Tā kā neesmu bagātnieks, pārbaudīju, cik maksā biļete turp atpakaļ no Tallinas uz Londonu un sapratu, ka, lidojot ar tā saucamajām lēto cenu aviokompānijām, zaudējumi ģimenes budžetam ir 70 eiro (principā, var arī lētāk, bet mani interesēja konkrēti datumi). No Maskavas - piecas reizes dārgāk. Vārdu sakot, ir iespēja apsveikt dārgo kolēģi un paviesoties iemīļotajā pilsētā, kurā jau aptuveni gadu nav pabūts.
Laikam jau sarunai par bagātajiem un bagātību Londona ir pati piemērotākā vieta. Nekad neesmu bijis Tokijā un Šanhajā, bet citās "pasaules galvaspilsētās" viesojos regulāri un varu liecināt, ka tās visas uz britu megapoles fona izskatās bāli. Ņujorkas sakarā jau padomju propagandisti formulēja, ka tā ir "kontrastu pilsēta" - tāda arī tā ir palikusi; pat Manhetenā blakus šikām celtnēm viegli atrast līdz kliņķim nolaistus, draņķīgus kvartālus, bet par Bronksu un Kvīnsu vispār nav, ko teikt.
Berlīne savā ziņā atgādina Bruklinu: jautra, dzīvīga, interesanta un plaukstoša pilsēta - bet viss izpaužas kaut kā kautrīgi un tieši tāpēc "nabadzīgāk" nekā Londonā. Parīze savā attīstībā apstājusies pilnībā un kļuvusi ievērojami sliktāka; tā atgādina vīstošu skaistuli ar ne visai labu veselības stāvokli.
Maskava iespaido ar vērieniem un tempu, bet bagātība, par kuru mēs runājam, vienmēr iet soli solī ar komfortu un kādu devu izsmalcinātības, - bet tā, diemžēl, Krievijas galvaspilsētā vispār nav pamanāma.
Vārdu sakot, Londona rullē un, starp citu, tikko tas ticis apstiprināts ar skaitļiem: pēc investīciju apjoma Ņujorka vēl nedaudz apsteidz Londonu, bet pēdējā gada laikā Ņujorkā tās augušas par 10%, kamēr Londonā - par vairāk nekā 30%! Pie tam, interesanti, ka Ņujorkā iegulda "pašmāju" amerikāņi, kamēr Londonā - "bagātie" no visas pasaules.
Vienmēr, kad ierodies Londonā, tu ieraugi daudz prātam neaptveramu jaunceltņu: kādreiz tās bija Doklendos, pēc tam - Temzas dienvidu piekraste, Čelsijas rietumi, rajons uz ziemeļiem un austrumiem no Sitijas… Tagad ķērušies pie vēl vienas drūmas rūpnieciskās teritorijas - klajumiem aiz Kingskrosas un Seintpankrasas stacijām, kā arī pie reizes pašam Viktorijas laika staciju ēkām.
Nu tās vairs nevar pazīt: plaši laukumi ar strūklakām, muzeji un dizaina centri, sarkani ķieģeļi un hromējums, pie tam Kingskrosu pārklājuši ar stikla kupolu.Vienā no tās stūriem atrodas jaunākā angļu atrakcija: perons 9 un 3/4. Jā, tas pats, no kura Harijs Poters ar biedriem devās uz Cūkkārpu. To rinda, kuri vēlas nofotografēties ar ķieģeļu sienā iebraucošu vagonu, veidojas garāka nekā uz Beikerstrītu 221!
Toties arī maksa par visiem Londonas priekiem ir pamatīga. nekustamā īpašuma cenas ir vienkārši absurdas. Labā rajonā, piemēram, par pusmiljonu eiro iespējams nopirkt tikai 20 - 30 kvadrātmetru lielu pagraba studiju. Pie tam, ja kaut vai tajā pašā Ņujorkā jums nav pa kabatai Manhetena, iespējams iegādāties dzīvojamo platību Bruklinā vai Kvīnsā, ja tur par dārgu - uz priekšu līdz Longailendai, un tik un tā jūs būsiet kapeiku vērtā metro brauciena attālumā no centra. Londonā šo problēmu tādā veidā jūs neatrisināsiet.
Neskatoties uz to, krievu populācija pilsētā aug - vismaz tā man tika skaidrots. Kaut gan "uz aci" šķiet, ka otrādi: krievu valodu centrālajās ielās var dzirdēt daudz retāk. "Vienkārši viņi sākuši uzvesties daudz klusāk," - paskaidroja paziņa no BBC. Un tad es atcerējos nesen uz ielas dzirdētu sarunu: krievu dāma paraugās visapkārt un pieklusināti saka savam biedram: "Šausmas, cik te daudz iebraucēju…"
Londonas krievu diaspora sašķēlusies "Krim-naš" un "Putin h-lo" nometnēs, kā jau visur. Tiesa, citā proporcijā nekā Tallinā. Tomēr tāpat draugi strīdas, bet viena pazīstama ģimene - šī iemesla dēļ šķiras.
Arī bohēmas aprindas ir pieklusušas, neskatoties uz oficiāli izziņoto Krievijas kultūras gadu Lielbritānijā: ticis atcelts krievu kino festivāls, kā arī dažas izstādes; vien vientuļa grandioza Kazimira Maļeviča retrospektīva dižojas "Tate Modern". Valerija un Kobzons uzstājušies "Royal Albert Hall". Spriežot pēc plakātu pārpilnības, nevienam vietējam nepazīstamā "Valeria and friends" reklāmai iztērējusi sešciparu skaitli mārciņās - interesanti, no kurienes nauda?
Daudzi, saprotamu iemeslu dēļ, protestē, tomēr šejienes vara, tāpat kā pret visu, arī pret šo izturas pragmatiski: ja naudiņu liek galdā, tad lai dara, ko grib! Tā arī, starp citu, ir šķiet vienīgā Anglijas popularitātes motivācija mūsu "izsprukušo katordznieku" vidū (kā sevi paši dēvē tie, kas noslēpušies Londonā pēc kārtīga darbiņa Krievijā). Ir praktiski tuva nullei iespēja, ka kādu ekonomisku vai politisku grēku dēļ izsūtīs no Lielbritānijas.
Satikos ar vairākiem veciem paziņām no "nopietno ļaužu" kategorijas. Visi - tīri profesionāļi, politiski NE-motivēti - ekonomika & finanses & nekādas ideoloģijas; redz dzimtenes Krievijas perspektīvas izteikti drūmos toņos. "Izpārdod tur visu un laidies! Pie tam, cik iespējams ātrāk!" - "Nu beidz! Domāju, ka viss sakārtosies…" - "Nu, nu, 1917. gadā arī daudzi tā domāja".
Šis ir viens no aizkulišu pārzinātājiem, investīciju baņķieris Sitijā, labi pazīstams un kopā strādājis ar pazīstamo Putina draugu Genadiju Temčenko. Stāsta, ka naftinieks esot ļoti skumjš, pie tam tāds kļuvis jau pirms naftas cenu krišanās. "Es viņam prasīju - kāpēc tad tu savam nepasūdzies?" Bet viņš atbild: bezjēdzīgi; kamēr pats nesajutīs… vārdi uz viņu neiedarbojas.:" Nezinu, vai tā ir taisnība vai ne. Bet nav priecīgi, ja galvenais priekšnieks, izrādās pēdējais, kuram pielec.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
