Pirmo nakti palikām Minskā pie vecmāmiņas. Jau kļuvis par kopēju paradumu dalīties iespaidos, cik tīras, klusas un sakoptas ir baltkrievu pilsētas; un tā arī ir. Atceros, ka gada sākumā biju pārsteigts Maskavā Baltkrievijas konsulātā ieraugot garu Krievijas iedzīvotāju rindu, lai saņemtu uzturēšanās atļaujas šajā valstī, un pat pajautāju ierēdnim - kas tas tāds par fenomenu?
"Jā, pērk mūsu dzīvojamos īpašumus, pārvācas. Pamatā padzīvojuši ļaudis, bet arī vidēja vecuma. Stāsta, cik pie jums mierīgi, droši un lēti..." Varu saprast. Kaut gan tā noteikti nav ambiciozu un uzņēmīgu cilvēku izvēle.
Nākamā pietura - Lietuva. Un mūsu pirmā pils. Mans sens draugs Ģedrus deviņdesmitajos un vēlāk bija viens no galvenajiem darboņiem postpadomju mūzikas biznesā un vadīja uzņēmumus Lietuvā un Maskavā - skaņu ieraksti, menedžments, koncerttūres, rokfestivāli...
Pirms aptuveni desmit gadiem viņš sāka pārvaldīt vecu muižu Norvilišķī - netālu no baltkrievu robežas; sākotnēji, lai organizētu tur koncertus un lielu brīvdabas rokfestivālu "Be Together".
Tomēr dzīve pilī jaunizceptajam lendlordam iepatikās tik ļoti, ka muzikālie projekti pamazām tika atmesti, dodot vietu restaurācijai, ražošanai un lauksaimniecībai. Vairākkārt izauga mērogi: pirms dažiem gadiem Ģedrus sāka apgūt arī milzīgu baronu fon Ropu pili - nu jau netālu no Latvijas robežas.
Tajā mēs arī ieradāmies. Uzreiz viegli atkārās žoklis un palika šādā stāvoklī līdz pat aizbraukšanai. Ampīra pils, daudzās saimniecības ēkas, zirgu stallis, viesu māja, spa, konferenču zāle (visas - veclaicīgās celtnēs), ūdens un vēja dzirnavas (pēdējā - kinoteātris), traktieris, parks ar alejām, dīķis uz upes...
Tomēr visvairāk mani sajūsmināja tas, ka Ģedrus joprojām ir palicis uzticīgs bohēmas baušļiem: pils teritorijā ir arī liela koncertzāle, kostīmu darinātava ar simtiem vēsturisku tērpu, un teātris! Tam vārdā "Dzīvais te'tris", un tajā katru sestdienu un svētdienu notiek uzvedumi par pils iemītnieku dzīvi XVIII gadsimtā, kuros, tērpti kostīmos, piedalās pastāvīgie iedzīvotāji, ekskursanti un jebkurš, kurš to vēlas. (Mums šis prieks netika - bijām darba dienā.) Tuvāko mēnešu plānos ietilpst atvērt alus darītavu un gaļas žāvētavu.
Jaunais "barons" ar sievu Kristīni un trim bērniem (jaunākajam dēlam vēl nav gads) dzīvo piebūvē, strādā 20 stundas diennaktī un izskatās pēc īsta latifundista - vēja appūsts, putekļains, visu dienu zābakos, pusi dienas zirga mugurā. Jāsaka, ka izskatās šiki - lūk, ko ar cilvēku dara radošs darbs! Apskaužu...
Iespējams, ka viss iepriekš stāstītais izklausās pēc reklāmas - bet tas tā nav (es speciāli nenorādu koordinātas un nosaukumu); tā vienkārši ir jūsma. Baidos, ka Krievijā ar mūsu mentiem, bandītiem, nodokļu iekasētājiem un bez ES subsīdijām tāda mega-idille nekad netiktu realizēta. Cik žēl! Starp citu, Ģedrus nākotnē vēlas atjaunot XIX gadsimtā populāro zirgu diližansa līniju Varšava - Sanktpēterburga.
Lietuvas - Latvijas robežu šķērsojām pa tuksnesīgu grants ceļu - par nonākšanu citā valstī vēstīja vien divi nedaudz sašķiebušies koka robežstabi ar ģerboņiem.
Rīgā mēs iekšā nebraucām un devāmies taisni uz Ainara Mielava lauku māju. Ainars deviņdesmitajos bija Latvijas rokzvaigzne numur viens. Ar savu grupu "Jauns mēness" (angliskajā versijā "New Moon"), kuru nereti sauca par "baltiešu U2", viņš uzvarēja vairākos Eiropas konkursos, ieskaitot pazīstamo Sopotas festivālu Polijā.
Lai gan Ainars labi dziedāja arī angliski un krieviski, viņš priekšroku deva dzimtajai latviešu valodai - iespējams, tāpēc viņa starptautiskā karjera neizdevās. Modīgais "new wave" pamazām tika aizstāts ar daudz klusāku un dziļāku mūziku, kas skanēja akustiski un ietvēra etniskas intonācijas un folkloras instrumentus. Kādā brīdī popa tusiņš Mielavam kļuva tik pretīgs, ka viņš pameta Rīgu, nopirka lielu zemes īpašumu, uzcēla tur sarkanu koka māju un ap to sastādīja mellenes un avenes!
Tā viņi dzīvo īstu lauksaimnieka dzīvi jau piecus gadus - Ainars, sieva Liene un divas mazās meitiņas. Pamanīju, ka tāpat kā Ģedrus un Kristīne, arī viņi izskatās lieliski: iedeguši, darbīgi, pacilāti, spulgām acīm - un ne jau no pulverīšiem kā pilsētas bohēmistiem.
"Kad saņēmu pirmo naudu par mūsu audzētajām mellenēm, pieķēru sevi pie domas, ka, lai arī tas nav pats lielākais, tomēr pats taisnīgākais un pelnītākais honorārs manā dzīvē," - smaidot stāstīja Ainars, un es viņu sapratu. Starp citu, viņš arī koncertē - reizi gadā ap Ziemassvētkiem.
Un atkal - pils! Jau Igaunijā, neaizbraucot līdz Tallinai. Benkendorfu - Volkonsku īpašums Šlosfalla ticis uzcelts divdesmitajos un trīsdesmitajos aizpagājušā gadsimta gados pie Keilas upes, netālu no slavenā ūdenskrituma. Brīnumainā neogotikas (ko mēdza saukt arī par "Bairona") stila celtne nesen - un vēl ne līdz galam - savesta kārtībā un restaurēta. To paveikusi privātpersona - investors Andrejs Dvorjaņinovs.
Šeit notika svinības par godu viņa gaišības kņaza Pjotra Volkonska sešdesmitajai dzimšanas dienai. Diemžēl, mēs galīgi neierakstījāmies "dreskodā": noguruši pret vakaru izvēlāmies no auto, un nokļuvām starp kungiem smokingos un dāmām vakarkleitās sveču gaismā. Svinību vaininieks - tiešs dekabrista Sergeja un daudzu citu lielisku Volkonsku pēctecis - bija ietērpies tumši zilā mundierī ar epoletēm.
Bet pirms 35 gadiem Pjotrs bija galvenais Igaunijas panks, skandalozās grupas "Propeller" līderis - šķiet, absolūti vienīgās, kuru nācās aizliegt pat liberālajā padomju Igaunijā. Iespaidīgs cilvēks - teātra režisors un aktieris, šovmens, performanču radītājs, dziedātājs, daiļrunātājs... Kaut kas līdzīgs Kurjohinam un Mamonovam vienā groteskā iepakojumā. Ja ticam veciem portretiem, viņš ir ļoti līdzīgs sencim - dekabristam, un viņa sievu arī sauc Marija. Dzīvo viņš Tartu, strādā teātrī, ar zemkopību vai ko tamlīdzīgu gan nenodarbojas. Laikam, tās nav bajāra cienīgas lietas... Taču "Propelleru" gan ik pa laikam iedarbina. Pēdējoreiz mēs viņus skatījāmies "Pussy Riot" atbalsta koncertā 2012. gada pavasarī, un Vera (mana sieva) teica, ka neesot dzīvē redzējusi varenāku rokkoncertu!
Tā lūk. Nekādu morāli un vispārinātus secinājumus neizvirzīšu; vienkārši trīs tikšanās trīs dienu laikā.