Ja kaut vai uz mazu brīdi ļaujamies “informācijas sabiedrības” un tās aktīvo aģentu uzmācībai, tad ātri vien var pārņemt sajūta, ka pasaules, dzīvu, domātspējīgu cilvēku apzinātas un apdzīvojamas pasaules gals ir jau noticis fakts un ka atrodamies ellē.
Urbānā vide, visuresošā reklāma un bulvārmediji darbojas bioloģiskā – instinktu – līmenī; tā saucamā nopietnā prese un “sabiedriskā” televīzija ar šo līmeni koķetē un nereti saplūst, jo “mārketinga speciālisti”, PR darbinieki, psihologi, politologi un citi starpnieki, lieko profesiju darbarūķi, rada neatšķetināmu “faktu” un iedomu jucekli, kas ļauj un liek manipulēt gandrīz vai visiem ar visu. Bet ir vēl vīri ar veselu saprātu, kam pietiek gan drosmes, gan gudrības publiski atgādināt par vērtībām un pat par pamatvērtībām, bez kurām par cilvēku kā par saprātīgu būtni runāt vairs nav jēgas. Latvijā kā tādus pirmām kārtām varu nosaukt Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani un Latvijas Universitātes profesoru Leonu Taivānu.

Taču Latvija ne tuvu nav vienīgā vieta uz zemeslodes, kur paklusām, spītējot liberālās visatļautības totalitārajai cenzūrai, tomēr nerimtīgi skan balsis, kas runā par “nemoderniem” tematiem, tādiem kā mājas, ģimene, bērni vai ticība, cerība un mīlestība. Vakarzemē šādus cilvēkus pūlis un tam kalpojošais isteblišments dēvē par konservatīviem. Lielbritānijas karalistē viens no pamanāmākajiem ir Rodžers Skrūtons. 1944. gada 27. februārī dzimušais Kembridžas Jēzus koledžas absolvents ir akadēmisks filosofs, kas Latvijā kādam, iespējams, pazīstams no pirms kādiem gadiem samērā plaši visur pieminētajām debatēm par dzīvnieku tiesībām. Vēl kāds zinās viņa vārdu saistībā ar mūziku – Skrūtons ir izcilas monogrāfijas “Aesthetics of Music” autors, viena no viņa jaunākajām grāmatām veltīta Vāgnera operai “Tristans un Izolde”, viņš pats arī komponē, uzrakstījis pat operu, kas Anglijā iestudēta.

Nav nozīmes uzskaitīt Skrūtona sarakstītās vairāk nekā trīsdesmit grāmatas, jo mēs tās tik un tā neesam lasījuši. Pieminēsim vien, ka ilgus gadus viņš bija estētikas profesors Birkbeka koledžā Londonā, patlaban ir viesprofesors vienīgajā Anglijas privātajā universitātē Bakingemā, aktīvi un plaši publicējas presē, dibinājis un vadījis nozīmīgu izdevniecību “Claridge Press”, bet no 1982. līdz 2000. gadam bijis “The Salisbury Review” (visnopietnākā konservatīvā žurnāla) galvenais redaktors.

Populārā un tradīcijām bagātā žurnāla “The Spectator” šā gada 16. aprīļa numurā bija publicēts Rodžera Skrūtona raksts “Bez kauna un bez mīlestības”. Vispārējās deģenerācijas apstākļos, kad vai ik dienas cilvēkiem gāžas pāri miesiskuma apoloģētika jo plašā amplitūdā, sākot ar pseidozinātnisku vervelēšanu par ķermenisko un beidzot ar ziņu sižetiem un t.s. mākslu (skat. kaut vai laikraksta “Diena” 2005. gada 13. aprīļa kultūras lappusē lasāmo par kādas Vanesas Bikroftas pasākumu VB 55 Berlīnē), šķita un joprojām šķiet, ka Skrūtona domu izklāsts varētu šķist interesants kādam arī šeit.

Ja ticam slavenam Filipa Larkina dzejolim, raksta Skrūtons, [seksuāli] dzimumsakari aizsākās 1963. gadā. Skrūtona pieminētais angļu dzejnieka Larkina (1922—1985) dzejolis “Annus Mirabilis”, sarakstīts un publicēts 1967. gadā, krājumā “Augstie logi”. Lūk, dzejoļa tulkojums (nepretendēju uz atdzejojumu):

Annus Mirabilis

Dzimumsakari sākās
Tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešajā
(priekš manis drusku par vēlu) –
Starp Čaterlijas lieguma beigām
Un bītlu pirmo LP.

Līdz tam bija tikai
Tirgošanās,
Strīdi un ķildas par gredzeniem,
Kauns, kas, sešpadsmit gados aizsācies,
Pārņēma itin visu.
Tad piepeši strīdi noplaka:
Ikviens juta to pašu,
Un visas dzīves pārvērtās
Par lieliskām banku laupīšanām,
Par spēli, ko nevar zaudēt.

Tā dzīve kļuva jaukāka kā jebkad
Tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešajā
(priekš manis gan pārāk vēlu) –
Starp Čaterlijas lieguma beigām
Un bītlu pirmo LP.

Dzejoļa nosaukums – jaunlatīņu izteiciens, kas nozīmē īpašu, dažādiem pārsteigumiem bagātu gadu – angļu dzejā nav nekas jauns. Jau Džons Draidens (1631—1700) uzrakstīja 240 katrēnas garu vēsturisku poēmu ar tādu pašu nosaukumu un tajā apcerēja 1666. gada notikumus: daudzās kaujas, nelaimes, lielo Londonas degšanu, taču nelaimju galā spēja saskatīt cerību uz visu labu. Larkina dzejolī atvēziens ir mazāks un “cerības uz visu labu” – ambivalentas. “Čaterlijas lieguma beigas” – 1960. gadā tiesa, attaisnojot izdevniecību “Penguin”, kas grasījās izdot Deivida Herberta Lorensa romāna “Lēdijas Čaterlijas mīļākais” pilnu tekstu, faktiski atcēla kopš 1928. gada, kad romāns tika iespiests pirmoreiz, pastāvējušo šīs grāmatas aizliegumu. “Inteliģence” uzgavilēja. “Bītlu pirmā LP” – “Please Please Me” nāca klajā 1963. gada 22. martā. Tolaik, kā lasāms atmiņās, vairums jauniešu ilgspēlējošās plates vispār nevarēja atļauties nopirkt, turklāt ierakstu studijas tādas ierakstīt ļāva tikai visslavenākajām zvaigznēm, piemēram, Frenkam Sinatram vai Ellai Ficdžeraldei. Kompānija EMI, ļaujot ilgspēlējošu plati ierakstīt divdesmitgadīgiem puišiem, atklāti pavērsās pretī jauniešu auditorijai, kas turpmāk veidoja galveno mūzikas tirgus daļu.

Taču atgriezīsimies pie Rodžera Skrūtona raksta. Filosofs, atzīmējot, ka aizritējuši četrdesmit seksa revolūcijas gadi, vaicā, vai tas ir uz labu vai ļaunu. Tradicionālā seksuālā morāle, kas bija vispārpieņemta līdz sešdesmitajiem gadiem, balstījās pieņēmumā, ka ceļš uz seksuālām attiecībām ir laulība. Tādējādi tika nodrošināta ģimenes stabilitāte un sociālā kapitāla pārmantojamība no paaudzes paaudzē. Protams, tradicionālajā morālē bija vieta mīlestībai, greizsirdībai, dramatiskām attiecībām starp dzimumiem. No pēckara grūtībām attapusies paaudze, kas nāca ar savu baudīšanas programmu, nevēlējās drāmu, bet priekus.

Viņi tos arī dabūja, bet aizvadītie gadu desmiti ļauj jautāt, kāda ir šo prieku cena. Skrūtons kā savdabīgāko parādību min sabiedrības milzīgās pūles pārvarēt kaunu vai pat atteikties no tā. Turklāt runa nav par “parasto” morālo kaunu, kad cilvēks sastopas ar cita cilvēka vērtējumu par nodarīto. Runa ir par seksuālo kaunu, kura aizsākums rodams pirmajā Mozus grāmatā, kad pēc grēkā krišanas līdz tam kailie Ādams un Ieva saprot savu kailumu un aizsedzas ar daudzinātajām vīģes lapām. Seksuālais kauns atšķiras no morālā kauna. Pirmām kārtām tā nav vis atskārta, ka tu esi ko sliktu nodarījis, bet gan apņēmība nedarīt vai nepieļaut, ka izdara ar tevi. Otrkārt, ja morālo kaunu izraisa atskārta, ka tevi vērtē kā brīvu, morālu būtni, tad seksuālo kaunu rada tas, ka tu tiec uzlūkots kā ķermenis, mašīna, objekts. Makss Šēlers seksuālo kaunu ir nodēvējis par “Schutzgefühl” – tādu kā aizsargvairogu pret uzmācību. Un veltīgi cerēt, ka zaudējot seksuālo kaunu, cilvēks atgūst hipotētisko, dzīvniekiem piemītošo nevainību; viņš gluži vienkārši kļūst bezkaunīgs un tas nozīmē – neaizsargāts pret seksuāliem plēsoņām.

Rodžers Skrūtons esejā izseko, kā mazinājusies un izzudusi seksuālā kauna sajūta, līdz beidzot sabiedrība kā “normālu” uztver, piemēram, realitātes TV. Īpaša loma kauna iznīcināšanā, viņaprāt, ir skolu sistēmai, kas ar “seksuālās audzināšanas” palīdzību ir nu jau vairākām paaudzēm iemācījusi, ka cilvēks ne ar ko neatšķiras no “citiem” dzīvniekiem. Izglītošanas objektīvisms faktiski panācis to, ka cilvēkus vairs nenodarbina jautājumi “Kāpēc?”, “Ar ko?”, “Ar kāda dzimuma “partneri”?”, bet gan tikai vēlme nodarboties ar “labu seksu”. Bērniem tiek iemācīta pāragra un depersonalizēta interese par seksuālo; vienlaikus sabiedrība nebeidz brēkāt, ka visapkārt “tur laukā” uzglūn pedofili, lai gan šie pedofili, pateicoties ačgārnajai seksuālajai audzināšanai, jau sen ir nevis kaut kur visapkārt, bet gan tepat iekšā – mūsu vidū. Ja gribam no šī apburtā loka iziet, tad seksuālajai audzināšanai ir jāatgriežas pie pirmsākumiem – pie kauna iemācīšanas.

Par tikpat jaunu kā atsvabināšanās no kauna Skrūtons uzskata vēl kādu tendenci – priekšstata par to, kas ir normālas seksuālās dziņas, zudumu. Raksta autors min, ka 1963. gadā homoseksualitāte vēl tika uzskatīta par perversiju, lai arī tai bija bohēmiskas ekskluzivitātes pieskaņa. Cilvēki vēl ticēja, ka seksuālās vēlmes iet savu, normālu gaitu, ka vīrieši un sievietes tuvinās pēc savstarpējas vienošanās, lai gūtu abpusēju apmierinājumu. Sekss ar bērniem tika uzskatīts par kaut ko šaušalīgu, bet ar dzīvniekiem – par neiedomājamu. Mūsdienās, pakļaujoties geju lobija spiedienam un sekojot dažādām pseidozinātniskām “teorijām”, piemēram, Kinsija institūta piedāvātajām, perversijas jēdziens kļuvis par tabu, un oficiāli jārunā par seksuālo orientāciju kā par pašsaprotamu un neizbēgamu faktu.

Taisnību sakot, ačgārnība ir gājusi vēl tālāk. Tajā pašā jau vairākkārt pieminētajā 1963. gadā Ungārijas ebreju cilmes britu filosofs Maikls Polaņī (1891–1976) nāca klajā ar tā saucamās morālās inversijas teoriju. Tā nozīmēja ne mazāk un ne vairāk kā to, ka nosodījums, kas savulaik tika vērsts pret kādu parādību, turpmāk var tikt vērsts pret tiem, kas šo parādību joprojām nosoda. Ar morālās inversijas palīdzību cilvēks aizsargā sevi no iepriekšējiem uzskatiem un no vainas apziņas, ka no tiem atteicies. Tieši šī morālās inversijas indeve ir saindējusi un faktiski apklusinājusi jelkādas publiskas diskusijas par seksualitātes inversiju. Tās dēļ nav iespējama, neriskējot izpelnīties laikmetīgo liberālo aprindu apvainojumu “homofobijā”, nekāda saruna par geju vides faktisko agresivitāti, kur nu vēl par nepieciešamību pasargāt no tās bērnus.

Līdztekus šādai, kauna sajūtas zudumam sekojušai inversijai uzplaukusi pornogrāfija. Skrūtons šai parādību un izpausmju megalomānijai savā rakstā velta daudz vietas, par pārdomu pamatu izvēloties sera Keneta Klārka grāmatā “The Nude” lieliski aprakstīto atšķirību starp kailumu mākslā un pliku miesiskumu. Klārka grāmata vairākkārt bijusi nopērkama arī Rīgā, tāpēc nav vajadzības atkārtot tur lasāmo. Nenoliedzama patiesība ir tā, ka pornogrāfijas uzvaras gājiena rezultāts ir iekāres objekta pārvēršana par preci, mīlestības un tās pamatsakramentu aizstāšana ar naudas–preču attiecībām.

Paradoksālā kārtā seksuālā revolūcija, kas it kā iestājās par brīvību, ir radījusi nebrīvību. Akcentējot brīvību kā ķermeņa pašidentificēšanos, atmetot kaut vai metaforiski saprastu cilvēka kā pēc Dieva līdzības radītas būtnes jēdzienu, seksuālā atbrīvošanās ir nonākusi strupceļā. Visu pārmaiņu rezultātā attīstītajās Rietumu sabiedrībās pamazām leģitimizējas absurdi politizēta, despotiska attiecību kārtība. Zūdot sapratnei par mīlestību, attiecības aizvien biežāk izprot kā ķermeņu varas, uzkundzēšanās attiecības, tāpēc nav jābrīnās par neskaitāmajiem gadījumiem, kad līdz tiesai nonāk visai patvaļīgi interpretētas seksuālās uzmācības epizodes. Seksualitāte faktiski ir kļuvusi par atriebības, rēķinu kārtošanas ieroci.

Rodžers Skrūtons uzskata un pasaulē, arī tās mazāk “attīstītajā” daļā, piemēram, Latvijā notiekošais liecina, ka seksualitātes pārprečošanos, daudzu tās aspektu trivializēšanos apturēt vai pagriezt atpakaļ diezin vai ir iespējams. Tomēr, lai “cilvēka projekts” uz zemeslodes varētu turpināties, šī “atbrīvošanās” ir vismaz jāapzinās, jāracionalizē un jāiegrožo, lai no jauna atrastu vietu projekta pašām galvenajām sastāvdaļām – mīlestībai un bērnu laišanai pasaulē un audzināšanai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!