Sajūtas ir trauksmainas un tālas no optimisma. Manuprāt, visas desmitgades pēc otrā pasaules kara beigām cilvēce lēnām, bet droši rāpās kalnup - savas planētas iekārtošanas, sava komforta un laimes nozīmē.
Piecdesmitie. Eiropa atdzimst no drupām, bet PSRS - destaļinizācija, "atkusnis" un "sputņiks", Amerikā - beibībums un rokenrols.
Sešdesmitie. Visā pasaulē - neticams kultūras un mākslas pacēlums, varenas jauniešu un pilsoņu tiesību kustības, Gagarins orbītā, Armstrongs uz mēness... Eirofisko sešdesmito beigas, taisnību sakot, pabojāja Vjetnamas karš, Če Gevaras bojāeja un intervence Čehoslovākijā.
Septiņdesmitie. Visumā pasaulē ir mierīgi (izņemot Tuvos Austrumus, bet tur nekad nemēdz būt labi) un strauja "patērētāju sabiedrības" attīstība, desmitgades beigās spriedze izlādējas "brālīgās palīdzības Afganistānai" veidā - tomēr šis notikums, drīzāk izskatās lokāla mēroga.
Astoņdesmitie. Ekonomikas un enerģētikas krīzes pārvarētas, vispasaules japiji bīda savas karjeras, Padomju savienība no "ļaunuma impērijas" strauji pārvēršas par kaut ko labsirdīgu un pūkainu, krīt Berlīnes mūris! Reformu Ķīnā gan paslepkavo studentus, bet citādi - pilnīgs urā!
Deviņdesmitie. Pats bezrūpīgākais un laimīgākais periods mūsdienu vēsturē. Vienīgais skumjais asiņainais traips - karš bijušajā Dienvidslāvijā un Serbijas bombardēšana. Bet citādi - Klintona un Monikas Levinskas sekss kā galvenā ziņa... Frensiss Fukujama laida tautās zibenīgu popularitāti guvušo "vēstures beigu" koncepciju - konfrontācija pasaulē beigusies, liberālās vērtības un patēriņa kults svin galējo uzvaru!
Krievijā deviņdesmitos pieņemts uzskatīt par "jestrajiem" gadiem - patiesi laiciņš bija vētrains - tomēr neaizmirsīsim, ka ar visiem kriminālajiem un čečenu kariem, nežēlīgām reformām un defoltu, tas bija fantastiski dinamisks milzīgas valsts reformēšanas periods, kurš miljoniem jaunu cilvēku deva cerības un optimismu.
Nultie. ...Un tad viss arī sākās - augšupejošā līkne salūza un sāka sliekties lejup. Daudzi sauc vienu konkrētu datumu: 11/09/2001, musulmaņu teroristu mega-trieciens. Un tad aizripoja: pretterorisma operācijas un jauni terora akti, karš Irākā, jauns karš Afganistānā... Galvenais - pasaulē kardināli izmainījās atmosfēra: bezrūpības vietā nāca vispasaules trauksme un paranoja.
Attiecībā uz stabilo Krieviju, neskatoties uz Beslanu un "Nord-Ost", trauksme nebija tik jūtama, toties štatos - pēc pilnas programmas! Sirdssāpes palielināja arī finanšu krīze.
Desmitie. Šie nav pat tikuši līdz vidum, bet viss jau ir sliktāk nekā iespējams... Kari un terorisms izplatās visā pasaulē, daudzus spārnojušais "arābu pavasaris" pārvērtās par velns zina ko, informācijas tehnoloģijas no panacejas pret visām cilvēces likstām pārvērtās par izsekošanas un tumsonības izplatīšanas instrumentu.
Un pats nepatīkamākais un negaidītākais: pasaules vardarbības lauciņā aiz musulmaņu bandītiem un amerikāņu žandarma parādījies jauns personāžs - krievu huligāns. Un, ņemot vērā, ka viņam ir arī atombumba, valodas kļuva pavisam nelabas, pie tam no abām pusēm.
Trešais pasaules karš, ceturtais pasaules karš (jo tas ir, kā skaita - ar "auksto" vai bez), taktiskie kodolieroči, radioaktīvie putekļi... Nevienam, izņemot paklusējušos ķīniešus un vispasaules ieroču rūpniecības komplesu, no šī konflikta nav ieguvuma. Toties vissliktāk nu ir divām brālīgām tautām, krieviem un ukraiņiem, kuras iespiedušās dīvānos televizoru priekšā, skatoties uz nodegušām mājām, mirušiem ķermeņiem, kursu krišanu un cenu augšanu.
Kāpēc viss kļuva tik ļoti sliktāk un tas notika tik ātri? Nezinu. Vai tas ir tā saucamais "objektīvais process" vai cilvēka kļūdu sērija? Islāmistu pusei, protams, ir noteikts, ļaunprātīgs plāns - tāpēc jau viņi ir fanātiķi, šahīdi - pašnāvnieki. Bet Putins - vai viņš arī ir pašnāvnieks? Kas tie ir par ļaudīm, kas mūsdienās valda pār valstīm un pasauli?
Saprotu, ka tas skanēs augstprātīgi un patmīlīgi, bet man sāk rasties sajūta, ka lielākā daļa mūsdienu pasaules nelaimju notiek zemas kvalitātes līderu piekoptās nekompetences un maziskuma dēļ - gan profesionālajā, gan "cilvēciskajā" nozīmē. Hrestomātisks piemērs - Džordžs Bušs juniors - īsts Dieva dots muļķītis, kurš ievāra asiņainu putru austrumos, ar Kosovas precedentu burtiski dodot svētību "draugam Vladimiram" pēc tam to darīt Gruzijā, Ukrainā... Un kurš tādu ievēlēja, pie tam divas reizes?
Skatos, pēdējā laikā diezgan bieži runā, ka pašreizējie līderi nemaz netiek galā ar jauniem izaicinājumiem, neizrāda apņēmību un izlēmību. Protams, rūgti salīdzinot ar pagātnes dižo politiķu ēnām. Kurš vainīgs, ka de Golla vietā mums ir Olands, Čērčila vietā Kamerons, Rūzvelta vietā Obama, Havela vietā - vispār nesaprotami kas. (Par Krieviju nerunāšu - mums ar cariem un vadoņiem pēdējā gadsimta laikā vispār dikti nav laimējies).
Domājams, ja kaut kas ir salūzis planētas Zeme civilizācijas pārvaldes mehānismā, un pašreizējā komanda nespēj tikt galā ar avāriju, tad vajag mainīt gan pašu komandu, gan tās izvēles metodi. Kā? To es nezinu. Demokrātija apēd pati sevi, autokrātija - sūkā... Meritokrātija? Anarhija? Maģija?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
