Šī nedaudz vīzdegunīgā, bet mīļā attieksme, izgājusi dažas maznozīmīgu mutāciju fāzes, tika nodota arī padomju inteliģencei un nozīmīgai daļai mūsdienu izglītotās sabiedrības.
Bet pirms gada notika traģisks atklājums: izrādījās, ka tautas masas spēj būt tikpat sliktas kā nīstā korumpētā valdošā šķira, ja pat ne ļaunākas. Šis atklājums sašķēla un demoralizēja opozīciju un visas radošās aprindas; inteliģence sāka atgādināt vecos lumpeņu nodarījumus - pogromus, stučīšanu, bandītismu un nevīžību sadzīvē. "Anti-tautiskā" verdikta pamatā, protams, tika likti izslavētie "85% par Putinu", plus skaļās tautas naida / entuziasma izpausmes (dēvējamas arī par "vājprātu"), kas nepazūd no TV ekrāniem. Es gan saprotu šādu izmisumu, bet nespēju tajā dalīties - un tagad aši paskaidrošu, kāpēc.
Vispirms par "kvantitāti": nedrīkst ticēt rādītājam "85%". Šajā skaitlī iekļauti gan tie, kas patiešām atbalsta pašreizējo kursu (ne rubļa, bet, protams: Putina), gan arī tie, kas vienkārši nevēlas pār savu galvu problēmas. Socioloģisku aptauju anonimitātei, saprotams, neviens netic, un izprotama piesardzība liek ļaudīm, tieši tāpat kā padomju laikā - sniegt "pareizās" atbildes. Tai pat laikā atbalsts varai bez šaubām ir augsts, ne 85, bet pēc manām intuitīvām sajūtām, kaut kur starp 40 un 60 procentiem.
Jājautā, kāpēc. Jo tauta Krievijā taču dzīvo slikti un vēl sliktāk. (Pavisam niecīgs svaigs piemērs: apmēram Staraja Rusas apkaimē pieturējām, lai padzertu tēju un uzēstu pīrādziņus, parunājāmies ar divām vietējām vecām sieviņām. Es tā kā pajokoju: "kāds jums te posts visapkārt - var filmas par Tēvijas karu uzņemt bez dekorācijām" Uz ko viena no vecmāmuļām atbild: "Nu ko jūs! Kad vācieši atkāpās, bija labāk!") Var sniegt daudz atbilžu, bet galvenā ir tāda: nelaimīgā tauta savu laimi ir deleģējusi valstij. Pēc principa: "Man ir štruntīgi un labāk tik un tā nebūs - tad vismaz, lai ir lielvara un stiprs vadonis".
Te tālāk var pāriet pie "kvalitātes". Pašreizējās varas kopumā un īpaši prezidenta atbalsta kvalitāte tautā ir ļoti zema. Neviens bez pavēles par Putinu uz barikādēm neies; jo vairāk - ar viņa vārdu uz lūpām mirt nemirs. Nedaudzie "trauksmaiņi" - margināļi, frīki un lūzeri - atraduši sev laika kavēkli Ukrainas austrumos, un arī tad par naudu.
No vienas puses tā ir laba ziņa: tauta nav nemaz tik agresīva un fanātiska, kā daudzi to vēlas mālēt. No otras puses, ne īpaši: par "pārmaiņu aģentiem" ļaudis arī ne īpaši tiecas kļūt. Apātija un cinisms ir valdošā noskaņa Krievzemes plašumos. Gan "augšās", gan "apakšās". Plus, pilnīga neticība: cilvēkiem, kas saauguši ar totāliem meliem, vienkārši kļuvis neinteresanti zināt taisnību.
Komfortablā un uzbudinošā melošana (pie tam, sankcionēta) viņiem tīk daudz vairāk - un tieši tā ir šābrīža infernālās televīzijas panākumu ķīla... Kaut kad, vēl salīdzinoši nesen, es domāju: tas tik būtu feini, ja publiskotu precīzus un pārbaudītus datus par visiem daudzmiljardu kontiem ārzonās, kas pieder pašreizējai Krievijas valdībai! Tauta sāktu vārīties, sadusmotos, un...!
Bet tagad sliecos uz to, ka arī tādu informāciju norītu - nu, zog priekšniecība, vai tad kas neredzēts... atnāks citi, nebūs labāki. Un, protams, šī masveida koma ir daudz izdevīgāka Putinam nekā, nosacīti runājot, Navaļnijam.
Slavenais Maskavas sociologs Aleksejs Levinsons, kurš uzstājās pirms manis, teica, ka, pēc viņa domām, Putina elites vara pār tautu nebalstās bailēs. Bet kur tā balstās, viņš pagaidām nevarot formulēt. Man rādās, ka bailes tomēr šajā konstrukcijā ir klāt esošas, bet bāzes elements patiešām ir cits. Tā ir bezcerība. Dzīve tumsā bez cerības uz gaismu. "Ja ne Putins, tad kurš?.." Atbilde, protams, ir klusums.