Privet-tere-sveiki-labas! (No ziemeļiem uz dienvidiem.)
Mani sauc Artemijs Troickis; esmu žurnālists, pasniedzējs, radio dīdžejs, televīzijas raidījumu vadītājs. Pamatā visu mūžu esmu dzīvojis un strādājis Maskavā. Precējies, divi nepieauguši bērni. (Ir arī pieaugušāki, bet tie dzīvo patstāvīgu dzīvi.) Jūnijā man apritēja 59 gadi.
Un, lūk, šajā ne pašā perspektīvākajā vecumā nolēmu veikt tipisku "jauniešu" lēmumu: pārcēlos strādāt citā valstī. Kā teicis Deivids Bovijs - "A new career in a new town". Protams, ka tas ir sava veida eksperiments - ar sevi un savu ģimeni. Ģimene drosmīgi atbalstīja šo ideju un tagad ar interesi seko līdzi. Lai nedramatizētu situāciju, uzreiz atzīmēšu: Krievijā manas profesionālās aktivitātes ir saglabātas (vismaz es uz to ceru), un tās nebūs visnotaļ sarukušas.
Vienkārši tagad mans darbs sadalīts starp Maskavu, Tallinu un Helsinkiem. Tas pieprasa mobilitātes paaugstināšanu, bet fiziski nepavisam nejūtos slikti. Arī psiholoģiski viss priecē: bieži viesojos Baltijas valstīs, šeit man ir daudz īstu draugu, šeit ir kaudzēm brīnišķas mūzikas un citādu daiļu mākslu; bet galvenais - es mīlu šīs mazās, no pārējām atšķirīgās valstis. Pie tam kaimiņos dzimtā KF - kas, starp citu, kļuva par izšķirošo faktoru, lai mēs izdomātu veidot dzīvi Tallinā, nevis Ņujorkā, kur universitātes nav sliktākas, bet naudas - vairāk.
Nu pāris vārdu par to, kas visus interesē visvairāk: lēmuma motivāciju. Protams, varētu vienkārši skaidrot, ka es saņēmu izdevīgu piedāvājumu un piekritu, punkts. Jā, profesionālā interese un tas, ko sauc par "challenge" mani šajā stāstā noteikti un stipri interesē. Bet tomēr - nebūt neesmu tik dedzīgs karjerists - pie tam, dzimtenē jau arī manas lietas kārtojās, teiksim, ne ideāli, bet stabili: pelnu pietiekami daudz naudas; neuztveru sevi kā nevēlamu un nepieprastītu.
Toties jūtu ko citu, pie tam ļoti asi: mūsdienu Krievijā stulbo jauno likumu spiediena un padomju revanšisma atmosfēras dēļ kļuva smagi un smacīgi. Pie tam - un tas ir principiāli svarīgi - atšķirībā no citiem pēdējā laika grūtajiem periodiem (1998, 2008, …) cerības uz "jauno pagriezienu" ir skaidri iluzoras. Esmu pārliecināts, ka daudzi tā neuzskata, bet man ir izteikta sajūta, ka mēs veļamies bezdibenī. Īsāk sakot, gribas atvērt vismaz vēdlodziņu, ja reiz logu uz Eiropu pašlaik aiznaglo.
…Šis ir pirmais regulāras slejas (bloga) izlaidums (vai, mūsdienīgāk sakot, "posts"), kuru rakstu "Delfi". Visi autori, kuri beidz savu sleju sēriju, cenšas ar laiku tās pārvērst grāmatās. Arī man tas ir izdevies: deviņdesmitajos gados man bija iknedēļas sleja "Metro Diary" laikrakstā "The Moscow Times", un no tās radās krājums "Interesting Times" par Jeļcina laiku Krievijas neprātīgo dzīvi. 2000.gadā sāku veidot vienu no pirmajām Krievijas personas mājas lapām (vārdu "blogs" tad vēl nepazina!) - "Diversant Daily"; no tās satura Somijā tika publicēta grāmatiņa "Pēdējais krievu diversants" - nu jau par laikiem, ko varētu saukt "Putin Light".
Kā veiksies "delfiskais" periods - pagaidām nezinu. Ja sekot klasiskajiem operas vai baleta uvertīras kanoniem, man jāizvirza pamattēmas, kuras vēlāk tiks izvērstas skaņdarba laikā… Piedāvāju, ka tie būs piedzīvojumi ceļā, kultūras šoki, personiskās drāmas, politiskie skandāli, ekonomiskās katastrofas un tamlīdzīgi pirmspensijas dzīves klusie prieciņi Eiropas ziemeļos. "Opera Baltica" - labs nosaukums.