aprindās uzreiz uzradās pretinieki, kas dažādās toņkārtās apšaubīja ministra ieceru lietderīgumu, nesavtīgumu un pat saprātīgumu, Belēvičs viņus patiešām talantīgi "nokautēja" ar paziņojumiem, ka šie cilvēki uzbrūkot viņa reformu plāniem, vēloties veselības aprūpes bēdu ielejā neko nemainīt un viņu pretdarbība tikai pierādot, ka ministrs ir uz pareizā ceļa. Rezultātā politiķa reitings turējās veselības ministriem netipiski augstu.
Belēvičs spēja pārdzīvot gan pārmetumus par "savējo" bīdīšanu amatos, gan par dēla biznesa lobēšanu, gan par savtīgām interesēm konfliktā ar Zāļu valsts aģentūras vadību, gan par braucieniem komandējumos uz eksotiskām valstīm kopā ar vēl kādu personu. Spēja pārdzīvot pat to, ka no solītajām reformām, kam strauji vajadzēja uzlabot tautas veselību, reālajā dzīvē nekas nebija manāms, bet rindas pie speciālistiem ārstniecības iestādēs kļuva arvien garākas.
Un tad sekoja samērā oriģinālais piedāvājums "atrisināt" rindu (un finansējuma) problēmu, liedzot valsts apmaksātus pakalpojumus tiem, kas jau izmanto maksas pakalpojumus, un ministram jau tradicionālās nākamās dienas "paģiras", skaidrojoties par kārtējo pārpratumu.
Taču šoreiz šīs "paģiras" izvērtās netipiskas. Sašutuma vilnis par jauno ideju bija tik visaptverošs un daudzbalsīgs, ka pašpārliecinātais un stūrgalvīgais ministrs laikam pirmo reizi pa īstam apjauta, ka vairs nav labi, ieslēdza atpakaļgaitu, sasauca preses brīfingu un sāka skaidrot, ka patiesībā gribējis teikt kaut ko pavisam citu.
Var jau būt, ka domāts tiešām bija kaut kas cits. Taču šoreiz "vadzis", šķiet, tiešām būs lūzis un cilvēkus pārliecināt par nejaušu kļūdu vai pārteikšanos būs grūti, ja ne neiespējami. Jo realitāte ir tāda, ka, lai pašpārliecinātie, ne pārāk gudrie, taču izlēmīgie politiķi gūtu panākumus ne tikai karjeras sākumā, bet ilgākā laikā, viņu īpašību arsenālā ir nepieciešama vēl kāda komponente - spēja ieklausīties cilvēkos, kas konkrētās sfērās orientējas labāk par viņiem - vai tās būtu profesionālās zināšanas, vai padomi, kā veidot attiecības ar sabiedrību.
Nemāku precīzi "izmērīt temperatūru" ministra attiecībām ar nozares profesionāļiem, bet ieklausīties sabiedrisko attiecību veselības speciālistos ministrs nav uzskatījis par vajadzīgu, lai gan viņu padoms noderētu tieši tad, kad tika lemts, ko un kā teikt (ja, protams, par to vispār tika lemts). Sabiedriskās attiecības nav brīnumnūjiņa, un sabiedrisko attiecību speciālisti nav nekādi Smaragda pilsētas burvji, taču tad, ja klients viņiem uzticas, ieklausās un ņem vērā padomus, reputācijas katastrofas notiek reti. Tagad viņi var mēģināt palīdzēt cīņā ar pateiktā sekām, taču reputācijas atjaunošana visdrīzāk var izrādīties neiespējamā misija.
Vai ministrs Belēvičs spēs pārvarēt sevi, pārkāpt pāri savam milzu ego un turpmākajā dzīvē un darbībā ieklausīties citos cilvēkos? Nezinu. Bet, ja nespēs, tad vienmēr paliks nesaprastais Belēvičs ar visām no tā izrietošajām sekām, no kurām publiskās ņirgas par ministra jauno koncepciju "zārks seko pacientam" un aicinājumi atgriezties briežu dārzā būs tas, par ko uztraukties vajadzēs vismazāk.