Pirms tam Paidē vienīgo reizi es biju bijis 1971.gada vasarā, kad daudz stopoju pa Igauniju. No tiem laikiem neko neatceros, bet tur jau arī nekas nav mainījies: tipiska, klusa provinciāla pilsētiņa ar vienu apskates objektu: gleznainām Livonijas ordeņa pilsdrupām. Un vēl noteikti jāzina tas, ka Paidē ir dzimis dižākais mūsdienu akadēmiskās mūzikas komponists Arvo Pērts, un Livonijas kara laikā gājis bojā opričņiku vadonis Maļuta Skuratovs. Otrajam faktam, ņemot vērā festivāla ideju, iespējams piešķirt zināmu simbolisku nozīmi.
Tātad. "Arvamusfestival" Paidē notiek jau otro reizi, pie tam, kā pastāstīja zinātāji, gada laikā tas kļuvis ievērojami plašāks. Festivālu, pārņemot zviedru ideju, izlolojusi jauna dāma vārdā Kristi Līva - kā nopratu pēc īsas sarunas ar viņu, ar vietējām saknēm. Paide, kā zināms, atrodas Igaunijas pašā centrā, savukārt festivāls notika pašā Paides centrā - tieši pilsdrupās, visapkārt restaurētam astoņstūru tornim.
Burvīgs skats: akmens drupas, zaļa zālīte, nojumes un teltis. Kopumā izvietotas apmēram 30 diskusiju nojumes, kurās saimniekoja dažādas partijas, organizācijas un privātfirmas. Tāpat tika tirgotas grāmatas, suvenīri, uzkodas (man pie sirds gāja vjetnamiešu nūdeles). Viss kompakti, bet ne par ciešu, jauka un relaksēta atmosfēra. Nezinu, kā ir Zviedrijā, bet šeit nebija pārāk daudz ļaužu - teiksim, ne vairāk kā divi tūkstoši - pie tam ieejas maksas nebija.
Pasākums sanāca ne tik daudz "plašām masām", cik elitārs. Faktiski tas izvērtās kā festivāls aktīvistiem - politiķiem, žurnālistiem, valsts iestāžu pārstāvjiem, ekologiem, inovatīviem uzņēmējiem, utml - līdz pat skolu pedagogiem. Šādā ziņā tas ļoti noder - šis mazās valsts efekts - vienā vietā vari satikt vienuviet visus, no vadošajiem funkcionāriem līdz bohēmistiem. Pie tam visi ir absolūti pieejami! Piemēram, man gribējās iepazīties ar Jevgeņiju Osinovski - pašreizējās valdības izglītības ministru - un es bez pūlēm to izdarīju.
Vispār jau, ja tur nebūtu daudzi pazīstamie, es šajos viedokļu svētkos justos kā svešinieks. Es nemāku igauņu valodu, bet krievu un angļu valoda tika lietota minimālos apjomos - ne sinhrona tulkojuma (nu gan man ambīcijas!), ne tulkojumu festivāla programmā. Diskusiju krieviski arī bija maz - divu dienu laikā tikai trīs, ja pareizi saskaitīju. Kaut gan, kā man pastāstīja vairāki vietējie žurnālisti, "krievu" tēma diskusijās tika izvirzīta pastāvīgi un visdažādākos aspektos. Bija pat speciāls "Integrācijas laukumiņš", un, lūk, kādi tur tika iztirzāti temati:
- "Igaunijas paralēlās pasaules - ko tālāk?" Te runa ir par to, ka vairums igauņu un krievu dzīvo autonomi viens no otra un nevēlas, lai viņu ceļi krustotos. Vai iespējams mainīt šādu situāciju?
- "Kas patiesībā traucē satuvināties?" Tas pats stāsts, bet daudz konkrētāk, "integrācijas programmas" ietvaros.
- "Vai pilsoniskā sabiedrība aizsargās mūs no iekšējiem konfliktiem?" Ja lāgā neticam politiķiem un uzņēmējiem, kam tuvākas ir savas intereses, vai varam rēķināties ar "nevalstiskiem" veidojumiem, kas domāti sašķeltības pārvarēšanai?
- "Ko mēs vēl neesam pamēģinājuši?" Vienīgā diskusija krieviski - malači, ka pamēģinājāt!
Dienu iepriekš es arī biju praktizējies polemikā (pārāk jau nu draudzīgā, kā man likās) dzimtajā valodā: laikraksta "Postimees" krievu redakcijā tika organizēta saruna par tēmu "Jaunā krievu paaudze: starp Krieviju un Rietumiem". Neuzskatu sevi par tiesīgu runāt par Igaunijas krievvalodīgo jaunatni - to es gandrīz nemaz nepazīstu, bet Krievijas jaunatnei ģeogrāfija ir nedaudz citāda: drīzāk, starp Rietumiem un Ziemeļkoreju… Tomēr sarunā izstāstīju vienu sev svarīgu slēdzienu: nevajadzētu demonizēt Krievijas iedzīvotājus, pierakstot viņiem teju pilnīgu agresivitāti un asinskāri.
Tādi secinājumi parādās, pirmkārt, "socioloģisku aptauju" rezultātā, kuras tiešām uzrāda, ka ap 90% Krievijas iedzīvotāju atbalsta nekaunīgo varas politiku, 70% grib karu ar Ukrainu utt. Šiem skaitļiem nedrīkst ticēt - un ne tikai tāpēc, ka tie, iespējams, ir viltoti! Stāsts ir par to, ka politiskā stresa atmosfēra mūsdienu Krievijas Federācijā maz atšķiras no Brežņeva PSRS (es piedzīvoju arī to, tāpēc zinu).
Tāpēc iedomājieties: 1982. gads; pie jums uz mājām atnāk privātā tērpti sociologi un interesējas - kāda ir jūsu attieksme pret PSKP un personīgi pret Leonīdu Iļjiču Brežņevu? Vai atbalstāt brālīgo palīdzību Afganistānas tautai? Ja vien neesat aptracis disidents, kuram nav ko zaudēt, tad dabiski, ka atņurdēsiet "atbalst, atbalst…" Arī tagad notiek tāpat - ja nevēlaties pār savu galvu lielas un mazas problēmas, jūs pieliksiet ķeksīti, kur vien no jums to paprasīs. Bet visādi mierinājumi par aptauju "anonimitāti"… Kurš tad tādiem tic!
Nobeigumā vēlos atvainoties: diskusijas laikā es nocitēju vienu rupju krievu gopņiku pantiņu, nezinot, ka tiek filmēts video. Nenormatīvais vārdiņš nonāca tīmeklī. Esmu vainīgs! Bet lieciet aiz auss: nojumes priekšā nebija neviena bērna… Kopumā festivāls izdevās! Varbūt, noorganizēt tādu arī Narvas pilī?