Vai tajā visā ir PR elements? Visticamāk, jā - bet tas nav būtiskākais. Svarīgākas - gan no motivācijas, gan jēgas viedokļa - ir divas citas lietas. Pirmkārt, jau tagad acīmredzams, ka 21. gadsimta pasaule izrādījusies daudz vairāk neizdevusies un trauksmaināka nekā tika gaidīts 20. gadsimta beigās: sākot ar dvīņu torņu krišanu, viss sāka ripot no kalna lejup - terora akti, kari, revolūcijas, katastrofas, krīzes… Mākslinieku kungiem ir uz ko reaģēt.
Otrkārt, mūzikas loma pasaules jaunatnes kultūras jomā skaidri atvirzījusies otrajā plānā, vienlaikus degradējoties laikmetīgo popzvaigžņu plejādei, kas no Elvisa un "Bītliem" caur Maiklu Džeksonu un U2 ir nolaidusies līdz Britnijai Spīrsai un, Dievs piedod, Džastinam Bīberam. Nu ambicioziem mūziķiem gribas kliegt: "Hei, cilvēki! Mēs te vēl esam - uzklausiet mūs!" Reizēm jau izdodas sabļaut, tomēr, teiksim tieši - līdz "miera un mīlestības" festivālu, "dziesmoto revolūciju", Džona Lenonu akciju vai Boba Dilana himnu līmenim mūsdienu mūzikas sociālpolitizētājiem tāls ceļš ejams. Diemžēl.
Savāda reakcija, es pat teiktu, kropla mutācija mūsdienu kultūrpolitikā ir pēdējā laikā strauji augošā prakse aizliegt mākslinieku uzstāšanos, kā arī tas, ko nu patētiski sauc par "sankcijām" pret mūziķiem. Uzreiz jāsaka: personīgi uzskatu, ka šādi triki ir dumji un kaunpilni - neatkarīgi no tā, pret ko un ar kādu motivāciju tādi tiek vērsti.
Lūk, daži svaigi piemēri.
Latvijas Ārlietu ministrija aizliedza (vai paziņoja par nevēlamu esam, precīzu formulējumu es neatceros) Jūrmalā estrādes festivālā "Jaunais vilnis" uzstāties Krievijas "popsovikiem" Valērijai, Oļegam Gazmanovam un Josifam Kobzonam - sakarā ar viņu atbalstu agresīvai Krievijas politikai. Nav grūti uzminēt, ka šo izpildītāju dzīves gājums un repertuārs man nav īpaši pazīstami, tomēr jebkurā gadījumā uzskatu Latvijas uzliktais veto man šķiet visai nepareizs.
Pirmkārt jau, kāpēc tieši šie trīs. Piemēram, pasākuma galvenais organizētājs Ogors Krutojs vai desmitiem populāru Krievijas televīzijas zvaigžņu - vai tad viņi "neatbalsta"? Publiski pauda viedokli pret Krimas aneksiju? Es kaut kā stipri šaubos. Ne mazāk stipras šaubas izsauc fakts, ka paustais "atbalsts" esot kaut kā saistīts ar nevēlamo mākslinieku repertuāru (vārds "daiļrade" man te šķiet ne visai vietā): ja turpretī Gazmanovs būtu kopā ar armijas kori dziedājis "Laipnos ļaudis", vai Valērija būtu uzstājusies duetā ar Krimas prokurori - tad gan būtu viela pārspriedumiem. Bet šoreiz - ļaudīm, kaut arī publiskām figūrām, tomēr ir pilnas tiesības ieņemt savu nostāju.
Un vispār: Ārlietu ministrija pret popmūzikas personāžiem - tas tak ir kaut kā smieklīgi: ne īstā mēroga un ietekmes figūras, lai ar viņiem cīnītos lielās politikas arēnā. Ja reiz Latvijas varas iestādes ir pamanījušas kūrortā notiekošo "Jauno vilni", tad labāk lai Kultūras ministrijas atbildības jomā parūpējas par šā festivāla nožēlojamo māksliniecisko līmeni un bezcerīgo provinciālismu… Nevis novienādojušas sevi ar nākamā sižeta ne visai adekvātajiem varoņiem.
"Marylin Manson" koncertu aizliegšana Krievijā. Par laimi, tā nebija valsts varas iniciatīva, tomēr arī šeit neiztika bez vietējās varas un deputātu atbalsta. Starta šāvienu deva viens pazīstams pareizticīgo frīks, tāds Enteo - zem "aizvainoto ticīgo ļaužu jūtu" lozunga. Skaidrs, ka par Mensona daiļradi apvainoties spējīgie ticīgie ļaudis nekad dzīvē neapmeklētu viņa koncertu.
Ne mazāk skaidrs, ka praktiski katrā popa, roka vai repa koncertā, ja labi grib, var sazīmēt kaut ko, ko var klasificēt kā "ticīgo ļaužu aizvainošanu" (homoseksuālisma propagandu, ekstrēmismu, utt saskaņā ar jaunākajiem Krievijas likumiem). Taisnību sakot, zinātniski populāras lekcijas par evolūcijas teoriju, ģenētiku, astronomiju utml var viņus aizvainot vēl vairāk. Diskutēt ar fanātiķiem - tā ir absolūti bezjēdzīga nodarbe, taču varas vīriem, kuriem ar veselo saprātu it kā visam būtu bijis jābūt kārtībā, taču nevajadzēja šaubīties par šādu izlēcienu kontrproduktivitāti.
Desmitiem tūkstošu melomānu zākājas par "velna popiem", kā arī aizokeāna ļaunvēļiem - vispasaules bezmaksas reklāma. Tas ir - ja paskatīties no tīri pragmatiska viedokļa. Bet, ja nopietni - tas ir tumsonīgi - mūsu gadsimtā pret kultūras, mākslinieciskām un izklaidējošām izpausmēm attiekties pēc viduslaiku mērauklām, kad jebkura nobīde no baznīcas dogmām varēja novest pie visbēdīgākajām sekām. Ne mazāk tumsonīgi ir "civilizētiem" kristiešiem kļūt līdzīgiem islāma fundamentālistiem.
Un visbeidzot nesenais notikums, kad Igaunijas blūza festivālā Hāpsalu neļāva piedalīties amerikāņu aktierim Stīvenam Sīgalam. Daļā plašsaziņas līdzekļu, tai skaitā Krievijā, informācija par notikušo bija nedaudz izkropļota: cik man zināms, neviens Sīgalam formāli spēlēt un dziedāt "Augustibluus" (vēl jo vairāk, iebraukt Igaunijas teritorijā) neaizliedza, un stāsts risinājās aptuveni šādi. Dziedātājs Tīns Megi kādā intervijā pastāstīja, ka boikotēs festivālu, jo nespēj uzstāties uz vienas skatuves ar "putinistu" Stīvenu, kā arī aicināja savus kolēģus piedalīties boikotā.
Daļa - tostarp Igaunijas ārlietu ministrs - solidarizējās ar Megi pozīciju; citi - tai skaitā "Augustibluus" rīkotāji - to neatbalstīja. Igaunijas sabiedrību, mediju vidi un mūziķu aprindas saviļņoja karsta diskusija, kuras atbalsis sasniedza Stīvenu Sīgalu, kurš ar sava aģenta starpniecību lika noprast, ka tādā atmosfērā neuzstāsies. Attiecīgi festivāla organizētāji bija spiesti paziņot, ka amerikāņu mākslinieka koncerts tiek atcelts.
Saprotams, ka Tīnam Megi ir pilnīgas morālas un visa veida tiesības uz savu personīgo boikotu, tāpat kā Sīgalam - pasūtīt pie velta tādu festivālu, kurā ne visi par viņu priecāsies. Katram sava taisnība - tomēr stāsts, manuprāt, izvērsās nepareizs. Boikoti, ultimāti, "mēri" - tā ir citu ļaužu valoda, ne mākslinieku.
Atceros, ka iepriekšējās dekādes sākumā es uzaicināju Maskavā uzstāties brīnišķīgo franču aktrisi un dziedātāju Džeinu Birkinu, bet viņa atbildēja, ka Krievijā neuzstāsies, jo ir aktīva Čečenijas kara pretiniece, uzstājusies protesta akcijās Parīzē, utt. Uz to es piedāvāju: tas taču lieliski, es arī esmu pacifists, varēsim aģitēt par mieru tieši krievu galvaspilsētā - tas taču iespaidīgāk nekā jaukt gaisu tālajā Francijā… Analoģija, protams, nav precīza, tomēr man šķiet - labāk ne norobežoties no oponenta, jo vairāk, kolēģa, bet dot viņam vārdu un pat iesaistīties strīdā. Ja, piemēram, Sīgalu izsvilptu Hāpsalu, viņš taču ir īsts vīrs, pēc visa spriežot, ciets rieksts; pats tiktu galā.
Es nepiekrītu lozungam, ka mūzikai (vai, teiksim, sportam) jābūt "ārpus politikas". Tas ir vai nu naivums, vai liekulība - tāpēc, ka tā tik un tā nekad nebūs. Bet ļoti gribētos, lai mūsu mazajā kultūras dārziņā, kurā ļaudīm principā vajadzētu priecāties, nenāktu modē rupjas politiskas metodes un retorika.